— Man šovakar ir tikšanās.
— Armani.
Līts nopūtās, sausi un čerkstoši. Bārnijs gandrīz sagaidīja, ka no klausules izlidos sakaltušas lapas. Varētu ar jums satikties vienpadsmitos, — Līts beidzot piekrita, nepatikā novelkot vārdus. — Netālu no manis ir bārs.
Deviņdesmitajos gados Līts dzīvoja, kā Bārnijs bija uzskatījis par savu pienāku noskaidrot, Parka bulvāra ziemeļaustrumu pusē. 1a nebija apkaime, kam būtu jābūt pārblīvētai ar bāriem. — Ak tā?
— Cheval.' Tas patiesībā ir tāds kā bistro.
Nu, protams, nodomāja Bārnijs. — Satiksimies tur vienpadsmitos, — viņš izsēca. — Ar jums un pārējo ārzemju leģionu.
Derriиre du Cheval ,* — ja būtu prasījuši Bārnijam. Kā vairums Manhetenas mazo sānu ieliņu bāri an šis bija iebūvēts kādā agrākā pirmā stāva privātmājā, tāpēc tas bija garš un šaurs un ar ne īpaši augstiem griestiem. Šī tipa īpašais piemērs bija atdzīvināts ar krēmkrāsas sienām, zeltainām armatūrām, mākslīga, tumša koka apmalēm. Blakus ieejai pret labo sienu atradās puslokā ietverts bārs, aiz tā pavīdēja ēdamtelpa ar sniegbaltiem galdautiem, pie kam lielākā daļa šajā stundā nebija aizņemti.
Patiesībā, ja neskaita izraēliešu īpašniekus un latīņamerikāņu darbiniekus, vairums cilvēku, kas pulksten 11 piektdienas vakarā sēdēja pie bāra, bija laulības pārkāpēji pa pāriem sakumpuši un vainīgi sačukstoties, sēdēdami uz augstiem, polsterētiem, četrstūrainiem krēsliem ar zemām, polsterētām atzveltnēm. Starp šīm puspazu-dušajām dvēselēm Mordons Līts izskatījās kā Kotons Māters" sliktā noskaņojumā, lēni sūcotPerrier un nomākti skatoties sava paša atspulgā ar zeltu izraibinātā spogulī virs aizmugurējā bāra, it kā cerot paša niknajā ģīmja kartē atrast kādu ceļu, kas viņu no visa tā izvestu.
Bet nē, ne jau šovakar. Uzslīdot uz krēsla pa labi no Līta, Bārnijs pameta divus pirkstusPerrier virzienā un sacīja: — Vai taisāties varen piedzerties, ko, Advokāta kungs?
Līts nikni paskatījās uz Bārnija attēlu spogulī, tad pagriezās, lai veltītu īpašu savu drūmo acu skatienu. — Jums nepatiktu, ja es varen piedzertos, Bārnij, — viņš atteica.
Dieva dēļ, bet tā nu bija taisnība, vai ne? Tādā gadījumā, nekņo-pējiet to vaļā, — ieteica Bārnijs un pievērsās četrpadsmit gadus vecam bārmenim ar melnām, zīmulim līdzīgām ūsiņām. — Alu, — viņš pasūtīja.
— Jā, ser?
— Importa. Pudelē.
— Kādu īpašu šķirni, ser?
— Kas jums ir no vistālāk nākušiem?
Bārmenim bija jāpadomā. Viņš īsi sarauca savas ūsiņas, tad sacīja: — Tas būs no Ķīnas.
— Kontinentālās Ķīnas? Tur, kur ir verdzība?
— Jā, ser.
— Es to ņemšu, — Bārnijs izlēma, un kad bārmenis aizgriezās, Bārnijs veltīja Lītamsavu drūmo skatienu un paskaidroja: Man patīk tas, ka cilvēku bars ilgi un pamatīgi strādājuši tikai man. Piecpadsmit tūkstoši jūdžu, lai man pasniegtu vienu alu.
— Tas neattiecas uz lietu, kāpēc man zvanījāt, — iebilda Līts, — turklāt uz mājām.
— Ta ir, — Bārnijs skatījās uz saliektajām mugurām visapkārt. — Vai te nav mazliet par atklātu?
— Šiem ļaudīm, — sacīja Līts, — mūsu problēmas ir vienaldzīgas. Cik noprotu, tad kaut kas sagāja grīstē, kad mēģinājāt sekot Brisko sievietei.
— Nu, viss gāja kā pa sviestu, — iesāka Bārnijs. Viņam bija trīs stundas laika, lai niknums norimtu, tiesa, kas tiesa — niknums arī bija noplacis tajā nozīmē, ka bija nocietinājies, taču nebija samazinājies ne par desmit centiem un nemitēsies, kamēr gods vai kaut kas uz to pusi būs apmierināts. — Tiešām lieliski, — Bārnijs atkārtoja un atņirdza zobus. Šādos brīžos kā šis viņš nemaz neizskatījās kā resnis.
Bārmenis atnesa ķīniešu alu, kas tik tikko bija pienācis, un ielēja mazliet no pudeles glāzē, tad aizgāja, lai nogādātu vairāk salvešu spēcīgajai blondīnei bāra galā. Bārnijs padzērās, pamāja, nolika glāzi un teica: — Tas neredzamais kuņas bērns ir diezgan apķērīgs, vismaz man tā šķiet. Kad viņu dabūšu rokā, var gadīties, ka nožņaudzu.
— Tad mums no viņa vairs nebūs nekāda labuma.
— Gandrīz nožņaugšu.
— Ko Urbāns Nūna kungs jums nodarījig, Bārnij?
Bārnijs daudzu gadu laikā Ņujorkas policijas departamenta rindās bija iemācījies sniegt kodolīgu ziņojumu. Viņš īsi raksturoja savu dienu, pabeidzot ar sabojātoImpalu, kas izgāzusies uz savām salauztajām potītēm palikusi Reinklifā, kamēr pats bija atgriezies pilsētā ar vilcienu.
Pēc stāstījuma iestājās neliels klusums. Tajā Bārnijs nedaudz iemalkoja ķīniešu alu un Līts franču ūdeni — Bārnija šķidrums bija veicis lielākus attālumus, bet Līta — pārliecinoši muļķīgāku ceļojumu, bet tad Līts ieminējās: — Liekas, ka esam Nūna kungu novērtējuši pārāk zemu.
Bārnijs paskatījās uz bargo profilu, kas atkal sevi pētīja spogulī.
— Kā jūs to domājat? — viņš jautāja. — Es viņu esmu uzskatījis par sīku kriminālnoziedznieku, un viņš ir sīks kriminālnoziedznieks.
— Mēs viņu esam uzskatījuši, sacīja Līts, par stulbu, tāpēc ka viņš nav nozīmīga persona. Bet viņš neuzķērās uz jūsu lielisko vēstuli un saprata, kā jūs pamanījāties izsekot viņa draudzeni Brisko, un atkratījās no jums, atzīstiet taču, vēsā mierā.
— Neesmu pazaudējisviņa pēdas , — atcirta Bārnijs. — Esmu šim kuņas bērnam uz pēdām, par to neuztraucieties.
— Es tikai ieteiktu nenovērtēt šo cilvēku par zemu.
— Labi, Bārnijs paraustīja plecus tā, ka žakete salēcās. Kad nākamo reizi satiksimies, būšu palasījis Šekspīru, un nedaudz pavicināja it kā zobenu.— Jūsu kārta, Fauntleroj!4
Līts skeptiski, gandrīz ar nepatiku uz viņu paskatījās: — Kādā Šekspīra darbā tad tas ir? — viņš jautāja.
— Kā gan, pie velna, es to zinu? Jautājums ir, — Bārnijs sacīja, pieklusinot balsi, pamanīdams, ka iztraucējis laulību pārkāpēju baru viņu ganībās, kur Ņujorkas pavalstī Nūns atrodas? Man vilcienā bija kartes…
— Kā? — pārsteigts prasīja Līts. — Jūs braucāt ar vilcienu.
Bārnijs nolaida acis. — Es varētu ar jums papraktizēties žņaugšanā, —
viņš novilka.
— Nav svarīgi, Līts sacīja pavisam ne iebiedēts. Sapratu, ko gribējāt ar to teikt. Esat noteicis rajonu, kur atrodas Nūns.
— Pateicoties viņa izvēlētajai dzelzceļstacijai, atbildēja Bārnijs.
Esmu noteicis apkaimi, kur viņam būtu jābūt. Nē, pārlaboja pats sevi, biju aizmirsis, ka viņš ir ģēnijs. Varbūt viņš brauca uz ziemeļiem līdz Reinbekai ar vilcienu tāpēc, ka patiesībā apmeties Džersijas pludmalē.
— Nedomāju vis, — teica Līts.
— Man jau arī tā liekas, — atzina Bārnijs. — Domāju, ka šajā gadījumā sekošu varbūtībām, bet iespējas te, Ņujorkas pavalstī, ir ierobežotas — četri lauku apgabali un varbūt nedaudz Konektikutas.
Līta sejas izteiksmei pārtrīsēja kaut kas, ko varētu saukt par smaidu. — Tatad Urbāna kungs pārcēlies uz laukiem.
— Jā, un mēs atradīsim Nūna kungu pusnaktī. Ko jūs tur dzerat? Ko viņi te ielējuši?