Pirmais, kā agrāk bija norunāts, ieradās Bredlijs Kamingfords, būdīgs vīrietis ar smilšu krāsas matiem, lielu, apaļu, atvērtu seju un tik rozīgi oranžām uzacīm, kas tik tikko bija pamanāmas. Viņam mugurā bija zils, šauri svītrots uzvalks, balts krekls, atturiga zila kaklasaite un melnas mokasīna tipa iešļūcenes ar pušķīšiem, un viņš nesa ārkārtīgi dārgas ādas diplomātu, sasveicinājās ar stingru rokas spiedienu, skaidrām acīm un bez kādiem zemtekstiem. Šis bija Bredlijs Kamingfords, ko viņi redzēja pavisam citā gaismā. Pirms tam viņi bija iepazinuši Bredliju rotaļīgā noskaņojumā, kad bija pilnīgi cits cilvēks, pavisam citā vietā.
Daudzi no Deivida un Pītera draugiem vasaru pavadīja Hudzonas ielejas vidienē pie Hudzonas pilsētas upes un uz austrumiem no tās uz Jaunanglijas pusi, bet ne pašā. Šis parasto izsmalcināto ņujorkiešu pieplūdums laucinieciskajā piena ražotāju zemē bija darījis brīnumus apkaimei, īpaši kulinārijas jomā: neparasta virkne restorānu, bet universālveikali — ak, tu, tētiņ, ar arugulu un kazas sieru, un lielisku izvēli vietējos vīna veikalos. Deivids un Pīters, pielaulāti saviem pētījumiem un laimīgi kā Dārbijs un Džoanna3, šoreiz gan — Dārbijs un Dārbijs, dzīvodami savā pilsētas mājā, nekād nebija pirkuši vai īrējuši vasaras māju laukos, bet viņi bieži pieņēma ielūgumus uz to vai citu paslēptuvi mežā, kur norises mēdza būt… vaļīgas.
Līdz šim Bredliju Kamingfordu bija iepazinuši tikai kā vasaras izbraukumu viesi, bet viņi vienmēr bija pamanījuši viņa nopietnību, kas gribot negribot allaž izpaudās, kad uzvilka nopietnas drēbes un kad ar respektu viņu uzklausīja advokāti, tiesneši un biznesmeņi.
Kad viņi nonāca tabakas advokāta Mordona Līta žēlastībā — lai arī tas šai situācijai bija pārāk stiprs vārds, un kad kļuva skaidrs, ka apkaimē nav neviena zinoša gan mistiskajā, gan atbaidošajā tieslietu pasaulēun kas pavisam droši bija viņu pusē, viens no viņiem — nav svarīgi kurš, tik tiešām nav svarīgi, atcerējās Bredliju, piezvanīja un satikās ar viņu pilsētas tirdzniecības rajonā debesskrāpja augšējā stāva birojā ar stāviem logiem un lielisku skatu uz Brīvības statuju, kas bija pacēlusi svārkus virs ostas padibenēm, — un kad bija viņu pārliecinājuši, ka,jā, tik tiešām viņiem ir nopietns pamats domāt, ka ir radījuši neredzamu cilvēku, kurš bija pakļauts tabakas firmas zemiskajiem nolūkiem, viņš bija izskatījies drūms, gandrīz bargs un jautājis: Nu, vai jūs abi gadījumā neesat bijuši muļķi, ko?
Pīters, kas nebija pieradis pie šī vairāk kā atbildīgā Bredlija, jautāja: — Vai tas ir juridisks termins, Bredlij?
Jūs taču negribat diskutēt par juridiskiem terminiem, Pīter, -Bredlijs atbildēja un rāmi skatījās uz viņu, līdz kamēr Pīters ieklepojās, novērsās un nomurmināja: — Piedodiet. Būšu paklausīgs.
— Labāk vēlāk nekā nekad, — Bredlijs sacīja. — Pastāstiet man visu pārējo.
Ta viņi izstāstīja viņam visu, bet viņš garā, dzeltenā tieslietu blokā atzīmēja neskaitāmas sīkas piezīmes un teicās padomāt, kā varētu līdzēt. Bet visu nedēļu viņš neko nespēja izdarīt; ikreiz, kad viņi zvanīja, Bredlijam bija tās pašas ziņas: — Viņš no manis izvairās. Bet viņš to nevarēs darīt mūžīgi. Beidzot, vakar vēlu, kad viņi viņam piezvanīja — ievērojāt, kaviņš nekad nezvanījaviņiem, — sacīja: — Rīt no rīta jums draud to visu atklāt.
Ak,tikai ne to, viņi iesaucās (tieši tad viņi bija birojā ieslēguši telefona skaļruni). — Bredlij, vai esatprātu zaudējis, vai? Šī eksperimenta priekšlaicīga atklāšana padarīs mūs parizsmiekla objektiem, Bredlij, un uz visiem laikiemiznīcinās mūs šajā laukā, mums būs palaimējies, ja tiksim nopublicētiOmni\i0
— Es jau neteicu, ka jūs to atklāsiet, — viņš satricinoši mierоgi pārlaboja.
— Nu, bet tā patiešāmizklausījās.
Es teicu, ka rоt no rīta jumsdraud tā atklāšana, lai sevi pasargātu no Līta kunga un viņa draugu aktivitāšu neparedzamajām sekām. Man jāpiebilst, ka šo draudu izteiksiet, neņemot vērā manu ieteikumu un padomu.
Pīters un Deivids savā birojā atviegloti pasmaidīja viens otram. Viņi galu galā nebija Bredlijā vīlušies. Pīters teica: — Bredlij, jūs esat viens viltīgs vecis.
— Nu, tad jau redzēsim, Bredlijs atbildēja, bet viņi jau redzēja
— Bredlijs ir viens viltīgs vecis. Mordons Līts bija izvilināts no savas migas, bija ceļā uzšejieni, lai satiktos ar viņiemun arī Bredliju.
Bet vispirms pats Bredlijs. Ienāca ar savu dārgo diplomātu rokā, mundri sarokojās un ar kritisku aci apskatīja atpūtas istabu. — Vai jums nekā neērtāka nav?
Deivids cieši skatījās: —Neērtāka?
Pīters piebilda: — Mēs ar viņu šeit runājām pagājušajā reizē.
— Acīmredzami te četriem ir par šauru, — Bredlijs sacīja, apskatot istabu, kas varētu — un bieži bija varējusi, bez kādām grūtībām ietilpināt astoņus. — Kas vēl jums ir?
— Nu, — Deivids šaubīdamies teica, — apakšstāvā ir konferenču telpa.
— Tiešām? Un kāda tā ir?
— Ļoti vienkārša, Deivids viņam raksturoja. — Ērti krēsli, bet, saprotiet, līdzīga birojam. Vienā galā televizors, videomagnetofons un cita tehnika, garš četrstūrains galds.
— Pie griestiem dienasgaismas spuldzes, — papildināja Pīters.
Nekā pie sienām. Kad galu galānoorganizēsim preses konferenci, lai paziņotu par mūsu darbu, tad tieši tur to noturēsim.
— Izklausās lieliski, — sacīja Bredlijs, — vediet mani turp.
Un tā, uzveduši viņu augšstāvā, tagad viņi atkal to noveda lejā, kur sekretāre Šanana lasīja savus skolas lekcijas pierakstus, raudzījās ārā uz ielu un reizumis atbildēja uz kādu telefona zvanu. Pīters viņai teica: — Šanana, kad parādīsies Līta kungs, aizvediet viņu uz konferenču telpu, ja?
Viņa paskatījās uz viņu modri, ieinteresēti, bet apjukusi: — Konferenču telpu? Kur tad tā ir?
— Kafijas istabā, — viņš paskaidrojamo tur atradās kafijas automāts.
— Ak tā? — viņa izskatījās tikpat modra un tikpat ieinteresēta, bet vēl vairāk apjukusi. — Jūs gatavojaties uzturētiestur?
— Jā, — viņš stingri atbildēja un sekoja Deividam un Bredlijam, kas jau bija iegājuši… konferenču… kafijas.. .preses konferences telpā.
Tur nonācis, Bredlijs skatījās laimīgā apmierinājumā. — Šī telpa ir lieliska, — viņš teica un nosvieda savu diplomātu uz galda pašu galu tieši pretī ieejai, ar televizoru, videomagnetofonu un nolaižamo ekrānu aiz sevis. — Jūs divi sēdēsiet pa labi no manis, — viņš norīkoja, — šajā pusē. Kad Līts ieradīsies, viņam būs jāsēž ar muguru pret durvīm. Cilvēki allaž jūtas nedaudz neērti svešā telpā, sēžot ar muguru pret durvīm. Vai viņi to sajūt, vai nē, neomulība pastāv.
— Bredlij, — teica Deivids, sēdēdams viņam blakus, — jūs esat spīdošs.
Bija skaidrs, ka Bredlijs šim vērtējumam piekrīt, bet: — Redzēsim,
— noteica un atvēra savu diplomātu, bloknotu ar dzeltenu papīru un pamatīgus vākus. Apsēdieties, Pīter, viņš teica Pīteram, kas vēl arvien stāvēja, tad Bredlijs pats apsēdās un jautāja: — Pirms vēl Līts ierodas, noskaidrosim, ko īsti jūs abi gribat.