Skaņu ieraksts smējās, Dievs vien zina, kāpēc, un lielākā daļa viesistabā pienākuma pēc smējās līdzi, un dzīve iegriezās vecajās sliedēs.
Uz astoņām minūtēm, /e-rauj, klik, un nu parādījās divi cilvēki it kā hokeja slidotavas lielā, tukšā arēnā. Šie divi nebija pilnīgi kaili, jo abiem kājās bija slidas, taču tā, ar ko viņi nodarbojās, jau nu noteikti nebija kāda no olimpiskajām disciplīnām.
No dīvāniem atskanēja saucieni un spiedzieni. MilzīgiIvory veļas pulvera smaržu viļņi no kanādiešiem. Kručfīldas kundzemetās pie pults, bet tāatkal bija pazudusil
Atkal zem pašas krēsla — kā gan viņa šo tik atbildīgo lietu varēja nogāzt no galda malas, to pat neievērojot? Šoreiz viņas pirksti bija daudz pārliecinošāki cīņā par «Kitijas ēstuvi», kur Kitija griezīgā balsī sacīja: — … un tieši tāpēc jūs šodien nevarat pasūtīt šodienas īpašo piedāvājumu.
Skaņu ieraksts smējās, un cilvēki Kručfīldas kundzes dzīvojamajā istabā smējās līdzi, un zeme atgriezās savā ierastajā orbītā.
Šoreiz uz četrām minūtēm, vēl pirms ierauj — klik — attēla parādīšanās, kad puse no viesiem vai nu aizspieda plakstiņus, vai, aizsargājoties, aizlika acīm priekšā plaukstas. Bet šoreiz tas bija kaut kas pavisam citāds. Attēls ekrānā vispirms bija melnbalts, nevis pārāk naturālos miesas toņos. Turklāt, sieviete, kas staigāja pa klints malu virs mežonīgās jūras, bija pilnīgi apģērbusies. Un ne jau tāpēc, ka viņa bija…
— Džīna Terneja, — sauca viens no Vidējo Rietumu džentlmeņiem, kas nebija aizvēris acis.
— Viņa kaut ko tādu nekad nedarītu, — sacīja kāda Vidējo Rietumu dāma, kuras acis vēl arvien bija cieši aizvērtas.
— Ta ir filma, — sauca kāds cits Vidējo Rietumu džentlmenis.
Acis atvērās. Ekrānā darbība bija pārvākusies uz telpām — kādā
ārkārtīgi jaukā kotedžā gluži kā Šūšanas piederumu komplektā, lai arī nedaudz pārblīvētākā. Šajās dekorācijās pazīstamais Rekss Harisons, ģērbies kā pirātu kapteinis vai kaut kas uz to pusi, maršēja, krekšķēja un uzvedās rupji un valdonīgi, kas viņam nemaz nepiestāvēja. Tapat viņam varēja redzēt cauri, kas bija dīvaini.
Kāds Vidējo Rietumu džentlmenis sacīja: — Tas ir «Spoks un Mjuira kundze».
Kāda Vidējo Rietumu dāma piebilda: — Atceros šo seriālu. Bet tur nespēlēja Rekss Harisons.
— Nē, nē, nē, — iebilda džentlmenis. — Šī ir pati pirmā filma.
— Vai tad bija arī filma?
Kāds mazliet jaunāks kanādietis prasīja: — Vai tad tas nebija televīzijas seriāls?
Kāda Vidējo Rietumu dāma pēkšņi iekliedzās: Tas ir spoks!
— Un Mjuira kundze, — teica viņas biedrs uz dīvāna.
— Nē!Spoks ! Pulkvedis Pardigrāss!
Tas viņus apklusināja. Kādu minūti vai divas istabā visi tikai sēdēja un noskatījās, kā Rekss Harisons un Džīna Terneja atzinās viens otram mīlestībā — vai kaut kam tamlīdzīgam — mūžīgi mūžos. Bija daudz patīkamāk vērot viņus nekā toscitus.
KādaVidējo Rietumu dāma bikli prasīja: — Kručfīldas kundze, vai tas notiek bieži?
— Dieva dēļ, nē taču, — atteica Kručfildas kundze. — Es to nevarētu izturēt.
— Ko šis spoks parasti dara? — prasīja kāds džentlmenis.
— Nu, ū, — stostījās Kručfīldas kundze gluži apjukusi no tā, kas bija noticis. — Tikai, nu, klauvējieni un… un čīkstēšana, nu tādas lietas.Parastās norises.
Tad jau šī ir pilnīgi citāda izpausme kā tas, kas noticis pirms tam?
— Kungs Dievs, jā!
Skuķēns no Bruklinas, kas uz gridas sēdēja viņu vidū, pacēla ārkārtīgi nevainīgu seju un teica: — Liekas, ka pulkvedis pēc visiem šiem gadiem ir kļuvis nedaudz trakulīgāks.
Ar Mjuira kundzi gan spoks tā neuzvedās, dāma iebilda.
— Godīgi sakot, — kāds džentlmenis ierunājās, — es nesaprotu, kā tas iespējams — ciest no miesas sāpēm, janav savas miesas.
Par to pat nav vērts domāt, sacīja kāda dāma, lai pārtrauktu debates.
Kāda cita dāma jautāja: Kručfīldas kundze, ko lai mēsdarām?
Kručfīldas kundze jau pati pie sevis bija apsvērusi. Ar pulkveža
Hesketa Pardigrāsa spoku nekad iepriekš nebija nekādas problēmas, patiesībā bija piedzīvota vienīgi tikai dekorācijas šarmantākā daļa, kas līdzinājās Lauras Ešlijas aizkariem, reproducētām šeikeru mēbelēm un gravīrai gaitenī ar Džordžu Vašingtonu, kas šķērso Delavēras upi. Citiem vārdiem, Kručfīldas kundzei patika tieši šī nereālā nerealitāte.
Neba jau Kručfīldas kundze būtu šo spokuizgudrojusi, ne tuvu tam. Lai gan pirms daudziem gadiem, kad viņa šo graustu bija pirkusi, lai to iekārtotu pašreizējām vajadzībām, mākleris bija ieminējies par spokainajām izdarībām, bet bez īpašām norādēm uz dīvaino vēsturi vai pat anekdotēm. (Klusībā Kručfīldas kundze vienmēr bija uzskatījusi, ka tas, ko mākleris bija stāstījis, bija blēņas, domātas, lai viņu saintriģētu, bet viņa to neņēma ļaunā. Viņa bija izdevusi savu skolas direktores pensiju un sava mirušā vīra apdrošināšanas naudu un,tā vai citādi,pati bija noskaņojusies uz blēņām.)
Tad, neilgi pēc nama nopirkšanas, kad Kručfīldas kundze virtuvē novāca to briesmīgi veco linoleju ar laikrakstu kārtu zem tā, kādā vecā avīzē atrada zīmīgu rakstu par Hudzonas upes ielejas spokiem, kurā Kručfīldas kundze izlasīja par pulkvedi Hesketu Pardigrāsu, kam bijis kaut kāds mīlas sakars ar šīs apkaimes fermera sievu un kuru noslepkavoja fermera mājā, domājams, ka to izdarīja zemnieks, bet varbūt ari pati sieva. Pēc atgadījuma kādu laiku tika uzskatīts, ka pulkvedis Heskets Pardigrāss savas nāves vietā klejoja pa vējainām naktīm, nesekmīgi mēģinādams atgriezties savā pulkā, lai ari neviens, pat laikā, kad vecā avīze tika iespiesta, nebija teicis, ka ir bijušas attiecības ar ietiepīgo pulkvedi. Kas attiecas uz lauku māju, apraksti par to un tās atrašanās vietu bija neskaidri, bet tikpat labi ari šis nams varēja būt atgadījuma vieta, tad kāpēc to tā nepasniegt? Kam no tā sliktāk?
Un tas tak bija daudz jaukāk tādam nelielam hotelim, kāds bija Kručfīldas kundzei, ja to apdzīvoja spoks. Jauks, džentlmenisks spoks kā Rekss Harisons ekrānā, bet ne tik uzbāzīgs. Kāds līdz šim bija.
Proti, līdz pat šovakaram.
Tad, kad dažas minūtes bija skatījušies «Spoku un Mjuira kundzi» un kad nebija noticis nekas nevēlams — tagad, vairāk nekā jebkad agrāk, Kručfildas kundze saprata nevēlamu notikumu dabu, — viens no kanādiešiem bikli vaicāja, vai būtu iespējams atgriezties pie «Kitijas ēstuves», bet kāds no Vidējo Rietumu džentlmeņiem iebilda: — Man šķiet, kasi filma ir tā, ko pulkvedis vēlas skatīties. Nedomāju, ka viņu vajadzētu kaitināt.
Pēc tā diskusija norima, un visi iekārtojās, lai no «Spoka un Mjuira kundzes», ja tas iespējams, izlobītu kādu jēgu. Taču bez krāsas, kas nomierināja acis, un smieklu ieraksta, kas norādīja, kurā filmas vietā jāsmejas, visi drīz kļuva nemierīgi un satraukti. Viesi sāka murmināt, kas ļoti skaidri nozīmēja to, ka cits citam ierosināja slēgt šovakar televizoru ārā, un tā vietā — jo, ko gan citu lai dara? — iet gulēt, kad Kručfīldas kundze, kas nebija no bailīgajām, pēkšņi iesaucās: Piedodiet, bet šovakar man nav noskaņojuma šādai filmai.Es gribu skatīties «Kitijas ēstuvi».