— Mēs taču negribam, lai cilvēki par mums brīnās, Fredij.
— Jā, tev taisnība, es zinu, ka tev ir taisnība, — Fredijs atbildēja. — Lai gan tas ir tikai tik ačgārns dzīvesveids. Jābaidās no valdības. Neticam skaidrai naudai kā naudai. Un visu laiku jāraksta uz papīra. Kā lēnie domātāji to iztur?
— Viņi pie tā pierod, — atbildēja Pega.
Darījums bija šāds — māju viņi noīrēja uz četriem mēnešiem, no jūlija līdz oktobrimieskaitot , par diviem tūkstošiem dolāru mēnesī, un īpašnieki piešķīra pēdējo jūnija nedēļu par brīvu, bet gribēja saņemt iemaksu par diviem mēnešiem uz priekšu, tātad, četrus tūkstošus sākumā. Un tad, kad Pega atvēra savu plecu somu un izņēma aploksni ar pieciem tūkstošiem dolāru un noskaitīja uz galda četrus tūkstošus, bet pārējo atlika atpakaļ, tad «sauciet mani par Tomu» izskatījās nedaudz apjucis.
Pega viņa reakciju bija ievērojusi, saprata to un paskaidroja, ka viņas draugs izvairās no čekiem un parastajiem dokumentu kārtošanas ceļiem, jo pašlaik tiesājas ar savu bijušo sievu, tāpēc arī Pega viena parakstīja īres līgumu, taču viņas draugs bija iedevis skaidru naudu, ar ko šo līgumu nostiprināt. «Sauciet mani par Tomu», protams, bija sapratis, īpaši par tiesāšanos ar bijušajām sievām, un lai jau tas arī tā būtu, bet, galu galā, pēc līguma parakstīšanas un rokas spiediena, pavadot Pegu no biroja līdz busiņam, kas bija novietots reiz bijušajās benzīna tvertnēs, ieminējās: — Ceru, ka jūsu drauga tiesu problēmas atrisināsies.
— Es arī, — Pega sacīja un pasmaidīja, bet saprata, ko viņš bija domājis. Normāli cilvēki patiešām skaidrai naudai neuzticas.
Tagad šī māja piederēja viņiem, un viņi varēja pārvākties, kad vien gribēja. Braucot atpakaļ, viņi pārrunāja plānus. Būtu jauki pārcelties un reiz par visām reizēm to piebeigt, bet, no otras puses, vai šodien viņi vēl gribētu braukt simts un cik tur tās jūdzes? Droši vien, ka nē. Tāpēc viņi brauc uz mājām Beiridžā, sakrāmējas, sastāda iepirkumu sarakstu, pārguļ dzīvoklī un nākamajā rītā dodas uz ziemeļiem.
Ta tās varēja notikt, ja vien viņus kāds nebūtu iztraucējis. Fredijs bija guļamistabā, uz gultas bija nolikti-divi apbružāti koferi, atvērtas atvilktnes, kravājot apģērba gabalus, bet Pega — virtuvē, apsverot, kas no ledusskapja un plauktiem būtu jāņem līdzi, kas būtu jāmet ārā, kad pie parādes durvīm atskanēja klaudzieni. Fredijs un Pega abi devās uz durvīm, satiekoties dzīvojamajā istabā, un uzmeta viens otram bažīgus skatienus. Pega pie durvīm uzsauca: — Kas tur ir?
— Policija!
Fredijs metās atpakaļ uz guļamistabu, pa ceļam Fredija galva nekavējoties tika norauta, Pega sauca: — Vienu mirkli, es apģērbšos!
Atgriezusies virtuvē, viņa aizvēra skapīti, tad izlietnē samērcēja matus un ātri pārlaida pār tiem trauku dvieli.
Pa to laiku pie parādes durvīm dauzīšanās atsākās. Šķērsojot dzīvojamo istabu, Pega sauca: — Nāku! Nāku! Atverot durvis, viņa teica: — Tikko iznācu no dušas.
Tie bija kruķi privātajās drēbēs, kas bija sliktāk, nekā ja tie būtu parastie, jo nozīmēja, ka viņi daudz nopietnāk skatās uz lietām, lai arī kas bija noticis. Viens no viņiem bija no tiem tipiskajiem muskuļainajiem kruķiem, sīksts vecis, meklējot iespēju, kur piemest savu svaru. Viņš ienāca pirmais, novicinot savu zīmotni ādas ietvarā, sacīdams: — Meklējam Frediju Nūnu.
— Te viņa nav, — atbildēja Pega. — Esat ieradušies neīstā vietā.
Nē, tā nu gan nav, skuķīt, sīkstais policists sacīja. Iebāza zīmotni kabatā, tad izvilka salocītu, bieza papīra dokumentu. Šis ir orderis, -viņš sacīja, vicinot to apkārt kā vīraka kvēpinātāju, lai iesvētītu dzīvokli pārmeklēšanai. Tur teikts, ka drīkstam apskatīt dzīvokli, meklējot jūsu draugu.
— Viņš nav mans draugs.
Ak tā gan, ko? Policists atlocīja orderi un to pētīja, it kā pirmo reizi. Savilcis pieri pār orderi, viņš prasīja: — Vai jūs esat Mārgareta Elizabete Brisko?
Tam grūti noticēt; nu, labi. — Protams, — atbildēja Pega.
— Tad esam īstajā vietā, — kruķis teica, un pāri istabai izpletās vārga sautētas gaļas smarža; smaržoja pēc vistasā la Kinga gaumē.
A viņa parto nebija iedomājusies. Parādiet to papīru, viņa uzstāja, lai novērstu policijas un savu uzmanību.
Kruķis to turēja paceltu, lai viņa varētu izlasīt, bet nevarētu aizskart, tad savilka pieri un prasīja: — Ko stāvat atvērtās durvīs?
Vai visi esat? Pega izlikās, ka izliecas pa durvīm, lai nopētītu gaiteni no visām pusēm. Balss ausī iečukstēja: —Vilciens uz Reinbeku, rīt. Spokainas lūpas pieskārās viņas vaigam. Viņa pasmaidīja gaisam, pameta ar aci, tad pagriezās atpakaļ, sacīdama: — Veids, kādā jūs te dauzījāties, lika man padomāt, ka jums līdzi vesela armija.
Sīkstais policists nenoreaģēja. — Kur viņš ir?
— Nezinu. Neesmu viņu vairākas nedēļas redzējusi, — sacīja Pega, kas, protams, bija burtiska taisnība. — Izsviedu viņu ārā. Man nepatika, kā viņš uzvedās.
Sīkstais kruķis pavēlēja savam partnerim: — Uzmaniet viņu. Es pārmeklēšu dzīvokli.
— Labi, — noteica otrs.
Sīkstais policists nozuda, lai izslampātu cauri pārējām istabām, un Pega tagad ciešāk nopētīja viņa partneri, un redzētais viņu pārsteidza. Pavecāks kungs, ar īgnu skatu, dziļi grumbainu seju, nošļukušiem pleciem. Pavisam ne labā fiziskā formā, bet ne tik sliktā, ja ņem vērā policistu alus un svaru cilāšanas manieri. Šim vecim ir kaut kas dīvains, domāja Pega. Viņa jautāja: — Ko tad Fredijs savārījis šoreiz?
Vecis papurināja galvu. Viņš izskatījās nedaudz apmulsis. — Mums nav obligāti jāsarunājas, — viņš iebilda.
Kas tad nu? Policistivienmēr ir ar mieru runāt, īpaši, ja viņiem ir virsroka. Tagad Pega kļuvapa īstam aizdomīga pret viņiem. — Gribu apskatīt to orderi, — viņa teica.
— Ak, tas ir īsts, — vīrietis viņai atbildēja.
Tad tas nozīmē, ka jūs gan neesat, nodomāja Pega, un sīkstais kruķis atgriezās dzīvojamajā istabā. — Guļamistaba ir pilna ar kāda puiša mantām, — viņš sacīja. — Fredija Nūna mantām, vai ne?
Pega atteica: — Vai neredzat koferus uz gultas? Es tieši tagad tos mēslus saiņoju un nodošu nabagiem.
— Viņš aizgāja bez savām mantām?
— Es viņu izsviedu, es jau jums teicu. Parādiet orderi.
Sīkstais policists iesmējās, izzvejoja to no kabatas un viņai pasniedza. — Vienmēr priecīgs palīdzēt pilsonei, — viņš noteica. — īpaši, ja pilsone izpalīdzēs mums.
Pega apskatīja orderi. Tas izskatījās īsts, bet ko gan viņa no tā saprata? Šķiet, viņa teica sīkstajam kruķim, šķiet, ka tas ir likumīgs, un jūs esat policisti, bet kas ir tas otrs?
— Detektīvs Līts, atteica sīkstais kruķis.
Tas otrs, «detektīvs Līts», kādas muļķības, sacīja: — Ļaujiet man to nokārtot, Bārnij.
Tatad viņam ir vara, viņš ļāva policistam maršēt pa priekšu un izskatīties sīkstam. Pega viņam sacīja: — Tatad jūs neesat policists.
— Es gribētu runāt ar Frediju Nūnu, — vecis atteica un no iekšējās kabatas izvilka nelielu ādas maciņu. No tās izņēma vizītkarti, pasniedzot Pegai. — Es viņam negribu nekā ļauna. Tas būtu viņa paša labā, ja viņš izrunātos ar mani.
Pega paņēma kartīti. Līts, tas bija tiesa. Mordons Līts. Šis vecis bijaadvokāts\i0 Kaut viņai tagad būtu krucifikss, pie kā atbalstīties, Pega sacīja: Jūs tik un tā esat atnācis uz neīsto vietu. Viņa izstiepa roku ar kartīti, liekot saprast, lai viņš to paņem atpakaļ. — Šī ziņa jums būs viņam jānogādā kādā citā veidā.