Vispirms tā bija tikai skaudība, kas lika Fredijam cilpot šim puisim blakus, izvairoties no pretimnācējiem un noklausoties puiša pussa-runu, kas lika noprast, ka viņš ir apdrošināšanas aģents un pašlaik zvanīja uz savu biroju, atskaitoties, ar ko šodien ticies, un noskaidrojot, vai kāds zvanījis. Tai vajadzēja būt īsai sarunai, jo neviens nebija zvanījis viņam, un nekas liels nebija noticis arī tikšanās reizēs, bet viņš to paildzināja, pagarināja, acīmredzot sajūtot kaifu no tā, ka staigāja pa puspārpildīto, saulaino Bruklinas iepirkšanās ielu ar savu gluži jauno, stilīgo rotaļlietu pie auss.
Taču sarunai bija jāapsīkst, jo sekretārei vai kādam, kas nu bija klausules otrā galā, bija jāstrādā un nevarēja atļauties tikai sēdēt un visu dienu spēlēt spēlītes. Bet arī atvadīšanās ievilkās, un tad Fredijs pamanīja druknu, vecu sievieti, kas lēni nāca pretī tikko no universālveikala, apkrauta ar diviem pārpildītiem maisiņiem, nostiepjot abas rokas uz leju, noliecot viņu līdz pašai zemei, nevērīga pret visu pasauli un pat pret garo apdrošināšanas aģentu dzeltenbrūnajā uzvalkā, kas gāja pa ietvi, runājot pa telefonu.
Uz redzi, uz redzi, uz redzi. Piemērota brīža izvēle nosaka visu. Sieviete tuvojās, puisis atvadījās vēlreiz, tad iedomājās vēl ko neatbilstošu pajautāt un uzdeva jautājumu. Sieviete, nākot pretējā virzienā, pagāja garām. Fredijs izrāva telefonu no puiša rokām un iesvieda to sievietes iepirkumu somā pa labi.
Puisis izdvesa vēl divas zilbes un tad konstatēja, ka telefona vairs nav. Tad kā miets atdūrās, nobrīnījās: Kas ta' nu? un noplātīja savu tukšo roku, vēl aizvien saliektu telefona turēšanai savā acu priekšā tā, lai uz to paskatītos.
Pa to laiku Fredijs bija attālinājies no kājāmgājēju plūsmas, atspiedies pret tuvākā veikala vēso skatlogu, kas izstādījis sieviešu apģērbu pēdējos modeļus ar īpašu piedāvājumu lielākajiem izmēriem, un lūkoja, kas notiks tālāk, un notika tas, ka sieviete turpināja vilkties mājup ar saviem pārtikas maisiem, nenojauzdama, ka pasaulē vispār kaut kas cits notiek, kamēr puisis dzeltenbrūnajā uzvalkā sāka griezties uz riņķi, skatīdamies uz leju, aiz muguras, uz augšu, visapkārt, visur.
Pāris mazu zēnu, kas nogrimuši dziļās sarunās deju solī lēkšoja garām, apstājās, lai noskatītos uz šo dīvaino pieaugušo, tikmēr lielais beidza riņķot, nikni noskatīja zēnus un uzkliedza: — Kur tas ir?
— Kas tad? — viens no zēniem prasīja, bet otrs, izprotot pieaugušo pasauli labāk, atbildēja: Mums tā nav.
— Es gribu savu telefonu!
— Telefons ir tur uz stūra, — prātīgākais atbildēja, norādot uz tā pusi.
— Es gribusavu telefonu!
Kāds pavecāks vīrs ar pusduci žurnālu padusē apstājās, lai pavaicātu: — Kas te notiek?
— Mans mobilais, ko es… puisis būtu plēsis matus, ja tie nebūtu pārāk īsi un tos varētu satvert. — Es runāju, un tas pazuda!
— Jūsu mobilais nozuda? -Jā!
— Tieši no jūsu rokām?
-Jā!
— lapat kā ar pazudušajiem ambroziem, noteica vecākais vīrs.
Fredijs un abi puikas ieskatījās uzmanīgāk jaunpienācējā, nojaušot,
ka viņš būs daudz interesantāka persona, nekā viņi bija domājuši. Apdrošināšanas aģents, kas blenza lielām acīm, vaimanāja: Ambrozi? Ambrozi?
— Kā tad, — sacīja vecākais vīrs, — kāds pievāca visus ambrozus, ko aprakstījis Čārlzs Forts.
Apdrošināšanas aģents bija sagaidījis skepsi, izsmieklu, neticību; viņš nebija iedomājies par ambroziem. — Un kāds, pie velna, tam sakars, — viņš kaislīgi kliedza, — ar manutelefonu?
Vecais vīrs izņēma žurnālus no savas paduses un sāka tos pāršķirstīt tā, it kā kādā no tiem varētu būt raksts, kas izskaidrotu, kur nozudis apdrošināšanas aģenta mobilais. — Un tad vēl bija tiesnesis Krāters, — viņš noteica. Tagad nodarbojas ar parapsiholoģiju…
— Es negribu tos jūsumēslus, — rokas vicinādams, ķērca apdrošināšanas aģents. — Es gribu savu mobilo!
Fredijam likās, ka apdrošināšanas aģents itin veikli piesaista sev apkārtējo uzmanību un novērš visu citu, kas varētu notikt šajā kvartālā, un tā, kamēr visu acis bija pievērstas negaidītajai izrādei uz ietves,
Fredijs aizlēkšoja cauri sanākušajam pūlim, lai panāktu sievieti ar iepirkumu maisiem. Viņa vēl arvien soli pa solim vilkās uz priekšu, apņēmīgi dodamās mājup.
Diemžēl, tikko Fredijs viņu sasniedza, sieviete apstājās. Drūmi paskatījās. Pavērās lejā uz iepirkumu maisu, kur Fredijs bija iemetis mobilo telefonu. Viņas acis iepletās: — Hallo? — viņa sacīja.
Kas tad nu? Fredijs bija tikko sasniedzis sievieti un sācis sniegties maisā, lai atgūtu telefonu, bet to nu nekādi nevarēja darīt, kamēr sieviete skatījās uz to.
Un tad notika ļaunākais. Sieviete ar vienu roku pacēla maisu pie galvas, un viņas sejā parādījās izteiksme, kas liecināja, ka viņa ieklausās. Un tad arī Fredijs sadzirdēja. Tādā dzelžaini skarbā balsī viņas iepirkumu maiss sauca: — Hallo? Hallo?
Sieviete, pavisam saprotami, sāka kliegt. Tad nosvieda plastmasas maisu uz ietves Fredijs dzirdēja, ka kaut kas tajā saplīst no stikla, -un tad ņēma kājas pār pleciem un rikšiem, kā izvadājot pienu, nosvērusies uz vienu pusi, tomēr uzrādot labu tempu, kaut vēl arvien nesa iepirkumus, skrēja projām.
Un tā, kamēr vairums cilvēku uz ielas vēroja, kā apdrošināšanas aģents veic savu ārprātīgo pazudušā telefona danci, citi pagriezās un skatījās uz jukušo sievieti, kas ar vienu maisu rokā rikšoja un brēca. Tas bija lielisks brīdis, lai Fredijs varētu atgūt telefonu, ko arī izdarīja, un iemuka ar to zobārstniecības ieejas šaurajā spraugā. Noliecies zemu, lai telefonu varētu turēt zem ielas līmeņa fasādes loga, — viņš nevēlējās, lai reģistratore padomātu, kāpēc gan viņas durvju priekšā lidoja pa gaisu kāds mobilais telefons, — viņš to pacēla un dzirdēja, ka tas verķis vēl arvien sauc: — Hallo? Hallo?
Kāda neatlaidība. — Piedodiet, esat kļūdījusies, — Fredijs atbildēja un saspieda abas tālruņa puses kopā, kas nozīmēja, ka tas ir izslēgts. Rtris sekundes pagaidīja, tad atkal to atvēra, pielika pie auss žēlabainie «hallo» beidzot bija pazuduši, kā vietā sagaidīja telefona signāls. Viņš ātri uzspieda savu numuru, un pēc otrā zvana atsaucās Pega: — Hallo?
— Tas esmu es, Peg. Es pašlaik eju uz mājām.
— Okei. Tavs brālis Džimijs zvanīja.
-Aktā?
— Teica, lai tu nezvanot, viņš piezvanīšot vēlāk.
— Ko viņš gribēja?
— Neteica.
Fredijs pavērās uz augšu, un durvīs stāvēja apmēram astoņus gadus vecs zēns, kas ar lielu interesi skatījās uz gaisā planējošo tālruni, kas tieši tajā mirklī sacīja: — Es tev pagatavošu sviestmaizi ar tītaru, okei?
— Kuš, sacīja Fredijs.
Bērns sacīja: — Es taču neko neteicu.
Pega prasīja: — Fredij? Vai kaut kas noticis?
— Es vairs nevaru runāt, — sacīja Fredijs un salocīja mobilo.
Bērns vērās, pavisam ne pārbiedēts un satraukts, vienkārši ārkārtīgi ieinteresēts. — Vai esat burvju telefons?
— Jā, — atbildēja Fredijs.
— Vai jūs piederat tam vīram tur tālāk?
— Man viņš vairs nepatika, Fredijs teica, un tāpēc aizgāju no viņa.
— Viņš gan ir baigi nikns.