— Bet jūs šeit neesat, lai to tagad man klāstītu.
— Pagājušā trešdienā, — turpināja Bārnijs, — notikusi ielaušanās kažoku noliktavā Astorijā. Izskatās pēc slepenā aģenta — nekas nav salauzts, lai iekļūtu ēkā, signalizācija nogriezta, liels daudzums vērtīgu ūdeļādas kažoku piecēlušies un pametuši ēku. Taču Laupīšanas Vienība noņem pirkstu nospiedumus, lai redzētu, vai piestrādājuši arī kādi no ārpuses, un tad nu atklāja mūsu draugu Fredriku Urbānu Nūnu.
— Vai viņš nozaga kažokus?
— To pat ne tiesā nevar pierādīt, — atbildēja Bārnijs. — Pirkstu nospiedumi tikai noteiks,kur puisis bijis, bet nevarēs atklāt,kad viņš tur bijis. Katrā ziņā nedēļu pirms tam, viņi īsti gan nav pārliecināti trešdien vai ceturtdien, vesels bars dimantu izgaisa no Rietumu Četrdesmit septītās ielas. Atkal izskatās pēc slepenā aģenta rokas signalizācija netika aiztikta, nebija nekā aizdomīga, kā tikai tas, ka dimanti nozuda.
— Un viņi atraduši Nūna pirkstu nospiedumus, — Mordons pielika punktu.
Bārnijs atņirdza zobus. — Skaidrs, ka atrada.
— Protams, — Mordonam pēkšņi pieleca. — Viņš taču nevar valkāt cimdus.
Bārnijs uzslēja uzacis. — Ko tad tas varētu nozīmēt?
— Neko. Turpiniet.
Bārnijs ieturēja pauzi, apdomājot, tad paraustīja plecus un nolēma nelikties par to ne zinis un atgriezties pie sava notikuma izklāsta. Viņš paskatījās uz Mordonu un īpašnieciski pasmaidīja, kā viņš mēdza smaidīt savā restorānā. — Fredriks Nūns ir interesants cilvēks.
— To jau sacījāt.
— Es vēlreiz atkārtoju. Viņš ir interesants vecis. Un jūs man izstāstīsiet, kāpēc.
— Nedomāju vis, atbildēja Mordons, bet ar prieku to darfšu zināmu savam klientam, ko tikko man stāstījāt. Un sniedzās pēc durvju roktura.
— Neesiet muļķis, Līta kungs, — atsauca Bārnijs.
Mordons pārsteigti uz viņu paskatījās, un Bārnijs vairs nesmaidīja. — Vai es esmu muļķis?
— Vēl ne. Tiesa, ka blēdīgie poliči gribētu pienaglot manus pautus pie tiesas sola, bet man ari departamentā šur un tur ir draugi par vienu vai citu lietu.
— Par to es nešaubos.
— Un ja nu es aizietu pie tiem draugiem, ieminējās Bārnijs, un pastāstītu, ka mēģinājāt mani uzpirkt, piekukuļot, lai jums nododu slepenu Ņujorkas policijas informāciju…
— Viņi pārjums smietos, — sacīja Mordons. Es pārjums smietos.
— Jūs tā domājat? — Bārnija acis nu bija aukstas kā ledus. — Domājat, ka man ar jums nav nekādu saistību, Līta kungs. Domājat, ka es esmu tāds muļķis, ka neatlasītu ierakstus ar mūsu sarunām, kas iegāztu jūs, bet mani atspoguļotu kā nevainīgu? Vai jums ir ieraksti, Lita kungs?
Mordonam nekad pat prātā nebija ienācis, ka viņam kaut kas tāds būtu vajadzīgs. Viņš blenza uz Bārniju neziņā, ko atbildēt.
Bārnijs, toties, zināja, ko teikt. Ar labvēlīgu žestu papliķējot pa Mordona ceļgalu, viņš teica: Jums tagad ir sabiedrotais, Līta kungs. Ta kā klājiet vien vaļā stāstu.
Mordons viņam izstāstīja stāstu.
19
— Mājā, zināt, dzīvo spoki, — sacīja Kručfīldas kundze.
Jaunā sieviete, kas parakstījās grāmatā, neizskatījās, ka būtu sajūsmā. — Ak tā?
— Daudzi no mūsu viesiem ir redzējuši… dīvainas lietas.
— Ar mani arī tā reizēm gadās, — sacīja jaunā sieviete un pasniedza kredītkarti.
Apstrādājot karti, paveroties informācijā, ko jaunā sieviete bija ierakstījusi grāmatā, proti, Pega Brisko, adrese Bruklinā un busiņa numurs, kas stāvēja ārā, — Kručfīldas kundze nebūt nebija pārsteigta, ka šī viešņa bija ņujorkiete.
Pilsētnieki domā, ka tie zina visu. Kručfīldas kundzi, raženu, mātišķu sievieti jau krietni pāri noteiktam vecumam, ņujorkieši kaitināja, diemžēl, bet tur neko nevarēja līdzēt, jo tā tas vienmēr bija bijis. Viņus neiespaidoja itin nekas. Par piemēru ņemsim tūristu ģimenes no tālākām vietām kā Osakas Japānā, Jonijas Aijovas pavalstī, Urbīno Itālijā un Ujuni Bolīvijā — Kručfīldas kundze varēja visus viņus parādīt grāmatā, viņulieliskos ierakstus — atlika tikai viņiem izrādīt savu apbrīnu par Hudzonas upes ielejas brinumaino apkaimi un nejauši pieminēt, ka šī jaukā, senā pirmsrevolūcijas lauku māja, kas tagad bija neliels kā Šūšanas piederumu komplekta hotelis ārpus Raibekas, bija pazīstama ar to, ka tajā 1778. gadā spokojās kāds angļu kavalērijas virsnieks, kas tika nogalināts zem šī jumta, un cilvēki, divos vārdos sakot, bijaiespaidoti.
Bet ne ņujorkieši. Un tas bija tik skumji, jo Šūšanas piederumu komplekts atradāsvisgleznainākajā lauku apvidū tikai nieka 100 jūdzes no Manhetenas, tā ka ņujorkieši viņas uzņēmumam bija daudz nozīmīgāki nekā visi osakieši, jonieši, urbīnieši un ujunieši kopā. Kručfīldas kundze sakostiem zobiem turpināja domāt savas pašas domas, centās neskatīties uz «sievu» apgredzenotajiem pirkstiem un pielika visas pūles, lai izturētos pret ņujorkiešiem tāpat kā pret citiem.
Ieskaitot arī šo Brisko skuķēnu. Pasniedzot pāri letei milzīgu dzelzs atslēgu, kas karājās pie vēl lielākām koka bungām, kas skanēja līdzīgi kā stabules, Kručfīldas kundze mātišķi pasmaidīja un sacīja: — Jums būs ģenerāļa Burgoina istaba.
Skuķēns savilka seju, paņemot smago atslēgu un bungas. — Vai tas tā ir parasti?
Ta bija otra lieta, kas raksturoja ņujorkiešus: viņi runāja, bet tam pilnīgi nebija nekādas nozīmes. Šo piezīmi neievērojot, Kručfīldas kundze sacīja: — Mēs visas istabas esam nosaukuši revolūcijas kara varoņu vārdos, kas, pēc manām domām, ir daudz jaukāk nekā numuri. Ģenerālis Burgoins, Betsija Rosa un Tomass Džefersons…
— Parasti aizdomās turamos.
To Kručfīldas kundze saprata. Jā, viņa nedaudz dusmīgi sacīja. Bet nespēja noturēt savus runas plūdus. — Visi, izņemot, protams, pulkvedi, jo viņa vārdā istabu mēs nevarētu nosaukt.
Ak tad tiešāmir iespējams piesaistīt Ņujorkas skuķēna uzmanību! Meitene iejautājās: — Pulkvedis?
— Pulkvedis Heskets Pardigrāss, — paskaidroja Kručfīldas kundze un tad palūkojās pāri plecam, lai pieklusinātā balsī piebilstu: — Tas, kuru 1778. gadā nogalināja šajā pašā mājā. Tas bija kādassievietes dēļ. Tagad viņš ir spoks.
— Ā, — sacīja jaunā sieviete. — Māja, kurā spokojas, līdzinās spokam, kas, savukārt, ir jūsu pulkvedis.
— Nu, jā. Bija tikgrūti būt laipnam pret ņujorkiešiem, bet Kručfīldas kundze nepadosies. — Jūs visu varat par viņu izlasīt savā istabā, — viņa uzticēdamās teica. — Es uzrakstīju par viņu un nokopēju, pa vienai ir katrā istabā. Jūs to drikstat ņemt līdzi, ja vēlaties. Viņa nepiebilda, lai gan varēja to izdarit, ka daudzi pieklājīgi cilvēki tā dara. īpaši jau japāņi.
— Pateicos, — meitene izvairfgi atbildēja;viņa neņems līdzi pulkveža dzīves aprakstu, bet to tāpat varēja redzēt. Vēlreiz pacilāja atslēgu un bungas un vaicāja: — Vai tās ir alfabēta secībā?
Kručfīldas kundze nesaprata. —Kas ir alfabēta secībā?
— Istabas. Es tikai interesējos, kā lai atrodu ģenerāli Burgoinu.
— Ā, es jums parādīšu, piedāvāja Kručfīldas kundze. Alfabēta secībā viņa brīnījās. Ko gan šī meitene ar to gribēja teikt alfabēta secībā? Piebrauciet ar savu mašīnu ēkai no otras puses, viņa teica, — un novietojiet vienalga kur. Tur redzēsiet kāpnes, kāpiet augšā un veriet durvis, pēc tam pirmās durvis pa labi. Jums pavērsies jauks skats uz Katskiļu kalniem.