— Cik jauki.
— Un jūs paliksiet tikai uz vienu nakti? Šajā ziņā kliente bija neparasta viena pati, jauna sieviete jūnija trešdienā ierodas gandrīz sešos vakarā un tikai uz vienu nakti.
To meitene ari apstiprināja. — Jā. Mēs meklējam māju, ko noīrēt uz vasaru, bet šodien neko neatradām.
Kručfīldas kundze sarauca pieri un paskatījās uz meitenes busiņu, kas bija novietots ceļa ielokā. — Mēs? Es domāju, ka esat viena.
— 0, esmu, esmu. Manam, nu, maniem draugiem bija jāatgriežas pilsētā kaķu dēļ.
Nu kā tad, ņujorkiešiem ir arī kaķi. Bija jau piedzīvots, ka daži lūdzās, vai viņi šos smirdīgos kaķus nevar ņemt līdzi uz Šūšanas piederumu komplektu, faktiski — istabām, bet atbilde bija nemainīga
— maigs, bet stingrs nē.
Meitene prasīja: — Jūs taču nezināt kādu māju, ko varētu noīrēt?
— Nē, man žēl, bet nezinu gan.
— Nu, rīt būs jāpameklē vēl. Paldies.
Kručfīldas kundze pēc dabas bija laba un tāpēc sacīja: — Viesistabā ir televizors, dažiem viesiem vakaros patīk skatīties. Lai arī ņujorkieši nekad negribēja skatīties tās pašas programmas, ko citi.
— Paldies, — meitene pagriezās, apstājās, likās kaut ko pārdomājam, un atgriezās, savilkusi pieri grumbās. — Jūsu spoks, — viņa ieminējās.
— Sacījāt, ka istabā par viņu ir apraksts?
— Jā, katrā istabā. Jūs to drīkstat ņemt līdzi, ja vēlaties.
—Jā, jūs teicāt, — meitene likās dīvaini uztraukta, pat mazliet nopūtās.
— Nu, tad jācer tikai uz to labāko, — viņa piebilda vairāk kā sev un atstāja Kručfīldas kundzi vārāmies aizkaitinājuma un apjukuma virā.
Ņujorkieši!
Šonakt Šūšanas piederumu komplektā bija tikai viena tukša istaba -Neitana Heila, ko Kručfīldas kundze vienmēr izīrēja pēdējo, jo tā atradās pirmā stāva pašā galā, pārāk tuvu virtuvei un televizoram un no tās nepavērās nekāds skats, ko būtu vērts apspriest, ja nu vienīgi patīk ekstravaganti priežu tuvskati. Bet šovakar bija apmetusies jauka grupa, jauks maisījums: vairāki vācieši Betsijas Rosās istabā, kuri kaut ko atzīmēja kartēs, kanādiešu ģimene Bena Franklina istabā, kas izlietnē mazgāja drēbes — viņi īpaši pieprasīja istabu ar izlietni, jo Šūšanas piederumu komplekts vairs nepiedāvāja istabas ar atsevišķu vannasistabu, bet tikai kopējus divām vai trim istabām; pārējās istabās bija apmetušies vidējie rietumnieki, ko Kručfīldas kundze allaž bija uzskatījusipar visjaukākajiem amerikāņiem, lai arī ne īpaši aktīviem. Un, protams, pensionēts pāris no Detroitas — «Motoru pilsētas!» — kā viņi to vienmēr sauca, noteikti liekot izsaukuma zīmi sidrabainu siekalu strūklā; viņi arvien vēl tepat ar vēl lielāku pastkartīšu kolekciju no visām «Zemākajām četrdesmit astoņām» pavalstīm, kā viņi dēvēja Ameriku, lai tās parādītu savai saimniecei vai vienalga kādam viesim, vai ikvienam, kas nespēja pietiekami ātri pārvietoties.
Un, protams, ņujorkiete ģenerāļa Burgoina istabā.
Kaut kā, īsti nesaprazdama, kāpēc, Kručfīldas kundze pieķēra sevi pie domas, cerībā, ka pāris no Motoru pilsētas! un meitene no Brukli-nas nekad nešķērsos viens otra ceļu.
Šūšanas piederumu komplektā nepasniedza ne pusdienas, ne vakariņas, tā vietā piedāvāja ieteikumus mašīnrakstā par lielisku restorānu pieredzi, kas iegūstama vispārējā Reinbekas — Redhūkas apkaimē. Kručfīldas kundze pasniedza brokastis, par ko bija lepna, jo piedāvāja diezgan labi krāsnī un uz pannas izceptu barību, piespiežot jebkuru ceļotāju-mašīnas sēdeklī palikt stundām ilgi pēc Šūšanas piederumu komplekta atstāšanas, bet pārējās ēdienreizes viņa gatavoja tikai sev plašās ēkas kreisā spārna privātajās istabās, no kurienes varēja vērot galveno ieeju un ceļa ieloku ar vēlīniem atbraucējiem vai neparedzētiem aizbraucējiem.
Taču Kručfīldas kundze parasti pēc vakariņām piebiedrojās tiem viesiem, kas blakus viesistabā vēlējās skatīties televizoru. Viņa pati gultā vienmēr bija jau ap desmitiem, bet neiebilda, ja viesi turpināja paši skatīties televizoru, ja vien viņi skatījās klusi un izslēdza kasti ne vēlāk kā tad, kad beidzās Džeja Leno programma3 — pīkst. 0.30. (Ņujorkieši vienmēr gribēja skatīties Deividu Letermenu.)4
Šovakar viesistaba bija patīkami pilna, lielākoties ar Vidējo Rietumu tūristiem un kanādiešiem (kas oda pēcIvory veļas pulvera), kas bija izpletušies pa abiem dīvāniem, trim polsterētiem atzveltnes krēsliem un pat pa abiem koka krēsliem. Meitene no Bruklinas ienāca nedaudz vēlāk kā visi citi, pārlaida skatienu visapkārt, pasmaidīja un teica: — Ir jau labi, — pamāja, lai džentlmeņi no Vidējiem Rietumiem apsēžas, un, kājas sakrustojusi, iekārtojās dīvānu priekšā uz grīdas, turklāt daudz graciozāk un atlētiskāk kā pilsētas meitenei pienāktos.
Kručfīldas kundze, pats par sevi saprotams, bija lepna par lielo, melno satelīta šķīvi aiz Šūšanas piederumu komplekta, kas savilka televīzijas signālus no Visuma, bet patiesībā viņa no tām iespējām, ko tas piedāvāja, izmantoja visai maz, gandrīz ekskluzīvi aprobežojoties ar trīs raidtīkliem, izņemot reizes, kad kāds no viesiem bija informēts par kādu īpašu vecu filmu, kas kursēja kaut kur pa kādu nezināmu strautiņu pāri debesīm, un pajautāja, vai drīkst noregulēt televizoru uz tā viļņa: uz kādu Mārtiņa un Lūisa komēdiju, varbūt, vai arī «Džoniju Belindu» vai «Drošu kritienu».
Bet šovakar tādas nebija, un visi bija ar mieru skatīties situāciju komēdijas. Kručfīldas kundze sēdēja savā parastajā vietā — ērtā atpūtas krēslā tieši pretī televizoram. Uz kļavkoka galdiņa viņai līdzās stāvēja pults, bet uz televizora nedēļas programma, kas bija atvērta uz šīs dienas datuma. (Bija labāk nevienu vīriešu kārtas viesi pults tuvumā nelaist). Un tā, sākās vēl viens vakars Šūšanas piederumu komplektā.
Sākumā viss bija normāli un rāmi. Tad kādas četras minūtes pāri deviņiem, kad visi, apmierināti iekārtojušies, skatījās programmu, kas tika pārraidīta no kāda blakus Universa, kurā, acīmredzot, atradās maza pilsētiņa ar pilsētas galvu, ugunsdzēsības priekšnieku un vidusskolas futbola treneri, kurivisu laiku pavadīja, citam citu izāzējot, bufetē, kur vadītāja bija sieviete, pēc kuras balss varēja spriest, ka cieš no rfkles vēža, kad pēkšņi televizors ierāva bildi sevī, noklikšķēja, nomainīja bildi, un parādījās trīs cilvēki, kas kūņojās gultā bez segām. Bez drēbēm! Augstais Dievs, ko gan šie cilvēki tur darija?
Kāds satelīta ciema drausmīgs nostūris, kādspurvs, pavisam nomaļus no informācijas lielceļa, bija pēkšņi iebāzies ai, cik briesmīga vārdu izvēle! — viņu TV ekrānā. Istabu pārņēma elsošana, drebēšana un nelieli baiļu izsaucieni, kamēr Kručfīldas kundze izmisīgi tvēra pēc pults, lai atskārtu, ka tā kaut kā ir pakritusi zem viņas krēsla.
Cilvēki ekrānā arī elsoja, kratījās un izdvesa nelielas skaņas, kas nebija baiļu kliedzieni. — Kručfīldas kundze, — sauca kāda kupla Vidējo Rietumu tūriste no Lusfolsas, kuras tuklās rokas veidoja tādu kā izcilni sejas priekšā. — Kručfīldas kundze,palīdziet\i0
— Es, es jau…
Klikšs, klakšs — beidzot! Cits kanāls. Šajā kanālā tukšā un uzkrītoši apgaismotā telpā vairāki vīrieši slēpošanas kostīmos un pelēkos apmetņos virs galvām vēzēja ložmetējus un kamerā kliedza kādā svešā valodā, mudinot uz diezin kādu postu pret planētas godīgajiem cilvēkiem, bet vismaz viņi bijaapģērbti un neviens no viņiem nebija sieviete, tādējādi ļaujot Kručfīldas kundzei mazu brīdi atelpai, lai apdomātu, kā pārslēgt atkal «Kitijas ēstuvi», kur treneris tikko bija sacījis: —… un tādos gadījumos bumba jāsviež ļoti tālu.