Labi. No otras puses, jebkuram citam nekustamo īpašumu māklerim arī bija kaut kas, ko Pegai parādīt un ko viņa iemīlētu, bet viņi visi bija kļūdījušies. Tāpēc Pega apvaldīja prieku. Es to apskatīšu, viņa pieļāva.
— la tikko parādījusies tirgū, — «sauciet mani par Tomu» skaidroja, — vai arī tā uz vietas jau tiks sagrābta. īpašnieki līdz otrdienai nebija vēl aizbraukuši, vajadzēja apkopēju, kas nokopj, tā kā tikai ar šodienu varu to rādīt.
Pega prasīja: — Kā tad saprast to, ka īpašnieki tādā steigā nozuda? Jo, ja tas nenozīmēja, ka īpašnieks bēga no mafijas, tad māja visticamāk uzsprāgs, kas nozīmē to, ka tā ir pilna ar azbestu, ko saimnieki mājā tikko atklājuši.
Bet «sauciet mani par Tomu» teica: Viņš ir zinātnieks kādā lielā farmaceitiskā kompānijā, un viņa rūpnīcai Rietumu krastā radušās kaut kādas problēmas, un pavisam negaidot viņam bija jāpārvācas tur uz četriem mēnešiem. Viņš negribēja atstāt māju tukšu, tāpēc tā tagad tiek izīrēta. Mēbelēta. Jūsu maksāšanas iespējās.
— Nu, tad paskatīsimies, — noteica Pega.
Okei. Te tā ir: neliela lauku māja, celta deviņpadsmitā gadsimta pašā sākumā, ar centrālo zāli koloniālā stilā, gaiteni un kāpnēm pašā vidū, kas veda uz otro stāvu. Apakšējā stāvā — liela dzīvojamā istaba, vidēja lieluma ēdamistaba, maza virtuve un niecīga vannasistaba. Augšējā stāvā divas guļamistabas un vēl divas vannasistabas.
Moderni logi un aizskari, un pats galvenais — tā bija vēsa. Aiz mājas koka veranda. Mazs, bet ļoti jauks peldbaseins bija ieskauts aiz koka sētas tūlīt aiz verandas. Lokveida asfalts, kas veda no otršķirīga neasfaltēta lauku ceļa, pieveda pie garāžas, kas bija domāta divām mašīnām un bija būvēta, saskaņojot ar mājas stilu; tajā atradās 1979. gada baltsCadillac ar nolaižamo jumtu un vietu vēl vienai mašīnai, tādai kā Fredija busiņam. Māja, kas gaumīgi bija iekārtota ar amerikāņu antīkajām mēbelēm un kādām tik modernām ierīcēm, tika izīrēta reizē ar apkopēju un puisi, kas vienreiz nedēļā nopļautu zāli un iztīrītu baseinu.
Mājas apskates laikā, kamēr «sauciet mani par Tomu» norādīja uz svarīgāko, bet Pega mēģināja skatīties, klausīties un uztvert, no sava neredzamā rotaļu biedra viņa nemitīgi saņēma uzstājīgus, nelielus bikstienus sānos vai grūdienus pie elkoņa. Centrālajā vannasistabā, kad «sauciet mani par Tomu» jau devās uz izeju un Pega gatavojās viņam sekot, uz aptieciņas spoguļa parādījās tvaiki, kam vajadzēja būt Fredija elpai, un kustīgs, bet neredzams pirksts rakstīja:JĀŅEM.
Pega, kas pati to jau zināja, piemiedza ar aci un būtu atstājusi telpu, kad «sauciet mani par Tomu» pagriezās, lai kaut ko piebilstu, un, kad Pega uz viņu paskatījās, viņš drūmi vērās viņai garām spogulī.
Viņa tūlīt atskatījās. Lūkoja, lai spogulī būtu redzama viņas pašas galva, tādējādi aizsedzot ziņu «sauciet mani par Tomu» skatienam, viņa pagāja uz priekšu, sacīdama: — Aizmirsu paskatīties zāļu skapītī.
— Tas ir dīvaini, — «sauciet mani par Tomu» apcerīgi sekoja viņai.
Kad Pega tuvojās zāļu skapītim, neredzama plauksta pārbrauca tvaikam, to nodzēšot. Pega ātri atvēra durvis, cerēdama savam spēļu biedram stipri un sāpīgi iegāzt, bet netrāpīja. Skapīša iekšpuse bija tukša. Visas personiskās mantas, ko īpašnieks nebija paņēmis līdzi, bija paslēptas bēniņos.
— Ļoti jauki, — sacīja Pega, aizvēra skapīša durvis un atdūrās pret «sauciet mani par Tomu» seju, kas neskaidri iezīmējās pār viņas labo plecu, un pamatīgi sarauktu pieri skatījās uz savu attēlu. Viņa pacēla uzaci.
— Būtu varējis zvērēt, — viņš sacīja.
Viņa saslēja abas uzacis. — Ko?
— Ai, neko.
Apskate turpinājās, tāpat ari grūdieni un stumdīšanās, līdz beidzot, atgriežoties apakšējā stāva virtuvē, kad «sauciet mani par Tomu» izrādīja pārtikas atkritumu vadu, Pega palēcās no viena krietna grūdiena un uzbudinājumā izsaucās: — Zinu jau, zinu!
«Sauciet mani par Tomu» uz viņu mazliet aizvainojoši paskatījās. — Jums Ņujorkā tāda nav, — viņš attaisnoja teikto. — Tas pilsētā ir aizliegts.
— Piedodiet, — Pega viņam sacīja. — Es, nu, es tā to nedomāju, es domāju par ko citu. Katrā ziņā mēs to ņemsim.
— Labi, «sauciet mani par Tomu» izskatījās ļoti apmierināts, bet tad apjukumā paskatījās: Mēs?
— Mans draugs, — Pega paskaidroja. — Viņš šodien nevarēja braukt līdzi, jo viņam bija jāstrādā, bet viņš mani apciemos nedēļas nogalēs. Izdevumus dalīsim.
— Vai esat pārliecināta, ka viņam tā nebūtu jāredz, pirms to ņemat?
— Ai, nē. Es pazīstu Fredija gaumi, — Pega pārliecināja mākleri. — Esmu tikpat pārliecināta, ka viņam šī vieta patiks, it kā viņš stāvētu man līdzās.
— Tas ir tik skaisti, — sacīja «sauciet mani par Tomu». — Kad pārim ir tāda izpratne vienam par otru un uzticība vienam pret otru.
— Mēs ar Frediju saprotamies diezgan labi, teica Pega un pie izejas, pabeidzot pēdējo frāzi, ar pēkšņu, negaidītu durvju grūdienu trāpīja Gudreļa kungam pamatīgu belzienu. Viņa skaidri sajuta un dzirdēja sitienu, un pavisam noteikti saklausīja sāpīgu ieelpu.
Pega smaidīja visu ceļu līdz pat busiņam.
21
Ap to pašu brīdi, kad Pega Kolumbijas apriņķa ziemeļos ieskatījās zāļu skapītī, Bārnijs Beilers, sēdēdams ķiršu krāsasJaguar tajā pat apakšzemes garāžā, kur citkārt, Mordonam Lītam teica: — Ļoti viltīgs vecis, tas jūsu Fredijs Nūns. Bārnijam šāda satikšanās patika, ja neskaita zobārsta rēķinus; bet viņam tik tiešām šīs vizītes bija nepieciešamas. Jo, no otras puses, zobiem jau sen vajadzēja veltīt kaut kādu uzmanību, kā gan sieva, gan draudzene bija vairākkārt norādījušas. Un pats galvenais, viņam patika šīs slepenās apspriedes apakšzemes garāžā, šie ēnainie tēli kopā. 1a, it kā uz aizmugurējā sēdekļa sēdētu Noslēpumu paudējs. Cits Noslēpumu paudējs.
Lai nu kā: — Ļoti viltīgs vecis, — viņš atkārtoja, iekārtojoties ērtāk elegantajos kordovanas toņa uzpolsterētajos ādas sēdekļos.
— Ak tā gan, — teica Līts. Saskābis kā vienmēr, un tā bija viņa nelaime, vai ne?
Otrkārt, šī satikšanās vieta bija jaukāka par restorānu, jo Bārnijam te, atšķirībā no restorāna, nebija jālien uz vēdera kādas pakaļas priekšā. Te viņi varēja satikties… kā kas? Partneri.
— Atļaujiet pastāstīt par Frediju Nūnu, — Bārnijs teica savam partnerim. — Viņa vārds nav uzrādīts telefongrāmatā un nav ari reģistrējies vēlēšanās.
— Tas nu gan ir brīnums, — Līts ar pamatīgu sarkasmu piebilda.
— Kāpēc, ir daudz tādu cilvēku reģistrējušies, par ko tā nedomātu,— Bārnijs teica. — Piemēram, sēriju slepkavas, viņi mēdz būt ļoti sīkumaini balsotāji. Nezin', varbūt tas ir veids, kā satikt cilvēkus.
— Jūs iesākāt par Fredriku Nūnu.
— Draugi viņu sauc par Frediju, — turpināja Bārnijs. — Un viņam ir īsts nelieša dzīves tvēriens. Uz viņa vārdu nav reģistrēta neviena mašīna, nav kontaCon Edison firmā, nekā nav iespējams viņam piekļūt. Vecis, kas gatavs pamest visu un bēgt vienā mirklī.
— Vai jūs ar to gribat teikt, ka viņu ir neiespējami atrast?