— Protams, ka jums ir ieroči, — tuvojoties sacīja otra balss, kas bija arī Deivids. — Esat tak rūdīts kriminālnoziedznieks.
— Patiesībā esmu pusrūdīts, — atteica Fredijs, citējot kādā vakarā izteiktu Pegas piezīmi, salīdzinot viņu ar kādu krimināldrāmu televīzijā (tā iedvesa cerības pēc nedaudz cilvēcīgāka kontakta, bet tā arī to nesagaidot).
Un neko daudz neiegūstot. Ja abas balsis šo piezīmi uztvēra kā uzjautrinošu tā, kā to uztvēra Fredijs, būdams gultā ar Pegu, skatīdamies televizoru un glāstīdams viņas gūžu, kas atradās blakus, tad viņi to neizpauda. Valdīja ilgstošs klusums, kamēr viņu pārmeklēja pa visu ķermeni, un tad Deivids, tieši Fredijam aiz muguras, teica: — Tīrs.
Visi skatās televīziju. — Es jau teicu, — piezīmēja Fredijs.
— Jums nu gan jābūt uzticamai personai, — sacīja pirmā balss.
Deivids, kas bija nostājies Fredija priekšā, sauca: — Viņa acis ir
aizvērtas, Pīter, vai tu to redzi?
— Varbūt viņam no mums bail, — ieminējās Pīters.
— Varbūt tā ir atteikšanās, — teica Deivids, balsij attālinoties uz Pītera pusi. — Zini, tā, lai tiesā varētu apzvērēt, ka mūs nevarot atpazīt.
Izklausoties apmulsis, Pīters vaicāja: — Dieva dēļ, Deivid,viņš mūs neatpazīs? Augstais Dievs,kāpēc?
— Nezinu, — atbildēja Deivids. — Neesmu taču advokāts.
Kā es gribētu kaut reizi apskatīt šos idiotus, pie sevis atzina Fredijs, bet vēl arvien uzskatīja, ka būtu vērts saglabāt redzamību tumsā, kas vēl bija palikusi, lai ari uz plakstiņiem spīdēja zaļgani sarkanais dienasgaismu žilbinājums, tāpēc turēja plakstiņus cieši aizvērtus, rokās satvēris videomagnetofonu, kas sāka kļūt smags, un gaidīja, kas tagad sekos.
Un tas bija Pīters, kas prasīja: Deivid, kur likām tos rokudzelžus?
Nu Fredijs vairs nespēja izturēt; acis atvērās plati, un lai parauj velns to nakts redzi. Sarāvis vaigus pret piepešo dienasgaismas uzbrukumu, viņš iesaucās: — Rokudzelžus! Ko gan jūs antiņi darīsiet ar tiem rokdzelžiem?
Tikmēr Deivids brīnījās: —Kādi rokudzelži? Mums nav rokudzelžu.
Pīters, garš un kārns ar pūkainiem, melniem matiem, atbildēja Fredijam pirmais: — Tie, protams, domāti jums. Jūs tak nevarat stāvēt, turot mūsu biroja aprīkojumu visu nakti. Un tad Deividam teica: — Tas no tās Visu Svēto nakts. Atceriestaču.
Deivids, blonds ar mazuļiem raksturīgu apaļumu, jautāja: — Vai tad tie mums vēl arvien ir?
— Protams. Tu jau neko nemet ārā.
— Nevajag rokudzelžus, — piebilda Fredijs.
Pīters norīkoja: — Deivid, paskaties sienas apģērbu skapī, labi?
— Paskatīšos. — Deivids pameta skatu uz Frediju un tad Pīteru. — Vai tev nekas nenotiks?
— Ne taču. Man ir pistole.
— Nevajag rokudzelžus, — atkārtoja Fredijs.
— Tūlīt būšu atpakaļ, projām ejot, sauca Deivids.
— Nevajag rokudzelžus, — sacīja Fredijs.
— Kuš, — mierināja Pīters. — Pagriezieties pret to galdu tur, ja?
Un tā, Fredijs par ceturtās daļas sprīdi pagriezās pret galdu, pie
kā pa dienu, jādomā, sēdēja sekretāre, kamēr pats Pīters pie tā apsēdās, nolika pistoli un sāka pārmeklēt atvilktnes, meklējot veidlapas. Fredijs skatījās uz Pīteru un pistoli, kas stāvēja uz galda, pārdomāja iespēju sviest videomagnetofonu un tastatūru vai nu pret Pīteru, vai pistoli un mesties uz ārdurvīm. Bet likās, ka Pīters izskatījās visai pašpārliecināts. Viņš nolēma nogaidīt un paskatīties, kas notiks tālāk.
Diezgan pārsteidzoši, ka Pīters pierakstīja viņa slimību vēsturi. — Un tagad, noteica, atradis veidlapu, ko bija meklējis, un līdz ar to arī rakstāmo, — man būs vajadzīgs jūsu dzimšanas datums.
— Kāpēc?
Pīters paskatījās uz viņu. Nopūtās. Nolika rakstāmo, paņēma pistoli un notēmēja pret Fredija pieri. — Vai jums labāk patiktu, ja zinātu jūsu nāves datumu? viņš jautāja.
Fredijam nekas cits neatlika, kā pateikt savu dzimšanas datumu, pārstāstīt savas bērnu dienu slimības, savu vecāku hroniskās slimības un slimības, no kā bija miruši vecvecāki. Nu nē, viņam nebija alerģija pret penicilīnu vai kādu citu zāļu formu. Viņam nav bijušas lielas operācijas.
— Narkotiku vēsture? — jautāja Pīters.
Fredijs cieši aizvērās. Pīters uz viņu noskatījās. Un gaidīja. Fre-dijs sacīja: — Grābiet pistoli, cik jums tīk.
— Man patiesībā nemaz nav jāzina visa jūsu narkotiku vēsture, — paziņoja Pīters, kamēr rokudzelžu žvadzēšana liecināja, ka atgriezies Deivids. — Es tikai gribēju noskaidrot jūsu pašreizējās attiecības ar narkotikām.
— Tie bija, — sacīja Deivids, —tavā apakšveļas atvilktnē.
— Jau vairāk kā divus gadus esmu no tām tīrs, — Fredijs noteica.
— Pilnīgi tīrs?
— Nu tak. Kas te galu galā notiek?
Deivids, skandinot rokudzelžus, sacīja: — Lieciet nost tās lietas un salieciet rokas aiz muguras.
— Nedomāju vis, — atcirta Fredijs. Viņš stingri turējās pie videomagnetofona, gatavs to sviest vienalga kādā virzienā, kas izrādītos vislabākais. — Kāpēc jūs, veči, nebeidzat šo muļķošanos un vienkārši neizsaucat kruķus?
— Iespējams, — atbildēja Pīters, sēdēdams pie galda, — kruķi vispār mums nebūs jāsauc.
Fredijs pašķielēja uz viņu. Viņš saprata, ka šie čaļi bija tie, ko cietumā mēdza saukt par pediņiem vai mīkstajiem, lai gan parastajā pasaulē viņiem labpatikās dēvēt sevi par gejiem, lai arī reti kāds no viņiem bija kaut vai nedaudz jautrs.* Viņš nenojauta, ko no viņa grib, bet, ja izrādītos, ka viņam bija jāizrāda kaut kāds gods, pret ko viņam bija zemiski nodomi, tad viņš to bija gatavs aizstāvēt ar visu, kas bija viņa rīcībā un kas šajā brīdī bija videomagnetofons un tastatūra.
Deivids, acīmredzot Fredija sejā nolasīdams viņa domas un bažas, negaidīti, ar tādu kā nepacietīgu līdzjūtību, sacīja: — Debesu vārdā, nu nav jau no kā baidīties.
Fredijs šķībi uz viņu paskatījās: — Patiešām?
— Nē, taču. Netaisāmies jums laupīt nevainību.
Fredijs īsti nezināja, ko tas nozīmē. — Nē?
— Saprotams, ka nē, — atteica Deivids. — Mēs ar jums gatavojamies veikt eksperimentus.
Fredijs atkāpās. Un gandrīz svieda ar videomagnetofonu. — Pie velna, to nu gan ne! — viņš satraucās.
Piecēlies no galda un pistoli virpinot te uz Fredija, te Deivida pusi un atpakaļ, Pīters teica: — Pietiek, Deivid, tu uzvedies līdzīgi kā Džeks Ripers.* Klausieties, jūs, — kā jūs sauc?
— Fredijs, atbildēja Fredijs. Tik daudz viņš bija ar mieru atzīties.
— Fredijs. Apstiprināja Pīters. — Fredij, — viņš teica, — mēs ar Dei-vidu esam praktizējoši mediķi. Ārsti. Pašlaik esam iesaistīti ļoti nozīmīgā vēža pētniecībā.
— Jauki.
— Savos pētījumos esam nonākuši krustcelēs, — Pīters turpināja. — Un tieši šovakar pie vakariņām…
— Pie vakariņām, — iejaucās Deivids, pārmetoši paskatoties uz Fredij u, — kuras pagatavojues, koJūs pārtraucāt, un tagad tās augšā ir
ledusaukstas. — Piedodiet, — sacīja Fredijs.