— Es arī, — piekrita vairāki citi.
— Labi, — sacīja Kručfīldas kundze un pasniedzās līdz galdiņa malai, bet neko neatrada. Viņa paskatījās pults tur nebija. Atkal uz grīdas? Sēkdama noliecās uz priekšu, lai paskatītos zem krēsla, un arī tur tās nebija. — Kur gan ir, nu, kā viņu tur, pults? — viņa prasīja, un uzzibsnīja ierauj — klik — attēls, un atkal parādījās cilvēki gultā!
Nenogurstoši, neatslābstoši, bet tagad viņi bija četri! Nu šīm samaitātajām dvēselēm bija pievienojusies vēl viena kaila sieviete, un viņai kaut kas bija piesprādzēts ap jostas vietu. Kasgan tas bija?
— Āaaaa, — istabā iesaucās daudzi.
Sākās neprātīga grūstīšanās, lai atrastu pulti, kamēr ekrānā četri plikie izpildīja dažādas matemātiskas formulas. Kā izrādījās, divi tomēr iet vienā.
Pults atradās kādas Vidējo Rietumu dāmas naudas maciņā, kas lika viņai nosarkt kā Ziemeļbrieža Rūdolfa degunam. — Esmu pārliecināta… es — es esmu pārliecināta… es — es esmu pārliecināta… es, — bija viss, ko viņa spēja izdvest.
— Neviens jau tevi, Edīt, nevaino, — mierināja viņas vīrs, viegli noglāstot viņas roku.
Līdzko pults bija viņas rokās, Kručfīldas kundze ar galēju nelokāmību izslēdza televizoru. — Man šķiet, — viņa paziņoja, — ka šim vakaram pietiks.
Neviens nepretojās. Tikai viena no dāmām, atstājot viesistabu, Kručfīldas kundzes ausī diezgan dzēlīgi iečukstēja: — Par to jūsu pulkvedi es gan neesmu augstās domās.
— Nezinu,ko par viņu domāt, — atbildēja Kručfīldas kundze, kas bija tikai patiesība. Apšaubāms tips no diviem apšaubāmiem avotiem, apšaubāmi sasaistīts kopā vienā dīvainā veselumā, un vai tagad viņam būtu jāatdzīvojas? Vai Kručfīldas kundzei vairs nekad nebūs iespējams mierīgi skatīties televizoru savā dzīvojamajā istabā? Vai viņai no viesistabām būs jāizņem elegantie apraksti par pulkvedi, ko viesi drīkstēja ņemt līdzi, aizbraucot, ja vien paši to vēlējās? (No šīs grupas neviens to neiekāroja, par to varat būt droši.)
Kā kāds atrada ļauno garu izdzinēju? Vai tādi bija atrodami «Dzeltenajās lapās»?
Kručfīldas kundze devās gulēt ar nežēlīgām galvas sāpēm, visu nakti mētājās un svaidījās, bet vismaz viena, paldies Dievam.
Vairums cilvēku, ieskaitot līdz ausīm smaidīgo skuķēnu no Bruk-linas, atstāja dzīvojamo istabu kopā ar Kručfīldas kundzi, bet daži no Vidējo Rietumu džentlmeņiem palika, lai tikai vēl reizi TV viļņos atrastu tos kailos cilvēkus gultā. Bet tas viņiem nekad neizdevās.
20
— Tas nu gan nebija jauki.
— Un kā tad izskaidrot, ka tu vēl arvien smejies? — atskanēja pavisam ne nožēlas balss no busiņa aizmugures.
— Neteicu jau, ka tas nebijasmieklīgi, — norādīja Pega. — Tikai, ka tas nebija jauki.
Abos sānspoguļos Šūšanas piederumu komplekts un tā priežu apkakle attālinājās spožajā rīta saules gaismā un likās, ka viegli nodreb, it kā nebūtu vēl atguvies no vakarvakara traumas. Brokastu laikā pārmērīgi manierīgajā saules istabā visi bija sasaistīti, bet Kručfīldas kundze — vissasaistītākā. Kamēr nesa vienu šķīvi pēc otra ar olu kulteni, desiņām un angļu smalkmaizītēm, ceptiem kartupeļiem un pamatīgi apziestiem grauzdiņiem, viņas profesionālais smaids nebija vairs gluži perfekts, bet viņas dievinošo uzmanību pret viesiem izjauca nerimstošs satraukums. Krūzes ar apelsīnu sulu, kafiju un pienu šļakstījās, kad tās nesa no virtuves, jo viņa bez apstājas meta skatus atpakaļ. Un laiku pa laikam viscaur nodrebēja kā nodzīts zirgs.
Pega bija piedāvājusies Fredijam nočiept kaut ko ēdamu, bet viņš bija atbildējis, ka iztiks un ka var pagaidīt, līdz viņi laidīsies prom un tad pa ceļam kaut ko paķert kulinārijā, tāpēc Pega ēda viena, kamēr Fredijs sakravājās, bet nu jau viņi bija ceļā uz ziemeļiem, turpinot jaukas dzīvesvietas meklējumus vasarās.
Problēma bija tā, ka lielākā daļa jauko vietu jau bija aizņemtas. Vasaras īres vietas meklēšana kalnos, ziemeļos no Ņujorkas pēdējā jūnija nedēļā bija smags pārbaudījums ceribām. Vairumam nekustamo īpašumu aģentu vairs nebija ko,rādīt, kā tikai tos dažus objektus, kas bija palikuši vienkārša iemesla dēļ: neviens tos nekādā ziņā negribēja.
Tomēr, te nu viņi bija un, tiklīdz bija tikuši pie Fredija sviestmaizes un kolas, ko notiesāja busiņa aizmugurē, turpināja meklējumus.
Vairums nekustamo īpašumu aģentu, ar kuriem Pega runāja, dabiski, vēlējās braukt ar savām mašīnām, lai izrādītu potenciālajam klientam apkārtni, bet viņa vienmēr atteicās, aizbildinoties, ka vairs nejūtas omulīgi kā pasažiere, kopš tā laika, kad notika tas drausmīgais negadījums, kas vainagojās ar vairākām plastiskām operācijām: redzat taču rētas? Nu, esiet patiesi!
Un tā, visi nekustamo īpašumu aģenti bez izņēmuma piekrita braukt Pegas busiņā, nenojaušot, ka aizmugurē laiski sēdēja kailais Fredijs. Un kur vien piestāja apskatīt māju, Pega atstāja busiņa durvis vaļā. Tādā veidā arī Fredijs varēja šīs vietas apskatīt, un, kad Pega aģentu bija aizvedusi atpakaļ uz viņa vai viņas biroju, abi varēja pārrunāt, ko redzējuši.
Nebija jau daudz, ko pārrunāt. Suņu būdas un cāļu sprosti, cāļu sprosti un suņu būdas, un tā pagāja viss rīts. Pusdienas viņi saklāja katrs savā busiņa pusē puķu pilnā pļavā, kur aiz dzeloņdrātīm ganījās govis. Viņi sasaucās viens ar otru piknika sviestmaižu pilnām mutēm un atzinās drosmes zaudēšanā. Un nejau tikai mājas medījumos vien.
Es tev pateikšu taisnību, Fredij, Pega no savas busiņa puses sauca un, lai uzsvērtu, pavicināja sālītu gurķi, — šī ēšanas lieta sāk kļūt par šķērsli.
Arī man, Peg, — Fredija balss, atplūstot ap busiņu, atskanēja. — Es gribētu, lai tikai mēs abi atkal aizietu uz restorānu. Gribētu ar tevi reizēm kopā paēst patmājās, pasūtot kaut ko no ķīniešiem, kā mēdzām to darit.
Es gribu tieši to pašu, Fredij.
Varēja dzirdēt, ka Fredijs kādu bridi domīgi gremoja un tad sacīja: -Peg, fakts tāds, ka šai neredzēšanas lietai ir daudz priekšrocību, es to nenoliedzu, bet ir arī ļoti daudz neizdevīguma.
7a nu gan ir tiesa.
Ja es to varētu uzgriezt un nogriezt, kad vien man tā būtu vajadzīga, būtu pavisam cita lieta.
1a gan.
No otras puses, Peg, teica Fredijs, šķiet, ka varbūt tās suņu būdas, ko esam apskatījuši pēdējās pāris dienās, ir mūs nomākušas.
Pat vēl vairāk.
Jā. Pat vēl vairāk. Varbūt vajadzētu sakravāties. Metīsim pie malas un brauksim atpakaļ uz pilsētu.
Mums ir tikai vēl viens vecis, kas ir šīs apkaimes sarakstā, sacīja Pega. Fkskatīsimies, kas viņam piedāvājams, atteiksim un brauksim mājās.
— Mēs taču varam kaut kur aizlidot, — ieminējās Fredijs. — Pirmā klase nekad nav pilna, varētu nopirkt vienu pirmās klases vietu, jo es sēdētu tev blakus.
— Un joka pēc pabiedētu pilotus?
— Vai tev patika? Spoks un Mjuira kundze?
Pega iesmējās un tad ari Fredijs smējās, un uz laiku atkal viss bija labi.
— Man ir kaut kas, ko jūs iemīlēsiet, teica «sauciet mani par Tomu». Viņš bija tukls, mīlīgs puisis no maza biroja, kas pirmsOPEC5 bija degvielas uzpildes stacija, viņš bija pierakstījis Pegas vēlmes aptaujas lapā, noskaidrojot maksāšanas iespējas, tad pasmaidīja un sacīja, ka viņam ir kaut kas, ko viņa iemīlēs.