— Okei, — sacīja Fredijs. — Kāds laiks ir ārpus tavas telefona būdiņas?
Nav slikts. Večiem pienāca tev adresēta krāpšanas vēstule.
Bļāviens. Fredijs atkal skaidri zināja, par ko brālis runā. Ikreiz,
kad kruķi gribēja sadzīt lielu baru īstu muļķu, kuriem bija īpašs orderis, viņi izsūtīja vēstuli, ko ar laiku uz ielas pazina kāSuperboivl," jo tās saņēmējam paziņoja, ka ir uzvarējisSuperboivl ieejas biļetes, un viss, kas bija jādara — jāaiziet uz tādu un tādu adresi tās saņemt. Bet tā vietā tieši viņš būs tas, ko vairāki nikni noskaņoti policisti saņems ciet. Šī bija visīstākā atlase, noslaukot no ielām visstulbākos kriminālnoziedzniekus un atstājot brīvāku vietu visiem pārējiem.
No otras puses, tādu vēstuli saņemt bija apvainojoši. Nicinājuma pilnā balsī, cerēdams, ka kāds tālrunī noklausās, Fredijs sacīja: Man jau ir ieejas biļetes uzSuperboivl.
-Tas nebija gluži tā, sacīja brālis, bet visumā tu saprati. Nezinu, ko esi pēdējā laikā pasācis…
— Neko! Par mani policija nezina itin neko!
Bet, pasakot un uz brīdi tam noticot, Fredijs arī iedomājas par tiemnolādētajiem ārstiem! Frankenšteinu un Frankenšteinu. Viņi būs nosūdzējuši, bet viņš pats nebūs noslaucījis visniecīgāko pirkstu nospiedumu nolādētajā mājā.
Pa to laiku Džimijs sacīja: — Zini, senči saņēma to vēstuli un satraucās, ja saproti, ko gribēju teikt.
Pasaki viņiem, ka viss ir vislabākajā kārtībā, Džimij, okei?
Bet vai tā ir? Pareizāk sakot patiešām? Pasaki tikai jā vai nē.
— Jā, Džimij, — Fredijs teica un nolika klausuli, Pegai sacīdams: — Vasarā aizlaidīsimies kaut kur ārpus pilsētas.
18
1993. gada beigās Kongress nodokļu likumam pievienoja neskaidru pielikumu, nosakot, ka darba devēji, kas nodrošināti ar vairāk nekā $ 155 vērtu apmaksātu garāžu mēnesī, jāapliek ar ienākuma nodokli. Šī neskaidrā pielikuma mērķis bija mazliet vairāk nokāst dažus bagātos biznesmeņus Ņujorkā, Losandželosā un Čikāgā. Taču nekad tas neatgadījās ar Kongresa labajiem pilsoņiem, proti, kaviņi saņemtu no saviem darba devējiem — mums — brīvas automašīnas stāvvietas, kas būtu daudz vērtīgākas par $ 155 mēnesī; vai esat kādreiz mēģinājis novietot mašīnu pie Kapitolija? Jāatzīst gan, ka šis fakts nepalika bez ievērības Starptautiskajam nodokļu dienestam, kas vienādi ne vairāk, ne mazāk izturējās gan pret bagātnieku, gan nozīmīgu personu tāpat kā pret parastu cilvēku, un tāpēc varam pieņemt, ka šis pielikums ilgi nebūs spēkā.
Tikmēr Mordona Līta advokāta biroja partneri, tomēr, bija nostādīti mokošas izvēles priekšā. Vai nu maksāt nodokļus par ērtajām stāvvietām biroja ēkas pagrabā, vai izņemt stiklus aizrestotajiem, augstajiem logiem pagraba garāžā, tā pakļaujot stāvvietu sliktiem laika apstākļiem, tātad, jādomā, ārpasaulei, un tāpēc zaudējot savu $ 155 vērtību mēnesī. Fu, cik tuvu.
Jūnija vējiņš, kas vējoja caur pagrabstāva garāžu, kur Mordons novietoja savuMercedes , bija jauks un maigs, atgādinot dienvidu salas vai vismaz keidžunu restorānu puskvartālu tālāk. Mordons aizslēdza mašīnu viņš to aizslēdza arī garāžā, savas Oisterbīčas mājas piebūvē, tad nogriezās uz liftu, kādas citas automašīnas durvis aizcirtās, un tas bija Bārnijs Beilers, korumpētais kruķis, kas smagi lieliem soļiem nāca uz viņa pusi, smaidīdams savu pašapmierināto smaidu. (Šis cilvēks, ja vien to zinātu, daudz ticamāk izskatījās pēc virssulaiņa nevis policijas virsnieka.) — Labrft, Līta kungs, — Bārnijs pašapmierinātībā iedziedājās. — Ilgi neesam redzējušies.
Un tiešitāpēc Mordons aizslēdza savu mašīnu. — Kā gan jūs te iekļuvāt? — viņš atcirta.
Daži par tādu sasveicināšanos apvainotos, bet tikai ne Bārnijs. Vai jūs jokojat? — viņš noteica un gandarījumā staroja aizvien vairāk un vairāk. — Varu iekļūt, kur vien gribu.
Man likās, ka jums patīk būt uzmanīgam visās jūsu gaitās, -saskābis sacīja Mordons, jo nebija cerējis uz šādu tikšanos tieši darba dienas sākumā. — Domāju, ka esat norūpējies, ka jūs uzmana — kā jūs viņus saucat? Policija, kas uzmana policiju.
Blēži, — Bārnijs teica, atkal pasmaidīja un ar īkšķi norādīja uz augšu. Tieši šajā brīdī, viņš piebilda, un šajā ēkā esmu pie sava zobārsta.
Kopš kura laika viņš ir jūsu zobārsts?
Pavisam nesen.
Starpība starp mani un Bārniju, pie sevis nodomāja Mordons, un iemesls, kāpēc man šis cilvēks riebjas, ir tas, ka mūsu tikšanās reizēs es daru savu darbu, bet viņš to nodod. Tas ir pavisam kas cits. Ko jūs gribat, Bārnij? viņš jautāja un zīmīgi paskatījās pulkstenī. Ja jums ir kāda informācija par to puisi Nūnu, tad kāpēc nesatiekaties ar mani, kā tas parasti pieņemts?
Tāpēc, ka šīs nav parastas ziņas, atbildēja Bārnijs. Pamājot uz MordonaRolex pulksteni, viņš sacīja: Nav nekas tāds, kas nevarētu pagaidīt. Nāciet, apsēdieties, pastāstīšu jums stāstiņu.
Negribīgi, bet pats pret savu gribu ieinteresēts, Mordons sekoja Bārnijam uz garu, melnu Linkolnu, kam Bārnijs atvēra aizmugurējās durvis un norādīja, lai Mordons iekāpj.
Mordons pakāpās atpakaļ, lai nopētītu mašīnu. Konektikutas šedevrs. Uz priekšējā sēdekļa atradās šofera cepure, virs tās šodienas New York Post. Ārkārtīgi plašs aizmugurējais sēdeklis ar televizoru. — Nav taču jūsu mašīna?
Nekad neesmu sacījis, ka ir. Nu, kāpiet taču?
Mordons nespēja tam noticēt. Ta nebija aizslēgta?
Nebija. Kustieties, ja negribat stāvēt caurvējā. Jūsu darbiniekiem tā kā vajadzētu šos logus iestiklot, ne?
Mordons netaisījās ar Bārniju Beileru ielaisties pārrunās par nodokļu likumu. Ta vietā pieliecās, iekāpa limuzīnā un pa melno ādas sēdekli aizslīdēja uz otru pusi, lai atstātu vietu Bārnijam. Bārnijs iekārtojās līdzās, aizcirta durvis un atgāzās sēdeklī ar nopūtu un smaidu. Nav slikti.
Vai esat ieradies, lai man šo mašīnu pārdotu?
— Tieši tas man pie jums patīk, Līta kungs, — sacīja Bārnijs. — Jūs vienmēr esat kā pistole, kas nekad neizlādējas.
Mordons apklusa, pētīja Bārniju no liela attāluma un gaidīja.
Bārnijs saprata; viņš allaž bija apķērīgs. — Nu labi, — viņš sacīja, pārlaida acis pāri garāžai un tad atkal paskatījās uz Mordonu. — Šis džeks Nūns, — viņš teica. — Viņš ir interesants tips.
— Agrāk uzskatījāt, ka tikai sīks blēdis.
— Par tādu viņš tiek uzskatīts, piekrita Bārnijs. — Pat ne mazākā gaismas stariņa vecajā krimināllietu rādītājā. Bet te pēkšņi jūs par viņu ieinteresējāties.
— Mans klients par viņu interesējas.
— Pat labāk. Bet tomēr, kas attiecas uz šo puisi Nūnu, ir taču kas vairāk, nekā no pirmā acu uzmetiena liekas.
Mordons atļāvās ledaini pasmaidīt. — Tieši tā, kā jūs zināt?
— Uz mūsu vēstuli vēl nav atbildēts, — sacīja Bārnijs.
— Pavisam noteikti, ka tikai tagad to saņēmis. Šodien bija otrdiena, un vēstule tika izsūtīta pagājušajā ceturtdienā.
— Vai arī viņš to nekad nesaņems, — noteica Bārnijs, — jo viņa cilvēki nezina, kur viņš atrodas, vai arī ir pārāk slīpēts, lai uz to iekristu.