No tā var secināt, ka nav prātīgi apšaubīt reālo pasauli, vai ne? Tāpēc ka to darot, var nonākt trako namā, vai tad ne? Tieši tā.
Dūkoņa. Bārnijs iedarbināja mašīnu. Dūkoņai, busiņam attālinoties, vajadzēja kļūt vājākai, bet tā palika skaļāka, tāpēc Bāmijs izslēdza motoru un ieraudzīja, ka busiņš tuvojas, Brisko sēžot pie stūres. Viņa apstājās pie savas mājas, atvēra busiņa sānu durvis un tad, staigādama iekšā un ārā no busiņa uz dzīvokli, stiepa smagus koferus un dzērienu veikala kastes.
Okei! Vērtīgs atklājums! Bārnijs sēdēja un skatījās, smaidīdams līdz ausīm, visai drīz Brisko aizcirta durvis, apsēdās pie stūres un aizbrauca. Bārnijs nogaidīja,līdz viņa pazuda no viņa skatiena, tad sekoja.
Un tagad Reinbeka, deviņdesmit jūdzes uz ziemeļiem no pilsētas pie Hudzonas upes, sena ostas pilsēta, kad upes satiksmei bija kaut kāda vērtība. Pega Brisko kā tāds pasta balodis traucās tieši uz šejieni — no pilsētas uz ziemeļiem pa Takonikas aleju, tad uz rietumiem līdz upei. Bārnijs visu ceļu turējās neredzams, ieklausoties raidītāja dūkoņā un pētot kompasu, un tikai tad, kad iebrauca pašā Reinbekā, — viņa priekšā bija piecas mašīnas, atkal ieraudzīja busiņu pie pilsētas vienīgajām satiksmes gaismām. Viņš apsvēra iespēju novilkt laiku, līdz iedegsies sarkanā gaisma, bet pie velna. Pilsētā bija diezgan daudz iespēju paslēpties satiksmes plūsmā, pat ja tajā meklēja sekotāju, un bija skaidrs, ka viņa to nedarīja.
Izbraucot cauri Reinbekai, viņi nonāca vēl mazākā tās priekšpilsētā — kraujainā ciematā Reinklifā, kur ducis reižu dienā ceļā uz Albāniju, Bufalo un Monreālu pieturAmtrak2 vilcieni no Ņujorkas. Pati stacijas ēka atradās pusceļā uz stāvas nogāzes, virs tās pacēlās maza, pilna stāvvieta, un lejup vedošs iebraukšanas ceļš, kas bija aizsprostots ar stāvošām mašīnām. Busiņš nobrauca pa to un starp citām mašīnām atrada sev nišu, kur augšpusē ietves malā Bārnijs piestāja, no kurienes caur novietotajām mašīnām viņš varēja vērot, kaut tik tikko saredzēt busiņu.
Kādas divdesmit minūtes nekas nenotika, bet tad likās, ka pienācis vilciens, jo pēkšņi lejā pie stacijas ēkas parādījās cilvēki, varbūt kādi divi duči, stiepdami savu bagāžu. Bārnijs redzēja, ka Brisko izkāpj no busiņa, atver tā sānu durvis un atspiežas pret priekšējām durvīm tā, it kā gaidītu bērnu beisbola vienības komandu. Interesanti: ko tā sieviete tur domā darīt?
Pēdējie pasažieri iznāca no stacijas, lai sasveicinātos ar draugiem vai iekāptu savās mašīnās vai divos taksīšos, kas bija ieradušies pēdējā brīdī. Brisko nogaidīja vēl kādu laiciņu, tad aizvēra busiņa slīdošās durvis, apsēdās pie stūres un devās atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija atbraukusi. Bārnijs nogaidīja, kamēr viņa nozuda skatienam, apmeta loku un sekoja, lai noskaidrotu, kur viņa brauc.
Pusdienās. Reinbekas galvenajā ielā atradās kafetērija, un tieši tajā ari viņa bez kādas steigas iegāja, ne par ko nerūpēdamās. Nolādēts.
Bārnijs tuvumā nevarēja atrast nevienu citu ēstuvi, un tā kā viņa pazina viņu pēc izskata, viņš nevarēja iet tur, kur bija viņa, tāpēc aizbrauca līdz universālveikalam un kulinārijas nodaļā nopirka sviestmaizi un kafiju, ko notiesāja mašīnā. Dari kaut ko, Peg, viņš domāja. Dari kaut ko.
Viņa kaut ko arī izdarīja. Pēc pusdienām viņa iekāpa busiņā un atgriezās nolādētajā dzelzceļstacijā. Šoreiz gaidīšana ilga pusstundu, tad tie, kas izskatījās pēc tiem pašiem diviem dučiem pasažieru kā iepriekš, parādījās, veica tās pašas darbības, ko agrākie, un nozuda. Un Brisko atkal atvēra busiņa sānu druvis un gaidīja. Un atkal, tiklīdz visi pasažieri bija nozuduši, viņa aizvēra durvis un iekāpa busiņā.
Taču šoreiz nebrauca projām. 1a vietā atpakaļgaitā iebrauca stāvvietā, kas tikko bija atbrīvojusies, un, kad Bārnijs izkāpa noImpalas, lai ieņemtu vietu, no kurienes viņu varēja redzēt, viņa sēdēja pie stūres un lasīja žurnālu. Vai gaidīja nākamo vilcienu? 1a tam būtu jābūt.
No stacijas uz leju aizstiepās kāda cita sānu ieliņa, un kad Bārnijs devās pa to lejā, Brisko no savas vietas nevarēja viņu redzēt, viņš atklāja, kā jau bija domājis, ka stacijai ir cita ieeja. Tur iegājis, viņš dabūja vilcienu saraksta kopiju un to aiznesa līdzImpalai, lai varētu to izpētīt un saprast, kas notiek.
Okei. Spriežot pēc saraksta laikiem, pirmie divi vilcieni, kurus viņa gaidīja, bija ceļā uz ziemeļiem no Ņujorkas. Un tad Bārnijs saprata saprata visu līdz pēdējam. Šis kuņas bērns ieradies vakar!
Kad viņi ar Litu bija uzradušies. Nūns bija aizmucis, neredzams, un norunājis šodien te tikšanos ar Brisko.Amtrak no Ņujorkas veda neredzamu cilvēku. Bezbiļetnieku.
Ceru, ka kāds šim izdzimtenim uzsēdīsies virsū.
Labi. Tagad Bārnijam atlika tikai gaidīt līdz brīdim, kamēr Brisko no šejienes aizbrauca, bet tad viņšzinās, ka viņas busiņā ir Fredijs Nūns. Tad, viņiem nemanot, sekos,vienalga kur viņi slēpjas šajā ziemeļu zemē. Vai nav pats pēdējais laiks? Žēl, ka nebija sniega.Tas šim nolādētajam neredzamajam cilvēkam samazinātu pārvietošanās iespējas.
Bārnijs izpētīja sarakstu un secināja, ka nākamais vilciens no Ņujorkas pienāks ne vēlāk kā pēc divām ar pus stundām. Velns. Okei, viņam ir pieredze garās vaktīs. Ja Brisko to varēja, tad kāpēc ari ne Bārnijs.
Tomēr, vai viņam šeit visu nolādēto laiku bija jāsēž? Nē, taču. Tāpēc atkal apmeta loku un devās uz Reinbeku, kur ieturējās otro reizi ēstuvē, kur Brisko bija pusdienojusi, un tad pa telefona automātu ar kredītkarti, par ko acīgie policisti nemaz nenojauta, apzvanīja vairākus, lai nokārtotu rēķinus ar savu pasauli. Viņš piezvanīja Organizētās Noziedzības nodaļai un paziņoja, ka ir Bruklinā, lai izsekotu dažus iespējamos faktus par Paviolu ģimeni. Viņš piezvanīja sievai un paziņoja, ka zvana no biroja, bet tūlīt atkal jādodas uz vakti policijas mašīnā, tātad, tur nav telefona, tāpēc viņš piezvanīs tad, kad piezvanīs. Viņš sazvanījās vēl pāris reižu citu lietu sakarā, ko viņš bija ievārījis, bet neizklausījās, ka būtu kaut kas, par ko būtu vērts uztraukties. Tad aizgāja līdz laikrakstu kioskam uz stūra, kur nopirka četrus žurnālus, divus laikrakstus un divas vispārējās apkārtnes kartes.
Atgriezies dzelzceļstacijā, vēlreiz pārliecinājies, ka Brisko un busiņš ir vēl turpat, viņš apmeta loku un novietoja mašīnu kvartāla augšā, kas bija ārpus viņas redzesloka, un uz stūres izklāja kartes, lai noskaidrotu, kur atrodas un uz kurieni viņi visi varētu doties.
Pats pirmais, ko viņš pamanīja, bija liels tilts, kas atradās tikai pāris jūdzes uz ziemeļiem, un to, ka upes otrā krastā nebija nevienas vilciena piestātnes. Tatad, Brisko varētu būt ieplānojusi Nūnu nogādāt kaut kur tur. Bet ne pārāk tālu, jo tad šī nebūtu īstā pietura.
Pabeidzis pētīt kartes, viņš izšķirstīja abus laikrakstus un gatavojās atšķirtPlayboy, lai apskatītu galantērijas preču piedāvājumu, kad jauns mašīnu izvirdums no dzelzceļstacijas lika viņam noprast, ka pienācis nākamais vilciens no Ņujorkas. Nometis žurnālu, viņš gaidīja un skatījās, bet pēc tain, kad pēdējās mašīnas un taksīši bija atbraukuši un aizbraukuši, busiņš vēl arvien nebija parādījies.