— Nu, mēs zinām, ka viņš ir pilsētā, — atbildēja Bārnijs, — ar visiem tiem pirkstu nospiedumiem, kas parādās nepiemērotās vietās. Diezgan labi, ko? Neredzams zaglis. Bārnijs par šo domu bija kaifojis kopš reizes, kad bija iebiedējis Lītu atklāt noslēpumu.
— Mums patiktu, — Līts sacīja, — ja viņš būtu zaglismums.
— Nu, dabiski. Okei, bez tam, ka viņš ir pilsētā, varam izsecināt, ka viņam ir arī meitene.Kādam taču jāsaņem elektrības rēķini, jāparakstās dzīvokļa īres līgumā. Jautājums ir, kā atrast šo meiteni.
— Cik noprotu, Līts sacīja, gribējāt ar mani runāt, jo jums ir paveicies.
— Pagaidiet, kamēr pabeidzu, — Bārnijs atsauca savam partnerim. Viņš nevēlējās, lai Līta īgnums izjauktu šo notikumu. — Izrādās, — viņš turpināja, ka man departamentā ir draugs, kura draugs strādā birojā, kas pārbauda nosacīti atbrīvotos, un viens no viņa klientiem ir Fredija Nūna vecs čoms. Un kad mans draugs jautā savam draugam, lai tas pajautā Fredija draugam, kā klājas Fredijam, Fredija draugs atbild, ka viņš domā, ka Fredijs ir uzsācis godīgu dzīvi…
-Ha!
— Nūja, bet ko tad jūs no šī cilvēka citu gaidījāt, lai tas saka? Turklāt, viņš domā, ka Fredijs uzsāka godīgu dzīvi tad, kad sāka dzīvot kopā ar zobu tehniķi, kuras vārds ir Pega.
— Tadu cilvēku vajadzētu būt ļoti daudz, — atbildēja Līts.
— Jā, bet visi viņi ir ar licencēm, — Bārnijs teica. — Zobu tehniķiem jābūt licencēm. Tāpēc runājam par kādu, kas dzīvo Ņujorkā, kādu, kas tiek dēvēta par Pegu, kas atrodas licencēto zobu tehniķu sarakstā un kurai ir atbilstošs vecums, rase, dzimums un ģimenes stāvoklis.
— Viņa varētu būt melnā, — iebilda Līts, — vai aziāte. Vai precējusies. Vai no neīstās vecuma grupas.
— Jāpieļauj varbūtības, sacīja Bārnijs. Un kad pievēršas varbūtībām, atklājas, ka viņa ir neprecēta, baltā, nepārprotami ap divdesmit gadiem veca, kuru sauc Pega un dzīvo Beiridžā.
— Ļoti labi, — Līta atzinums bija līdzvērtīgs tam, kā parastais cilvēks izjūt orgasmu.
— Pamatojoties, — teica Bārnijs, — uz atrastajiem pirkstu nospiedumiem pie kažoku uzglabātāja un dimantu centrā un uz to, ka Pega Brisko ir pazīstama kā Fredrika Urbāna Nūna kompanjone, kuru sakaru atklāju es, man ir dota atļauja Pegas Brisko nopratināšanai, jo viņa varētu zināt F. U. Nūna aptuveno atrašanās vietu.
— F. U.?
— Domājiet par viņu kā F. U. N."
— Tas jau ir nedaudz labāk, — Līts atzina. — Bet kāpēc tā jāšmaucas?
Bārnijs norādīja uz savu pakausi. — Redzat šo skalpu? Daži tie
jūsu blēži vēlas to piekārt pie jostas. Lai ko ari darītu, nolādēts, jebko, man ir jāpieņem fakts, ka viņi mani novēro. Tāpēcvienmēr aizsedzu savu pēcpusi.
— Ja vien, — sacīja Līts, — mani korporatīvie klienti varētu pieņemt šo nostāju savās galviņās.
— Civilie paliek civilie, — Bārnijs noteica un paraustīja plecus. — Nav jēgas mēģināt viņu domas mainīt.
— Jums droši vien taisnība. Kas notiks tālāk?
— Kad būšu ticis galā pie zobārsta, sacīja Bārnijs, es aizbraukšu pie tās Pegas Brisko. Gribat braukt līdzi?
— Un kā ar tiem jūsu blēžiem?
— Es jau teicu, ka braukšu intervēt Pegu Brisko. Tur tad arī došos, un ja viņi redzēs, kā es aizbraucu, aizmirsīsi mani visu dienu. Viņiem nav tik liela štata, lai katru kreisi noskaņotu kruķi uzmanītu divdesmit četras stundas diennaktī.
— Domāju gan.
— Tatad, jūs brauksiet uz turieni, pats vadīsiet arī mašīnu un novietosiet to kaut kur tuvumā…
— Kur tas atrodas?
— Beiridžā, iedošu jums adresi. Kad būšu galā, pāris reizes apbraukšu ap kvartālu, lai pārliecinātos, ka esmu viens. Tad novietošu mašīnu un iešu iekšā, un, kad redzēsiet mani ieejam, nāciet arījūs. Tad abi kopā iesim runāt ar Brisko. Un, ja kaut cik palaimēsies, arī ar mūsu draugu Frediju.
— Tas ir ļoti labas ziņas, — Līts atbildēja. Viņš, nolādēts, gandrīz pasmaidīja, bandu bērns.
22
Braucot uz dienvidiem pa Takonikas aleju Ņujorkas virzienā ar viņu jaunās vasaras mājas atslēgām kabatā, Pega sacīja: Man izlikās, ka viņš uz mani dīvaini paskatījās, kad maksāju skaidrā naudā.
Viņai blakus Fredijs atkal bija Diks Treisijs, kas vienmēr bija kā zīme, ka ir jautrā noskaņojumā, šad tadpat pārāk jautrā, varētu pat kļūt nebēdnīgs vai uz to pusi. Bet pašlaik viņš mierīgi sēdēja, turklāt, kā labs zēns, uzvilcis galvu un savus rozāPlaytex cimdus. Ar cimdoto pirkstu pakasīja Dika degunu un jautāja: — Ko tu ar to domā, skaidrā naudā? Kāpēc gan lai viņš neņemtu naudu? Ko ta' viņi tur pēc tavām domām lieto, vampumu6 ?
— Čekus, — atbildēja Pega. Ta kā pirms Fredija satikšanas viņa bija dzīvojusi lielākā vai mazākā mērā normālu dzīvi, viņas uzdevums bieži bija izskaidrot godīgo pasauli. — Neviens vairs nelieto skaidru naudu, viņa paskaidroja.
— Ko ta' šie lieto?
— Ejot uz universālveikalu, izmanto kredītkartes.
— Mums tādas nav.
— Es zinu. Kad īrē māju, maksā ar čeku.
— Mums nav čeku konta.
— Es zinu. Fredij, var gadīties, ka mums tāds būs jāatver.
Fredijs nu nekādi to nesaprata. — Kāpēc! Peg, skaidra nauda ir
nauda. Saproti? Tas zaļās banknotes, tā ir īstā nauda.
— Bet neviens tās nelieto.
— Lielās firmas tās neizmanto.
— Neviens tās nelieto, — Pega uzstāja. — Un tad, kad to liek lietā, tu izcelies uz fona, cilvēki skatās uz tevi.
— Uzmani viņi neskatās, Peg.
— Tu tak saprati, ko es ar to domāju, Fredij, neesi tāds pārgudrais. Man reiz bija čeku konts.
— Nu un, vai tev tā pietrūkst?
— Vienīgā problēma ir tā, — atbildēja Pega, — ka tad, kad tu pārskaiti lielas summas bankā, viņiem par to jāziņo valdībai. Aizmirsu, vai nu tie ir pieci vai desmit tūkstoši. Kad tu pārskaiti vairāk, lai nu cik tas būtu, bankai jāziņo Iekšzemes Nodokļu pārvaldei, un viņi pārbauda tevi, lai noskaidrotu, kas un kā.
Dika Treisija maska prata izskatīties pārsteigta, pat skeptiska. Viņš teica: — Un viņi tā rīkojas ar parastajiem pilsoņiem?
— Ar jebkuru. Protams.
— Un pilsoņi neprotestē?
— Nu, nē.
Dika Treisija galva skumjā apbrīnā pašūpojās. — Pega, — Fredijam izlauzās no pašiem sirds dziļumiem, tā ir pasaule, kurai es nekad negribētu piederēt.
— Nedomāju, ka tevi tur kāds arī aicinātu, — Pega viņam atteica. — Taču man liekas, ka es no jauna aktivizēšu savu veco čeka kontu vai atvēršu jaunu, un katru nedēļu tajā noguldīšu trīs vai četrus tūkstošus, lai mēs varētu nomaksāt rēķinus kā normāli cilvēki.
— Peg, nu nezinu gan, — sacīja Fredijs.
— Es dabūšu jaunu kredītkarti, Pega teica. Ja lūgšu, Dr. Lopekns man uzrakstīs atsauksmi. Dr. Lopekns bija stomatologs, pie kā viņa pavisam nesen bija strādājusi.
— Pega! — iekliedzās Fredijs. Tagad viņš izklausījās patiešām satraukts. — Man tas viss nepatīk, Pega. Ar mūsu dzīves veidu tā mums nav vajadzīga.
— Zini, ko, — ieteicās Pega, — es uzdošu lauku adresi. Tādā veidā, atgriežoties pilsētā, varēsim visu vienkārši atsaukt.
— Okei, — viņš noteica, bet vēl arvien izklausījās pilns šaubu.