Varbūt tas bija pilnīgi kaut kas cits? Vai šis sīkais zaglēns bija savācis kādus pierādījumus par tabakas firmām, ko tās nevēlējās izpaust? Vai viņš tos šajā brīdī šantažēja? Vai viņam nevajadzētu partneri?
Vienīgā problēma ar otru scenāriju bija tā, ka viss jau bija zināms par tabakas firmām, kas viņus, nedz arī viņu klientus vai akciju īpašniekus, vai federālās aģentūras nebūt neuztrauca, un kas gan viņiem vairs būtu palicis, ko slēpt?
Tāpēc Bārnijam likās, ka arī viņš gribētu pārmīt pāris vārdu ar Fredriku Urbānu Nūnu.
17
Fredijs nekad tā arī īsti nepierada pie tā, cik dīvaini bija staigāt kailam gaišā dienas laikā pa pilsētas ielām, īpaši jau pašam savā rajonā, ejot garām cilvēkiem, ko šajos kvartālos bija redzējis gadiem ilgi. Ne jau tiem, ko patiesībā pazina, bet, tomēr, atpazina.
Piemēram, tā resnā, jaunā māmiņa, kas iznāca no universālveikala un stūma bērnu ratiņus, kas piekrauti ar apaļīgu bērneli,Cheez Doodles unDr Pepper pudelēm. Šķita, ka viņa cieši skatījās tieši uz viņu, bet, protams, ka tā nebija, lai gan vēl aizvien tā izskatījās. No otras puses, viņš šo sievieti jau bija pāris gadus redzējis uz ielas, bet tagad pirmo reizi bija iespēja apstāties, noskatīt viņu un pabrīnīties, kā viņa savos divdesmit gados bija paspējusi tik pamatīgi apvelties.
Bet tas nebija viss. Viņš varēja nopētīt ari izskatīgas sievietes, cik nu viņu šajā apkaimē bija, un tāpat ari nopētīt večukus, kas sēdēja pie sociālās mājas, — kā tie sarunājas ar savām rokām un zodiem, tāpat viņš varēja vērot dažādos veidus, kādos cilvēki gaidīja autobusu, un parādīt garu degunu lēni garāmbraucošajai patruļmašīnai, kurā kruķi stāstīja kara varoņu cienīgus melus un smējās savā nodabā; varēja pat nozagtCheez Doodles tieši no resnā bērna ratiņiem, jo šie policisti pat nepamanītu.
Citiem vārdiem, viņš tagad varēja darīt tūkstoš dažādu lietu, lai atvairītu garlaicību, bet ne gluži, lai to aizbaidītu.
Siltā, saulainā jūnija sestdienā īsi pirms pusdienām viņš iepriecināja Pegu. Vai vismaz mēģināja Pegu iepriecināt. Pēc tam, kad tajā vakarā, ceturtdienas vakarā, bija atstājuši Džersijas Džošu Kuskiosko, viņi busiņā bija ilgi sarunājušies. Šķita, ka Pegai bija vieglāk sarunāties ar Frediju, kad iestājās tumsa, un tāpēc, kamēr viņa brauca un viņš sēdēja Bārta Simpsona maskā, viņa paskaidroja, kā jūtas, nonākot šādā situācijā, ka negrasās viņu pamest vai ko tamlīdzīgu un ka viņu ļoti nomocījis tas, ka nevar viņu redzēt, kamēr viņš visu laiku viņu turēja redzeslokā.
Kamēr viņa visu to skaidroja, viņš bija atbildējis ar līdzjūtīgiem izsaucieniem un sacījis, ka saprot, un tik tiešām viņš saprata, vai vismaz daļēji. Kopš viņi nevarēja būt pilnīgi kopā, kamēr viņš bija neredzams kā tagad, viņai vajadzēja laiku pabūt vienatnē. Protams,
ja to arī tiešitā pateiktu, tas neko nenozīmētu, taču Pegai bija spējas to izskaidrot tā, ka tam bija jēga, jo tam, galu galā, bija ļoti liela nozīme, un, visbeidzot, Fredijs busiņā ieteica kaut ko, kas varētu palīdzēt, un tam Pega uzreiz piekrita.
Doma bija tāda: kopš viņi vairs kopā neēda, — Pega arvien vēl nezināja, ka pārtikai vajadzēja pāris stundu, lai pilnīgi izsūktos cauri viņa ķermenim, un, ja paveiksies, viņa nekad to neuzzinās, — Fredijs katru dienu, ja nelīs, pirms pusdienām atstātu dzīvokli, pastaigātos vai aizietu uz kino dienas seansiem (kur viņam galu galā nebija jāmaksā), vai arī ko nu viņš gribētu. Tikmēr Pega pati savā dzīvoklī paēda pusdienas un darīja, kas nu viņai ienāca prātā bez mazākām aizdomām, ka Fredijs kaut kur varētu uzglūnēt, skatīties. (Uzglūnēt bija Pegas apzīmējums, ko Fredijs pats nebūtu lietojis, bet viņš nestrīdējās, tikai apstiprinoši pamāja, kaut viņa to neredzēja.) Tad pēc stundas vai apmēram pēc stundas Fredijs nāktu uz mājām un notiesātu savas pusdienas, ko Pega atstātu uz virtuves galda. Tas nebija problēmasatrisinājums, bet tam vismaz vajadzētu palīdzēt.
Apkaimē bija tikai viens ķinītis, un tajā dienas izrādes bija tikai ceturtdienās, piektdienās, sestdienās un svētdienās, turklāt, visās šajās nedēļas četrās dienās rādīja vienu un to pašu filmu. Vakar Fredijs tur iegriezās un noskatījās asa sižeta filmu, kur večus uzspridzina, un varēja noskatīties, kā viņi aizlido pa gaisu, tikpat kā lektu no tramplīna, bet pēc tam viņuautomāti vēl aizvien šauj, ko nevarēja teikt par pašiem večiem.
Ta nebija filma, ko varēja skatīties divas reizes pēc kārtas. Pat viena diena bez pārtraukuma ir par daudz. Turklāt izrādījās, ka dienas seansi bija ar atlaidēm pensionāriem, un šie vecie cilvēki dienas vidū kinoteātrī uzvedās tieši tāpat, kā astoņu gadu vecumā, un atradās tādos pašos apstākļos kā tagad, runājot un vienam uz otru kliedzot, pārsēžoties, ēdot našķus un papīrus metot uz grīdas, prasot cits citam, kas tikko noticis uz ekrāna. Vienīgā atšķirība ir tā, ka viņi streipuļoja un nevis skrēja pa eju, un virzījās uz tualeti nevis konfekšu leti.
Tāpēc Fredijs nebija ieinteresēts tik drīz to no jauna piedzīvot, ja nu vienīgi ar Nāves Eņģeļa pūķi rokās, ko lidinātu pār viņu galvām, līdz kamēr ķinītis paliktu tukšs.
Ta vai citādi, šodien viņš vēroja ielu dzīves krāšņo panorāmu, kamēr laiks tik tikko vilkās, un it kā starp citu meklēja telefonu. Pega bija ieminējusies, lai viņš ik dienas piezvana, kad gatavojās nākt uz mājām, un, lai gan viņa bija piebildusi, ka grib būt pārliecināta, vai īstajā bridi atstās pusdienas, viņš zināja, ka savos sirds dziļumos viņa pilnīgi neuzticējās un tādējādi vēlējās saņemt apstiprinājumu tam, ka patiesībā viņa nav dzīvoklī un zvana no kādas citas vietas.
Ta nu vakar viņš ielavījās kinoteātra vadītāja birojā, kamēr pats boss bija izgājis un pa to laiku mēģināja izšķirt divus vecus savādniekus, kas, cits citam sitot ar spieķi, strīdējās par to, vai Valters O'Melijs bijis pilnīgi vainīgs Bruklinas Dodžeru beisbola vienības kriminālnoziedzīgajā apzagšanā. Viņš piezvanīja, apliecinot Pegai, ka viņam patika «Svētie sūdi III» vai kā nu to sauca, tad pamanījās izsprukt no vadītāja ceļa, kad viņš atgriezās, lai apkoptu asiņojošo degunu.
Kaut gan šodien viss bija nedaudz savādāk. Viņš nedomāja atgrieztiesMegablock Star, lai arī kas notiktu, un pat negrasījās piezvanīt no bosa biroja tālruņa. Viņš nevarēja piezvanīt ari no telefona automāta, jo viņam nebija līdzi divdesmit piecu centu monētas; patiesībā viņam līdzi nebija nekā. Bet maksas automāti bija vienīgie, kas bija pieejami uz ielas. Bet iegriezties ietves malā esošajā stomatologa birojā, kulinārijas veikalā vai kopētavā, vai ķīmiskajā tīrītavā nevarēja, jo tas būtu nozīmējis, ka būtu jāzvana tieši darbinieku, klientu un zobārstu acu un ausu, neaizmirsīsim — ausu, klātbūtnē.
Taču atgriezties mājās bez piezvanīšanas, pirmkārt, liktu Pegai saprast, ka viņš tā ari nebija nekur aizgājis, un tasnebūtu labi. Pats pēdējais, ko Fredijs nevēlējās uzjundīt, bija viņas šaubas un para-noja. Viņš, galu galā, bija pazīstams kā melis un zaglis, ciktāl tas attiecās uz citiem, un, ja Pega laiku pa laikam atļāvās izrādīt šaubas vai skepsi, viņu nevarēja vainot.
Tuvojās kāds cilvēks, runājot pa telefonu. Puisis dzeltenbrūnā uzvalkā, bāli zaļā kreklā, tumši zaļu kaklasaiti un brūnām kurpēm. Puisis ap trīsdesmit, ar šaurām rudām ūsiņām un rudiem matiem, kas apgriezti tik īsi, ka rēgojās lielās ausis. Nu labi, viena auss; arī otra noteikti rēgotos, bet tajā mirklī tai bija piespiests mobilais telefons, kad puisis pagāja garām, otrā rokā šūpojot diplomātu un pļāpājot.