Выбрать главу

—    Ta ir, — Fredijs zēnam teica. — Viņam ir pārāk nervozs raksturs, viņš visu laiku manī kliedza un tieši tāpēc es viņu pametu.

—    Un ko jūs tagad darīsiet? — jautāja bērns.

—    Lidošu projām, — sacīja Fredijs. Piecēlies kājās, viņš turēja satvertu telefonu abās rokās, tad to atvēra un aizvēra, atvēra un aizvēra, kas izskatījās pēc tā, it kā tam būtu spārni.

Fredijs pameta zobārstniecības durvju priekšu un devās uz mājām, turot telefonu rokas locītavu augstumā, atverot un aizverot, atverot un aizverot; ikreiz, kad paskatījās atpakaļ, zēns vēl arvien turpat viņu vēroja.

Arī citi skatījās, jo viņu uzmanību piesaistīja kaut kas dīvains, kas lidoja garām. Taču neviens to nemēģināja satvert, un Fredijs, ieguvis pārliecību, vadīja sevi tā, lai nekad nepietuvotos pārāk tuvu citiem.

Ta pārvietojoties, viņš nonāca līdz stūrim un nogriezās no veikalu uz klusu dzīvojamo ēku ielu, kur, iespējams, būs nedaudz vairāk miera un klusuma. Viņš iedomājās telefonu pabāzt zem kāda krūma vai akmens, vai arī kaut kā cita tā, lai varētu ik pusdienlaiku atgriezties, un tas uz visiem laikiem atrisinās viņa problēmas ar piezvanīšanu.

Bet tad viņš atskatījās un ieraudzīja, ka vesela armija ziņkārīgo nogriežas ap stūri aiz viņa, kurus pavadīja tas nolādētais puika, skaļi skaidrojot katram, kas klausījās, par burvju lidojošo telefonu tur priekšā, kuru neapmierināja, ka viņā visu laiku bļauj.

Fredijs pielika soli, vēzējot mobilā spārnus kā traks. Cilvēku bars ari paātrināja gaitu un daži bija daudz mudīgāki par Frediju, lielākoties tāpēc, ka viņi valkāja kurpes, bet viņš ne.

Nolādēti pārāk daudz cilvēku, tā patiešām bija problēma. Ir iespējams samulsināt tūkstošiem cilvēku, bet vēl arvien būs kādi simts, kas dzīsies pakaļ. Pilsētas dzīves sliktā puse.

Fredijs saprata, ka viņa plāns neizdosies. Ja viņš mobilo nepametīs vēl pirms nākamā kvartāla, kāds viņu varētu panākt, sniegties pēc tā, aizskart viņu, kliegt kā negudrs, aizskart viņu vēlreiz un tad sagrābtu. Un tad daudzi no viņiem grābtu.

Ja ņem vērā to, ka viņu nevarēja redzēt, viņi taču nezinās,ko sagrābj vaikur tie grābj. Viņi to nogāzīs uz ietves un sabradās, un neviens to neuzzinās.

Vai viņi varēs redzēt asinis, kad tās no viņa izlīs pa visu ietvi?

Tadas domas neiedvesa mieru. Pašlaik Fredijs skrēja garām šaurām dzeltenu ķieģeļu divstāvu mājām, kas bija pilnīgi vienādas divu pēdu atstatumā viena no otras, būvētas uz neliela pacēluma un atradās tālāk no ietves ar pelēku ķieģeļu kāpnēm un ceļiem, un vārgiem krū-meļiem iestiklotu verandu priekšā. Skrienot tām garām, kliedzieni aiz muguras arvien vairāk un vairāk tuvojās, apjaušot, kā jūtas lapsa, kad tai aiz muguras skaļi rej suņi, Fredijs beidzot aizsvieda telefonu tālu prom uz krūmāju pusi 261-33. mājas priekšā.

Ardievu, telefoni Rīt pamēģināsim raudzīt ko citu.

Fredijs turpināja skriet, bet kliedzieni aiz muguras attālinājās, un, kad viņš atkal uzdrošinājās atskatīties, bars bija uzskrējis pa 261-33. mājas kāpnēm un nira krūmājos. Bars arvien vairāk un vairāk pieauga, izmisīgi meklējot burvju planējošo mobilo, raudami krūmus ar visām saknēm.

Fredijs bija pārskrējies. Viņš stāvēja tur, kur bija, berzējot un ar roku pieturot sāpošo sānu, un skatījās, kā cilvēki svaida telefonu pa gaisu, to allaž noķerot un atkal aizmetot, cerībā, ka tas lidos. Nu jau pie 261-33. mājas bija savācies pūlis, kas izplūda ne tikai pa visu ietvi, bet ari pa ielu, un neviens nepievērsa uzmanību, kad mājas saimniece, pārskaitusies par uzbrukumu krūmājam, rēkdama izdrāzās no iestiklotās verandas un nostājās uz augšējā pakāpiena ierindas stājā ar Uzi patšauteni rokās. Viņa kliedza bez apstājas, taču kliedza visi, tas nu nebija nekāds jaunums.

Vai viņa sāks ar to nolādēto patšauteni šaut? Viņa izskatījās diezgan nikna. Pa to laiku apdrošināšanas aģents, nu jau krietni saburzītā dzeltenbrūnajā uzvalkā, lēkāja pūļa malā uz augšu un leju, kliegdams, ka vēlas savu telefonu atpakaļ. Un visam tam pāri — tuvojošās skaņas no policijas patruļmašīnu sirēnām.

Gana. Telefonu trūkumu atrisināsim kādu citu reizi. Pagriezis cilvēces neprātam muguru, Fredijs smagiem soļiem devās mājās.

—    Esmu mājās!

—    Vai tu biji uz filmu?

Kā Fredijs labi zināja, Pega nenāks ārā no guļamistabas tikmēr, kamēr Fredijs paēdīs pusdienas un apģērbsies, kaut turpinās saklieg-ties caur durvīm.

—    Nē, es jau to redzēju vakar, — viņš atsauca un devās uz virtuvi.

—    Ko tad darīji? — viņa kliedza.

—    Skrēju, — atkliedza un iegāja virtuvē.

Uz galda bija nolikta viņa sviestmaize un kafijas krūze. Uz viena no diviem krēsliem bija sakārtotas drēbes un noliktas visas četras maskas, lai pats tās varētu izvēlēties. Viņš apsēdās uz otra krēsla, ēda, pārdomāja savus piedzīvojumus ārpasaulē un, sviestmaizi piebeidzot, bez jebkādām problēmām izvēlējās masku, kuru uzvilkt.

Šoreiz tas bija Frankenšteina briesmonis — garām krekla piedurknēm un rozā gumijas cimdiem, kas visā garumā stiepās līdz dzīvojamajai istabai, kur sēdēja Pega, lasīdama brošētu romānu par bagātu skaistuli, kurai piederēja veiksmīgs smaržu uzņēmums, bet neveicās ar vīriešiem. Viņa pacēla acis, apraujot darbību tieši tajā vietā, kad jahta Vidusjūrā bija noenkurojusies pie Kannām kinofestivāla laikā, un jautāja: — Frankenšteins? Pirms tam tu negribēji būtviņš.

—    Frankenšteinabriesmonis, — Fredijs aizrādīja. — Pats Franken-šteins bija ārsts. Nekad nebiju domājis, ka spokiem būtu bijis vārds.

Pega kā grāmatzīmi grāmatā ielika divdesmit dolāru banknoti. — Kas noticis, Fredij? Tu izskaties nomākts. Vai tas tikai galvas dēļ?

—    Nē, nedomāju vis, — viņš sacīja. — Man šķiet, ka visu laiku esmu diezgan nomākts. Mani tikko trenkāja pūlis. Turklāt Bruklinas pūlis. Tas arī man lika identificēties ar šo veci, — viņš paskaidroja un norādīja uz galvu.

—    Dzenāja pūlis? Kā gan viņi tevi vispār varējaredzēt?

Viņš sāka atstāstīt savus piedzīvojumus, apgalvojot, ka nevaino viņu par savu apgrūtinošo situāciju, meklējot telefonu (skaidri zemtekstā uzsverot ka, tomēr, viņu vainoja par neuzticēšanos, ka viņš patiešām varētu neatstāt dzīvokli), un tikko viņš bija ticis līdz zobārstniecības durvīm, blakus Pegai iezvanījās tālrunis. — Ja tas ir šis apdrošinātājs, — Fredijs teica, — saki, ka man neko nevajag.

Tev vajag gan, viņa iebilda, bet pacēla klausuli, atbildēja un tad sacīja: Jā, tagad viņš ir te, uzgaidi. Viņa pastiepa klausuli Frankenšteinam vai viņa briesmonim. — Tavs brālis.

Ak tā.

Fredijs šķērsoja istabu, lai paņemtu klausuli, kas caur gumijas cimdiem likās dīvaina. Paceļot klausuli pie maskas, sacīja: — Hei, Džimij, kā sviežas?

—    Kur tu, vecīt, esi, tunelī, vai?

Džimijs bija viens no Fredija jaunākajiem brāļiem un tāpēc nekādus mēslus neuzklausīs. Nē, neesmu tunelī, viņš atbildēja. Vai tāpēc tu zvanīji?

Izklausies, it kā runātu ar skaļruni vai ko tamlīdzīgu.

-Nē, tu maldies. Sajās dienās es tā izklausos, tas arī viss. Caur acu kaktiņiem viņš ievēroja, ka Pega līdzjūtīgi saraujas, kas lika justies viņam mazliet labāk. Viņš turpināja: — Es tev kādreiz par to visu izstāstīšu, Džimij. Kas noticis?

Zvanu no telefona automāta, sacīja Džimijs.

Ahā. Teikumā bija iekodēta ziņa, ka Džimijs gribēja pastāstīt kaut ko, kas policijai varētu likties interesanti, bet Džimija paša telefonam varētu būt noklausīšanās ierīce, jo savas dzīves laikā arī Džimijs bija pievērsis sev viņu uzmanību. Bet tā kā arī Fredija telefonam varēja būt noklausītāji, Džimija piezīme bija arī brīdinājums: uzmanies, ko mēs abi runājam.