— Es justos laimīgāks.
— Tad jau katrā ziņā. Pīter, Deivid, vai jūs to ierakstītu savās kopijās?
Viņš tiem parādīja, kur un ko ierakstīt, ko viņi ari izdarīja, tad lika viņiem kopijas parakstīt un pie papildinājuma pielikt iniciāļus, tad apmainījās ar kopijām, parakstīja un pielika iniciāļus, tad paņēma Bredlija un Līta kopijas, parakstīja un pielika iniciāļustām, un tas lielā mērā atgādināja mājas pirkšanu.
Bredlijs sev paturēja vienu no parakstītajām kopijām un pārējās atdeva Lītam, kas tās ielika savā diplomātā un ieminējās: Patiesībā arī man ir kaut kas parakstīšanai.
Bredlijs pieklājīgi gaidīja, un Līts izcēla savu papīra kaudzi un nolika to uz galda, sacīdams: — Pirmais punkts — Amerikas Tabakas Pētniecības institūts nekad nebija devis atļauju eksperimentēt ar cilvēkiem.
— Nugan\i0 — iesaucās Pīters. — Jau no paša sākuma bija pieņemts, ka kaut kad būs nepieciešami konkrēti eksperimenti, un ikviens zina, ka tam vajadzīgi brīvprātīgi cilvēki.
— Esmu izpētījis attiecīgo lietu, Lits viņam apliecināja, ar pirkstiem demonstrēdams kāpienu pa nogāzi uz augšu. Tki rokas nokrita gar sāniem, ar plaukstām uz leju, it kā tiktu tīrīts. — Es neko neatradu. Rokas sakļāvās lūgšanai. Ja tas nav kaut kur uz papīra, Līts satraucās, tad tā vispār nav.
Pirms vēl Pīters un Deivids paguva atbildēt, Bredlijs iejaucās: Saprotams.
Pīters blenza uz viņu pievilts: Saprotams?
— Būtu bijis labāk, Bredlijs maigi ieminējās, ja jūs būtu šo norunu uzrakstījuši uz papīra jau sākumā, bet par to gan pašlaik neuztrauksimies. Kamēr Pīters turpināja izskatīties šokēts un turpat vai dumpīgs, Bredlijs pagriezās pret Lītu un teica: Mēs pieņemam šo jautājumu. Mēs pieņemam arī faktu, ka šis īpašais apspriežamais pētījuma objektsnebija brīvprātīgais.
— Kuru institūts, — Līts piebilda, atdarinādams ar labās rokas rādītājpirkstu metronomu, —nekad nebūtu apstiprinājis.
— Piekritu.
— No šī aspekta, — Līts turpināja, — institūts, neatzīstot nekādu atbildības nastu šajā lietā, bet katrā ziņā apzinoties, ka pēdējo gadu laikā sadarbība ar ārstiem ir radījusi labvēlības pieaugumu, ir gatavs atbalstīt pazudušā pētījuma objekta meklēšanu…
— Bet jūs taču viņu jau meklējat, — iesaucās Pīters.
Līts šo iejaukšanos ignorēja. — … ar nolūku, lai pārliecinātos, ka objektam nekas slikts nenotiks viņu darbības rezultātā. Apmaiņā institūts pieprasa, lai abi ārsti rakstiski atzīst, ka institūts nav vainojams šajā izbojātajā eksperimentā, kā arī visā citā, kas sekos pirms un pēc tam.
— Tad jau gribat pilnīgu rīcības brīvību, — teica Bredlijs.
— Institūtam nav nodoma uzņemties vainu, — sacīja Līts un izskatījās nožēlojams.
— Deivids un Pīters šādu dokumentu varētu parakstīt tikai tad, — norādīja Bredlijs, — ja institūtsviņus ieceļ par atbildīgajiem, kuru pārziņā būtu pētījuma objekta meklēšana…
— Paklausieties taču!
— … un nodot viņu pārziņā pašu objektu, tiklīdz viņš tiks atrasts.
— Es neesmu pārliecināts, ka institūts varētu…
— Otra iespēja ir, ka Pīters un Deivids griezīsies pie pavalsts Ārstu asociācijas.
Līts pamirkšķināja acis. Paskatījās uz Deividu un Pīteru, kas centās saglabāt bezkaislīgas sejas izteiksmes. — Ak, jūs tik tiešām to gribētu darīt?
— Mums ir vajadzīgakaut kāda aizsardzība, — atbildēja Pīters.
Līts pārdomāja, tad paraustīja plecus un teica: — Gan jau atradīsim
kopēju valodu.
Bredlijs pamāja: — Par to nešaubos.
Līts izdalīja savus dokumentus, sacīdams: — Pārskatiet tos un tad ziņojiet, kas būtu maināms.
Viņi visi paņēma kopijas — atkal uz divām lappusēm, bet Bredlijs teica: — Pirms to darām, būtu jums pateicīgs, Līta kungs, ja mūs informētu par izmeklēšanas gaitu, par to… — pagriezās pret Deividu un Pīteru. — Kā gan viņu sauc?
— Neesam droši, — atbildēja Deivids. — Šķiet, ca medicīnas kartē viņš ir melojis.
— Fredriks Nūns, — teica Līts.
Bredlijs viņam pamāja. — Pateicos. Kā iet ar Fredrika Nūna meklēšanu?
— Domāju, ka pavisam labi, atteica Līts. Rokas ap krūtīm it kā apklāja vieglu sedziņu. — Esam pieņēmuši darbā kādu Ņujorkas
policistu par vadītāju…
— Policistu? — iesaucās Deivids.
— Ne jau oficiāli, — Līts viņam apgalvoja, kamēr kreiso roku ar diviem pirkstiem pacēla uz augšu, it kā visapkārt iesvētot māju. — Šis džentlmenis piepelnās mūsu labā.
— Piepelnās, — Bredlijs atkārtoja un pasmaidīja. — Cik jauks tēls.
— Domāju, ka šim puisim dīvaini nepiemērots, — Līts atteica, kamēr abas rokas uz augšu pasvieda nedaudz zvaigžņu putekļus. — Katrā gadījumā, — rokas pārvērtās pistolēs un iešāva Deividam un Pīteram vēderos, — viņš ir atradis Nūna meiteni, ar kuru nesen dzīvojis kopā. Tikmēr kreisā roka ar plaukstu uz leju atpūtās uz galda, bet ar labo pirkstu, to pacēlis, norādīja uz dažādiem zvaigznājiem. — Pavisam drīz ceru no viņa iegūt labas ziņas.
— Kad viņu atrodat, — Pīters ieminējās, mēs gribam būt klāt.
— Tieši tas mums arī šeit ir jānogludina, — Līts teica, iztaisnojot gultas pārklāju. — Varu jums apliecināt, ka tad, kad atradīsim jūsu draugu Nūnu, ar lielāko prieku ļausim jums piedalīties.
Deivids un Pīters būtu piekrišanā pamājuši, bet Bredlijs iebilda: — Pēc manām domām, gribējāt teikt, ka jūs ar prieku palīdzēsiet Deividam un Pīteram un turpināsiet viņus atbalstīt.
— Semantika, Līts teica un paraustīja plecus.
— Par to man maksā, Bredlijs atbildēja un paņēma Līta dokumentu. — Nu, tad apskatīsimies, kas mums te ir.
27
Dusmas mēdz pārņemt cilvēka pašsaglabāšanās saprātu, pat ja tās ir tādā apmērā kā Bārnija Beilera dusmas, kura pašaizsardzība gadiem ilgi bija asināta uz Ņujorkas policijas departamenta galodas. Izkāpjot astoņos vakarā no Reinklifas pasažieru vilciena Pensilvānijas stacijā —tumsāl -^Bārnijs bija tik saniknots uz dzīvi vispār, pasažieru vilcienu īpaši, bet uz Fredriku Urbānu Nolādēto Nūnu vēl jo vairāk, ka nebūtu tik ļoti uztraucies pat tad, ja inspektori būtu ielikuši noklausīšanās ierīci viņa rokas pulkstenī.
Viņam par laimi viņi to nebija izdalījuši. Patiesībā par laimi Bārni-jam visi viņa daudzie ienaidnieki, kas bija patiesības, taisnības un amerikāņu dzīvesveida piekritēji bija aizņemti pavisam ar ko citu, kad viņš no piesārņotās platformas pa netīrajām Pensilvānijas stacijas kāpnēm stampāja uz augšu, izlauzās cauri netīrajiem bezpajumtniekiem, kas stacijā vilka savu pusdzīvi, atrada atklātu maksas telefona stabu — pat ne būdiņu, kur vismaz kaut cik varēja izvairīties no noklausīšanās, un piezvanīja Mordonam Lītam uz mājām. Šajā sakarā viņš ne sūda nedeva par to, kas notiktu, ja tiktu iejaukta atriebība.
— Hallo?
— Bārnijs.
Uz vienu vai divām sekundēm iestājās samulsis klusums, tad:
— Bārnijs? Kāds Bārnijs?
— Nolādēts, Līt!
— Ak, Bārnijs! Piedodiet, neatpazinu jūsu balsi. 1a izklausījās savādāka.
Bārnijs tikko atpazina pats sevi; niknums bija viņu norūdījis.
— Mums jāsatiekas, — viņš nikni uzšņāca, kamēr ģimenes no Aiovas ieplestām acīm, saķērušies cieši viens pie otra, bariņos virzījās tālāk pāri stacijai. — Tūlīt pat, — Bārnijs piebilda un zobi sacirtās kopā.