— Neba jau, dakter, neba jau jūsu aģents. Mani nodarbina…
— Jūs pats taču pirms minūtes runājāt par ētiku?
Nu gan bija slidena tēma. Mordons sev vaicāja: vai es gribu sanaidoties ar šiem cilvēkiem? Vai no tā būs kāds labums? Bet, no otras puses, ko viņi grib? Viņš teica: Dr. Heimhoker, es nedomāju, ka mums ir atšķirīgas intereses šajā lietā. Jūs, dabiski, vēlaties redzēt sava eksperimenta rezultātus, kamēr NAABOR vēlas zināt, vai jūsu eksperiments ir noderīgs kādā citā veidā.
Heimhokera reakcija rādīja vēl lielāku naidīgumu un aizvainojumu.
— Kādā citā veidā?
Mordona aizkaitinājums izlauzās no viņa profesionālā rāmuma.
— Tam nav nekāda sakara ar jums, — viņš atcirta. — Dieva dēļ, mēs nerunājam taču par vivisekciju.
— Bet par ko tad jūsrunājat?
— Nesaprotu, kādā nozīmē tas varētu attiekties uz jums. Šis cilvēks irzaglis, viņš jūs aplaupīja, viņš nozaga visu biroja aprīkojumu, tad kāpēc jūs viņu mēģinātaizstāvēt?
— Viss, ko mēģinām aizsargāt, — sacīja Heimhokers, kamēr blakus viņam Lūmiss izmisīgi kratīja galvu piekrišanā, — ir mūsu eksperimenta viengabalainība. Mēs, Līta kungs, pavisam godīgi domājam, tas ir, Deivids un es, mēs domājam par mūsu līdzinieku, mūsulīdzinieku viedokli, kad šos faktus publicēsim. Atzīšu, ka mēs kļūdījāmies, taču kļūda nebija tajā apstāklī, ka izmantojām, kā nu viņu tur sauca, — Frediju Urbānu Nūnu kā eksperimentālu objektu. Kļūda bija, ka ļāvām viņam aizbēgt. Jūs sacījāt, ka zināt, kur viņš ir, unmēs sakām, ka neļausim…
— Nē, to gan neteicu.
—… viņam atkal aizbēgt. Kā jūs to domājat? Protams, ka jūs tā teicāt.
— Mēs dzirdējām, — piebalsoja Lūmiss. — Abi dzirdējām.
— Es sacīju, — Mordons uzmanīgi paskaidroja, — ka mēs zinām, kas viņš ir. Viņš jūsu viesistabā atstāja savus pirkstu nospiedumus, mūsu eksperts tos noņēma…
— Un atstāja aiz sevis jucekli.
— Piezīme nevietā, Deivid.
— Tomēr.
Mordons jautāja: — Vai drīkstu turpināt?
— Es atvainojos, sacīja Lūmiss. Jā, lūdzu turpiniet. Jūszināt, kas viņš ir, bet nezināt,kur atrodas. Tas ir muļķīgi.
— Tiešām? Šis cilvēks nav nosacīti atbrīvots, un viņu nemeklē neviena nozieguma dēļ…
— Atskaitot te par zādzību ar ielaušanos, — pārtrauca Heimhokers.
— Neteiksim, — atbildēja Mordons. — Vispirms jau tā bija laupīšana, ne zādzība ar ielaušanos…
Lūmiss sacīja: Bet kur tad starpība? Tas ir viens un tas pats.
— Zādzība ar ielaušanos ir zādzība neapdzīvotās telpās, — skaidroja Mordons. Ja telpas ir apdzīvotas, tad tā ir laupīšana, daudz smagāks noziegums. Nav svarīgi, vai iedzīvotāji un kriminālnoziedznieks sadarbojas.
— Tatad viņu meklē par laupīšanu, — sacīja Heimhokers.
— Jūs man taču ziņojāt par laupīšanu, — atbildēja Mordons, — bet nav bijis neviena oficiāla ziņojuma, kas Frediju Nūnu saistītu ar šo noziegumu.
— Dieva dēļ, kāpēc gan ne?
— Ne skatoties no jūsu viedokļa, sacīja Mordons, vai jūs gribētu, ka Fredriks Nūns būtu cietumā sākot no šī brīža līdz mūža galam un pilnīgi nepieejams novērošanai un eksperimentiem?
— Eksperimentuesam jau veikuši.
— Bet novērošanu?
Lūmiss teica: — Pīter, viņam taisnība. Pagriezies pret Mordonu, viņš sacīja: — Bet cilvēks, kas noņēma pirkstu nospiedumus bija no policijas.
— Piestrādāja, izskaidroja Mordons. Daži no Ņujorkas policijas neoficiāli palīdz NAABOR šajā lietā. Drīz vienu no viņiem satikšu un aprunāsimies, kā sadzīt rokā Nūna kungu. Iebāzis kriminālistu attēlus aploksnītē un ielicis aploksni žaketes kabatā, sacīja: — Pirms viņu atrodam, gribētu skaidru norādījumu, ka esam pareizajam cilvēkam uz pēdām. Pieceldamies piebilda: — Tagad zinu, ka tā ir, un varu turpināt.
Abi ārsti piecēlās, Heimhokers stingri raudzījās Mordonā un teica: — Jūs, protams, mūs informēsiet par notikumu attīstību?
— Protams, — atbildēja Mordons un nodomāja — es meloju. Viņš zina, ka meloju. Es zinu, ka viņš zina, ka meloju. Bet vai viņš zina, ka es zinu, ka viņš zina, ka meloju? Un vai tas maz ir svarigi? Labi, laiks rādīs. -Pats atradīšu izeju, paldies, — viņš teica un aizgāja.
16
Restorāns var būt ļoti sakarīgs bizness. Bārnijs Beilers to noteikti par tādu uzskatīja. Tam bija daudz priekšrocību. Piemēram, tā bija vieta, kur varēja paēst, bet tev tas nemaksāja veselu bagātību. Tas tāpat piedāvāja pakļāvīgu vai vismaz baiļpilnu virtuves komandu, kas sastāvēja no nelegālajiem strādniekiem, vienmēr pieejami īpašiem, nelieliem darbiņiem kā dzīvokļa pārkrāsošanai vai rindas ieņemšanai uz mašīnas tehnisko apskati, vai kāda drātējoša pārgudrinieka kājas salaušanai. Tas ir jauks papildinājums arī Ņujorkas policijas seržanta algai (izpildot leitnanta vietu Organizētās noziedzības nodaļā), kas, protams, palīdzēja ar legālajiem ienākumiem, bet svarīgāk to nosmelšanā. Turklāt, tas palīdzēja personiskos un finansiālos ienākumus padarīt tik sarežģītus un neskaidrus, ka okšķeri tā īsti pat nevarēja piesieties, lai aizvilktu korupcijas komisijas priekšā.
Neveiksme bija tā, ka sešos gados, kopš Bārnijs Beilers bija Piecdesmit sestās ielas Komaldo restorāna mazsvarīgākais partneris (viens no pieciem), bija pieņēmies svarā par astoņdesmit piecām mārciņām,* un tas viss bija holesterīns. Bija tiesa, ka viņš nomirs laimīgs, bet taisnība bija arī tā, ka tas būs drīz.
Bāmija un Komaldo attiecību vēl cita priekšrocība bija, ka tā bija lieliska vieta, kur satikt tādu advokātu kā Mordonu Litu. Ņujorkas policijai nepatika, ka tās darbinieki izmantoja iecirkņa darba laiku un iecirkņa iekārtas, kā ari darba ietekmi lietās, kam ar darbu nebija nekāda sakara, bet ko gan citu Bārnijs būtu varējis pārdot multinacionālai firmai kā NAABOR, ja ne savu pieejamību Ņujorkas policijai? Lūdzu, būsim reāli. Vīrietim ar trim bijušajām sievām, vienu pašreizējo draudzeni, ar nelielu narkotiku ieradumu (bet noteikti,noteikti tikai izklaidei), diviem asinssūcējiem, kam viņš maksāja, lai turētu mutes un pašu pa gabalu no cietuma, kooperatīvo dzīvojamo namu Sv. Tomasa salā, māju un laivu Longailendas ziemeļu krastā un sešistabu dzīvokli Riversaidas ielā, kur no vienpadsmitā stāva varēja noraudzīties uz Hudzonas upi, ir nepieciešami šie sīkie blakus ienākumi, lai savilktu galus kopā, kā to saprot katrs prātīgs cilvēks.
Bārnijs pusdienoja pie «sava» galdiņa tuvu pie ieejas (tas bija viņa un pārējo partneru galds katru pusdienas laiku līdz 12. 45, kas, ja neviens nebija parādījies, tika izdots pēc vajadzības, jo Kamaldo allaž bija rosīga pusdienu publika), kad redzēja Mordonu Lītu ienākam ar garu, kaulainu puisi, kas izskatījās kāIčabods Kreins2 Ičam būtu jābūt vienam no nesenajiem tieslietu skolas beidzējiem, ko bija nolīgusi Līta firma un kurš nezināja, ka šajā Līta un Bārnija sarunā būs pretspēks; muļķis droši vien domāja, ka ar to viņš iezīmēja augšupeju. Nu, var jau būt, ka tā arī bija; ir notikušas dīvainākas lietas. Katru dienu.
Bārnijs, kas pusdienoja kopā ar vienu no sadarbības partneriem un diviem Longailendas burāšanas draugiem, raidīja Lītam smaidīgu sveicienu kā restorāna līdzīpašnieks, kas ieraudzījis labu klientu, un Līts atbildēja ar laba klienta vērtu cienīgu mājienu. Viņam un Ičam tika ierādīts kāds attālāks galdiņš, ko jau agrāk Bārnijs bija izvēlējies, jo akustika tālajā stūri bija īpaši laba, ja negribēja, lai kāds sadzird sarunu.