6
Indiāņu gliemežvāku kakla rotas, ko lietoja kā naudu, tagad tas ir amerikāņu slengs vārdam «nauda».
24
Reinbeika. Ko gan tā nolādētā sieviete dara Reinbekā? Līdz šim sagaidījusi trīs vilcienus, un ko tālāk?
Vakar, kad Bārnijs bija pārmeklējis Pegas Brisko dzīvokli un no jauna pārliecinājies, ka Fredijs Nūns tur patiešām dzīvo, aizsūtīja advokātu Lītu projām un tad lēni un ar nolūku apbraukāja tuvāko apkārtni. Viņš jau agrāk no Automašīnu reģistra bija ievācis ziņas par Mārgaretas Elizabetes Brisko vārdā reģistrēto, Beiridžā pierakstīto busiņa firmu, modeli, krāsu un numuru, bet tagad atlika vienīgi to atrast.
Bet tas prasīja daudz vairāk laika, nekā viņš bija gaidījis. Vairāk kā pēc stundas viņš ieraudzīja to nolādēto busiņu — tik pašapmierinātu, kautrigu, nemanāmu un drošu, iespraukušos stāvvietā blakus vietējam ugunsdzēsības iecirknim. — Nolādēts, Fredij, — skaļi iekliedzās Bārnijs, braukdams garām un plati uzsmaidot busiņam aiz dzelzs žoga. — Esi visai apķērīgs čalis, Fredij. Es arī.
Bārnijs novietoja savu mašīnu puskvartālu tālāk, tad no cimdu nodalījuma izņēma izsekošanas raidītāju, ko pirms vairākiem gadiem bija nozadzis no Organizētās Noziedzības daļas noliktavas tādām vajadzībām kā šī. Izsekošanas raidītājs sastāvēja no divām daļām — sīciņas kupolveidīgas, melnas ierīces ar vienu lipīgu pusi, kad noplēsa lentu, un plakanas metāla kastītes tādā formātā un lielumā kā televizora pults, taču pults pogu vietā bija apaļa kompasa skala. Atstājot kompasu cimdu nodalījumā, Bārnijs iebāza raidītāju kabatā un devās pastaigā.
Ugunsdzēsības iecirknī Bārnijs stādījās priekšā kā papildspēku pastāvīgais biedrs. Viņš paskaidroja, ka zilāToyota šodien agri iekļuvusi sadursmē ar mašīnu, ko vadījis labi pazīstams mafijas boss, un ka Organizētās Noziedzības vienība mēģināja atrast šoToyotu, lai pateiktu tās šoferim, ka viņš varētu saņemt daudz smagāku sodu, nekā viņš gaidījis. Nē, Bārnijam nebijaToyotas mašīnas numura, bet tāda paša modeļaToyota , kas atbilda aprakstam, bija novietota stāvvietā līdzās tam tur busiņam. Vai nekas nenotiktu, ja viņš to apskatītu?
Toyotas īpašnieks, jauns, sarkanmatains īrs, kam vakarnakts paģiras karājās virs galvas līdzīgi kā indīgas gāzes uzbrukums, apgalvoja Bārnijam, ka viņa braucamais nav iekļuvis nekādās sadursmēs, bet lai jau ejot un skatoties. Bārnijs patiešām devās un nopētījaToyotu no visām pusēm, pa ceļam pielīmējot raidītāju pie Pegas busiņa karkasa. Tad pateicās ugunsdzēsējiem par palīdzību un atstāja ugunsdzēsības iecirkni.
Visu pēcpusdienu un vakaru Bārnijs nosēdēja savā mašīnā, kas bija novietota tā, lai varētu saskatīt Pegas Brisko māju, bet visu pēcpusdienu un vakaru nekas nenotika. Viņam radās daudz laika pārdomām, un viņam pielēca, ka ir iejaukts nedaudz dīvainā lietā. Ja jau kāds meklē neredzamu cilvēku, tad tas nav izdarāms ar parastiem paņēmieniem. Piemēram, jāaizmirst personas apraksti. Jāaizmirst izsekošana pa ielām. Viss, uz ko var cerēt — drošības labad jānoskaidro, kur viņš atrodas, tad tā vieta jāaizslēdz un tad, kad esi pārliecinājies, ka viņš ir nožogojumā, no kurienes nevar izkļūt, jāizsaka piedāvājums.
Bārnijs ļoti skaidri zināja, kāds būs viņa priekšlikums, kad pienāks laiks to izteikt, un domāja, ka zina, kā panākt, lai Nūns tam piekrīt. Viņa piedāvājums bija ļoti tiešs: terora akts. Aizmirsīsim rūpniecisko izspiegošanu, slapstīšanos ap cigarešu kompāniju sapulcēm, visas šīs sīksīkās lietas. Piemēram, tie divi puiši, kam viņš nemitīgi maksāja, lai viņi savus pierādījumus par Bārniju paturētu pie sevis. Un abi vēl aizvien bija dzīvi tikai tāpēc, ka Bārnijs Beilers būtu vienīgais aizdomās turamais, ja viens no viņiem tiktu nogalināts. Prokuratūra jau pašlaik šiem cilvēkiem mēģināja piesieties, ceribā piespiest viņus Bārniju nodot, un viņš to zināja. Tiec no viņiem vaļā, un neviens vairs nekad nespēs izvirzīt apsūdzības rakstu pret Bārniju Beileru; neviens nekad.
Bet kā to izdarīt? Kā novākt mīļos, vecos draugus? Bārnijs mēnešiem ilgi bija pārdomājis šo problēmu. Pats to nevarēja darīt; viņi tūlīt viņu savāktu. Kuru gan viņš varētu nolīgt, kas nebūtu pret viņu, nesaceļ traci pret viņu, nepārdotu viņupašu pretīgo motīvu dēļ.
Bet ja pašam būtu neredzams puisis un ja šim neredzamajam puisim būtu liela ģimene, ko viņš mīlētu, un meitene, ko gribētu aizstāvēt, un, ja pats gribētu, varētu pat nokļūtEiropā , drošs, tīrs un pilnīgi nenotverams, tikmēr tie divi bīstamie veči būs aizgājuši pie tēviem. Un ari pēc tam Nūns būtu noderīgs. Pateicoties darbam, saprotams, Bārnijs bija iepazinis dažus organizētās noziedzības vīrus, un šie ļaudis allaž meklēja tīru ķērienu. Varbūt padalīties ar Frediju Nūnu. Kāpēc gan ne? Par naudu, ko no šī mazā kuņas bērna iegūtu, varētu aiziet pensijā.
Vienīgā aizķeršanās, ko Bārnijs saskatīja, vēl bez tam, ka Nūns vispirms bija jāatrod, bija tā, ka vardarbība šī puiša MO1 nekad nebija pastāvējusi. Bet tas nekas, katrs irspējīgs uz vardarbību. Nūns nekad nebija sajutis šādu vajadzību, un tas arī viss-
Bet tikmēr pirmais solis vēl aizvien bija jāsper. Jāatrod Nūns un jāieslēdz. Un tā, Bārnijs sēdēja savā mašīnā, kamēr lēna jūnija krēsla nolaidās pār Beiridžu, un vēroja Pegas Brisko dzīvokli, bet pilnīgi nekas nenotika. Būtu jauki, ja viņa iznāktu ārā, vai ne? Būtu vēl jaukāk, ja durvis atvērtos unneviens neiznāktu. Bārnijs tieši to arī gaidīja, cerēdams uz brīnumu.
Bet nekā, tas nenotika. Ap astoņiem viņš aizbrauca līdz ātrās apkalpošanas ēstuvei, atceļā nobrauca gar ugunsdzēsības iecirkni, busiņš vēl arvien bija turpat, atkal ieņēma savu vietu, novietojot mašīnu tur, no kurienes varēja novērot Pegas Brisko ārdurvis.
Mazliet pēc deviņiem viņš piezvanīja uz mājām, sievai pateica, ka ir norīkots uz vakti, un vajadzības gadījumā viņa var zvanīt uz mašīnas telefonu. Ap desmitiem piezvanīja savai mīļākajai Manhetenas Rietumu Septiņdesmit devītajā ielā un viņai pateica, ka droši vien ieskries ap pusnakti, un nebūtu slikti ja būtu pagatavotas jaukas, nelielas vakariņas? Un vienpadsmitos trīsdesmit viņš atslēdzās.
Bārnijs ļoti cerēja, ka par viņa rezerves mašīnu neviens nezināja. Viņš to turēja dzīvojamās mājas garāžā vienu kvartālu tālāk aiz savas mīļākās mājas, viņš bija piekukuļojis sētniekus un nu viņam bija atslēgas, kas noderēja, lai ar liftu nobrauktu no mīļākās dzīvokļa līdz pagrabam, izietu pa vairākām aizslēgtām durvīm un vienu šauru, vaļēju eju, un galu galā nonāktu garāžā. Ja inspektori novēroja viņa mīļākās dzīvokli, viņiem vienkārši bija jāpieņem, ka viņš visas dienas pavada laupīdams, kamēr viņi sēdēja mašīnās, iekrauti papīra krūzītēs. Lieliski, jūs drātētāji.
Bārnijs un viņa rezerves mašīna, kas bija nenosakāma izskata Chevy Impala, sasniedza Beiridžu mazliet pirms pusdeviņiem nākamajā rītā, un busiņš vēl aizvien stāvēja turpat. Viņš stūrēja Brisko mājas virzienā, lai novietotu tur mašīnu, tiklīdz to bija izdarījis, viņa iznāca viena pati, nu, varbūt, ne gluži viena, un devās uz ugunsdzēsības iecirkņa pusi.
Beidzot. Bārnijs novietoja raidītāja kompasu uz aizsargspārna un gaidīja; šī lietiņa raidīs zemu dūkoņu, tiklīdz sakustēsies, un viņam būs iespēja tam sekot, neesot tā redzeslokā.
Dīvaini, viņš nodomāja gaidīdams dūkoņu, cik ātri var pierast pie neiespējamības. Pirms nedēļas viņš būtu strīdējies, ka nav tāda lieta kā neredzams cilvēks, tie bija vecu fdmu mēsli. Bet no vairākiem nopietniem cilvēkiem viņš tikai dzirdēja apgalvojumus, kaeksistē neredzamais cilvēks, un viņi bija gatavi izdot nopietnus līdzekļus, lai viņu atrastu, un šaubas izzuda kā… nu labi, kā neredzamais cilvēks.