Bārnijs izkāpa noImpalas un atgriezās vietā, no kurienes varēja noskatīties uz ceļu, bet tas bija turpat, vēl arvien tajā pašā vietā, Brisko sēžot pie stūres. Velns parāvis. Viņš devās atpakaļ uz mašīnu, lai ieskatītos sarakstā, un līdz nākamajam vilcienam bija jāgaidavēl trīs stundas. Nolādēts, vietējiem vajadzētu sūdzēties, viņiem tas tiešām būtu jādara, lai saņemtu labāku apkalpošanu.
Bārnijs gandrīz to nokavēja. Viņš bija tikko paņēmisPlayboy, kad neliela kustība pievērsa viņa uzmanību, atpakaļskates spogulī ieskatoties, viņš atpazina Brisko, kas virzījās pa ielu uz augšu, apstājoties tās galā, paveroties pa kreisi un labi, tad nogriezdamās pa labi, paejot garām augšējai autostāvvietai.
Kas tad nu? Bārnijs skatījās spogulī, Brisko devās tieši pa to pašu ceļu, kur viņš pirms kāda laika, līdz nākamajam krustojumam, tad pa labi līdz stacijas sānu ieejai.
Viņam bija jāzina, kas notiek, bet viņam jābūt ari nolādēti uzmanīgam. Izkāpis noImpalas, devās uz stacijas pusi, viņai sekodams. Rīri mašīnām, kas bija novietotas augšējā stāvvietā, viņš tālumā krustojumā varēja saskatīt viņas pakausi. Viņš turējās atstatus līdz bridim, kamēr viņa nozuda gar ēkas stūri, tad sekoja, un, kad viņš nonāca līdz stūrim, viņa jau bija tālu lejā, ejot tikai taisni. Aiz dzelzceļstacijas iela pārtapa tādā kā gaisa tiltā, kas noveda pie zema mūra ar asu pagriezienu pa kreisi, aizvijoties uz leju. Labajā pusē bija novietotas vēl vairākas mašīnas; Brisko devās pa ielas vidu līdz tās galam, tad pagriezās pa kreisi.
Tiklīdz viņa nozuda skatienam, Bārnijs rikšoja uz priekšu. Viņš redzēja, ka gaisa tilts aizstiepjas pāri sliedēm un ka kreisais pagrieziens pārgāja šosejā, šoreiz tādā kā tiltā vai uzbrauktuvē lejā pa nogāzi līdz laivu nolaižamajai vietai upē. Tur stāvēja daži busiņi un pikapi ar pieāķētām tukšām laivu piekabēm Brisko devās tieši tur.
Vai Bārnijs bija kļūdījies? Vai viņa gaidīja, ka Nūns atbrauks ar laivu? Vai vēl sliktāk vai viņš jau bija ieradies,un viņidosies projām ar laivu? Tas būtu īsts trieciens pa pakaļu.
Bet, nē. Pēc brīža Bārnijs saprata, kas notiek. Brisko vienkārši nosita laiku, tas arī viss, apskatot apkaimi, gaidot nākamā vilciena pienākšanu. Par to Bārnijs viņu nevarēja vainot.
Katrā ziņā, lai būtu drošs, turpināja viņu novērot. Brisko nogāja līdz laivu ielaišanas vietai, brīdi pastaigājās, vēroja upi, zaļās klintis un baltās, lielās savrupmājas upes pretējā krastā, bet Bārnijs atspiedās pret sienu gaisa tilta galā un saulē melnajā žaketē, viņu vērojot, viņam palika karsti.
Viņa tur pakavējās varbūt vēl piecas minūtes, tad pagriezās un uzsāka garo, nogurdinošo ceļu augšup pa nogāzi, bet Bārnijs atkāpās visu ceļu gabalu līdz pašam stūrim, garām autostāvvietām, nogaidot kamēr viņa nogriežas, tad panāca atkal atpakaļ, aizlavīdamies līdz stacijas iebraucamajam ceļam, un gaidīja pavīdam atkal viņas galvu pār novietotajām mašīnām, bet tā neparādījās.
Viņš gaidīja. Viņš sapīka. Viņš skatījās uz asfaltēto laukumu stacijas priekšā, kur bija novietots busiņš, bet tad viņa iznāca no ēkas. Viņa vienkārši nebija iepriekš zinājusi par sānu ieeju, tas arī viss.
Okei. Visiem pārtraukums. Bārnijs devās atpakaļ uz savu mašīnu, apsēdās pie stūres, paņēmaPlayboy, un garām pabrauca busiņš.
Kas? Nolādētais dūcējs nedarbojās! Un tieši tagad tam vajadzēja sabojāties, kāda nejēdzība! Sapratis, ka nu viņam būs jāseko mašīnai, neizlaižot to no redzesloka, šī doma viņam nemaz nepatika, Bārnijs ātri iedarbināja motoru, pārslēdza ātrumu un mašīna devās uz priekšu, krakšķ, krakšķ, uz priekšu,krakšķ, uz priekšu. Jūdzi stundā. Lēnāk. Un kratījās kā negudra.
Bārnijs piespieda bremzes.Izdzimteņi. Viņš jau zināja, bet tik un tā izkāpa noImpalas, kamēr busiņš jau pazuda aiz līkuma tālumā.
Visas četras riepas. Plakanas. Sagrieztas. Un mazliet vēlāk, kad viņš pacēla savas kartes, laikrakstus un žurnālus no priekšējā sēdekļa, zem tiem, tikpat kā jaunu, atrada izsekošanas raidītāju.
25
— Man nepatīk, ka tas vecis sēž mums uz kakla, — sacīja Fredijs.
Viņš vēl arvien busiņa aizmugurē ģērbās, tāpēc Pega nenovērsa
acis no Reinbekas vienīgajām satiksmes ugunīm, kas pašlaik bija sarkanas, bet viņai priekšā bija divas mašīnas.
Viņa teica: — Viņš mums vairs nesēž uz kakla, Fredij. Tu par to parūpējies.
— Nolādēti labi, ka tie čaļi tev brīdināja par viņu.
— Jā, tā ir.
Čaļi bija ugunsdzēsēji, kas, viņai šorīt atnākot pēc busiņa, bija pastāstījuši par kruķi, kurš bija ienācis tik bezjēdzīgi gvelzdams, ka neviens nebija ne mirkli noticējis, un tāpēc visi vēroja kruķi, kas, domājams, nepalaida garām bez ievērības ziloToyotu un acīmredzami bija izrādījis pārāk lielu interesi par Fredija un Pegas busiņu, un varbūt viņai par to vajadzētu zināt. Kruķis, pēc viņu aprakstiem, bija tas sīkstais policists, kas vakar bija iegriezies viņas dzīvoklī kopā ar advokātu Lītu.
Ta kā ugunsdzēsēji bija viņu brīdinājuši, viņa bija ārkārtīgi modra, vienlaicīgi viscaur pētot apkārtni, atgriezās dzīvoklī, lai savāktu mantas, kas jāņem līdzi uz ziemeļiem, un tieši tāpēc viņa bija ievērojusi viņu slēpjoties tajā lielajā, izbalējušajā zaļajāChevy, kas izskatījās pēc veca dušas aizkara vai kā tamlīdzīga un kas bija novietots puskvartālu tālāk no viņas dzīvokļa. Man būs kaut kā no viņa jātiek vaļā, viņa domāja, iedarbinot busiņu.
Bet tad viņu vairs nemanīja. Vai viņa būtu tik viegli to pazaudējusi? Viņa brauca lielu gabalu uz ziemeļiem pa Takonikas aleju, tad pa vietējo ceļu līdz Reinbekai un tā ne reizi ari viņu neredzēja. Līdz pēkšņi, kad bija apstājusies pie šīm pašām satiksmes gaismām, viņš atkal uzradās viņai aiz muguras — viņus šķīra tikai dažas mašīnas.
Tad viņa beidzot saprata, ko viņš vakar bija darījis ugunsdzēsības iecirknī: uzlicis mašīnai kaut kādu raidītāju. Par katru jaunu policijas tehnoloģijas ierīci pilsoņi tūlīt pat uzzina no policijas TV šoviem, tāpēc arī Pega zināja visu par izsekošanu no attāluma ar radio raidītāju palīdzību. Tagad, kad bija atradusi šo kruķi viņa noplukušajā, zaļajā
Chevy aiz viņas, viņai nebija ne jausmas, ko ar to iesākt. Viņa nolēma, ka par to būs jāizšķiras Fredijam, un no tā briža policistu un viņa mašīnu ignorēja.
Vispār jau ilgi bija gaidīts, pavisam — trīs vilcieni, kad beidzot izdzirdēja čukstu savā ausī: — Cau, Pega. Tad busiņš salīgojās, tātad viņš bija iekāpis.
Atvieglota un laimīga, ka ir atkal kopā, Pega, smaidīdama kā idiote, aizvēra busiņa durvis, apgāja tam apkārt, ieslīdēja pie stūres, kļuva nopietna un sacīja: — Fredij, viņš man sekoja, viņš kaut ko piestiprināja busiņam.
— Vakardienas kruķi?
— Tikai viens no viņiem ir kruķis. Viņš ir tur — tajā vecajā zaļo pupiņu krāsasChevy.
— Un viņš mašīnai piestiprināja raidītāju?
— Tam būtu jābūt viņam.
— Ej un pastaigājies kaut kur kādas piecas minūtes, — teica balss aiz viņas. — Pacenties, lai viņš tev sāktu sekot. Es to visu nokārtošu.
Ta viņa devās pastaigā, un detektīvs viņai sekoja, Fredijs to nokārtoja, un tagad, kad viņa gaidīja, līdz Reinbekas satiksmes gaismās iedegsies zaļā gaisma, Bārts Simpsons piecēlās un apsēdās viņai blakus, jautādams: — Tikai viens no viņiem bija kruķis?