— Bārnij, — Līts sacīja, piepeši kļuvis ļoti nepacietīgs. — Kāpēc jūs man to visu stāstāt? Kāpēc mēs esamšeit ? Ja jau jūsu mērķa apkaime ir četri Ņujorkas pavalsts apgabali un mazs gabaliņš Konektikutas, kāpēc gan neesat tur un nenogurstoši nemeklējat,degunu no zemes neatrāvis?
— Tāpēc, ka iedomājos, Frediju Nūnu gribam taču atrast šajā dzīvē, — Bārnijs viņam atbildēja. — Tur augšā izpletušies mazi ciemati, govju fermas un tamlīdzīgi mēsli. Daudzi cilvēki tur īrē vasarnīcas, daudzi ņujorkieši tur pavada nedēļas nogales. Ta nav līdzīga teritorijai, ko pazīstu, nedz ari vietai, kur man ir kāda ietekme, un tik un tā to nevar paveikt viens cilvēks, bet tam arī nav nozīmes.
Līts to apsvēra, grozīdams nelieloPerrier pudelīti atkal un atkal uz riņķi pa slapjo bāra letes virsmu. — Gribat teikt, — viņš beidzot nolēma, — ka vēlaties pieņemt darbā kādu vai kādus, kas pārmeklētu šo apkaimi, bet nevarat gaidīt līdz rītdienai, jo man jāapstiprina izdevumi.
— Trāpījāt desmitniekā!
— Es jūs pieņēmu darbā, — norādīja Līts, — un ar vienu rāvienu kļuvāt par manu partneri. Un tagad ierosināt, ka mums jāpieņem darbā vēl kāds?
— Es saprotu jūsu satraukumu, — Bārnijs piekrita, — bet ļaujiet man jūs vēlreiz pārliecināt.
— Man šķiet maz ticami, Bārnij, — sacīja Līts, — ka jūs jebkad tik tiešām varētu mani no jauna pārliecināt itin visā un vienalga kad.
— Ļaujiet man tomēr pamēģināt. Mums ir liels skaits privāto detek-tīvaģentūru…
— Mans Dievs. Jūs gribat iejaukt Maiku Hammeru šajā lietā?
— Ne jau tā kā filmās, — Bārnijs atteica. Tagadviņš kļuva nepacietīgs. — Reālajā dzīvē, — viņš skaidroja, — licencēti privātdetektīvi apsargā nelielus muzejus vai privātmuižas, veic rūpniecisko izspiegošanu, lai noskaidrotu, kas nozog zāliena pļaujmašīnas, vai noslēpumus vai ko tamlīdzīgu, viņi atsavina nemaksātājiem mašīnas, laivas un citas lietas, bet tomērvisvairāk viņi nodarbojas ar parādnieku meklēšanu. Viņu īstā māksla iraizmukušo tvarstīšana, un to visu viņi veic pa telefonu un nekad neprasa,kāpēc klients vēlas tādu un tādu atrast, viņi to vienkārši dara. Lielākoties tie ir mazi birojiņi ar trim, četriem vai pieciem darbiniekiem un tikpat daudz telefoniem, priekšniekam ir licence, un viņš ir pensionēts policists. Viņi atrodami visā valstī, un viņiem visiem ir plašas telefontīkla iespējas, un tāpēc nav nozīmes, vai jāzvana uz Aļasku vai Floridu, vai kur citur, un šādā situācijā es nu gan neizmantotu nevienu no Ņujorkas biroju pakalpojumiem. Es gribēju teikt — Ņujorkas pilsētas. Izmantotu kādu no Bostonas vai varbūt Albānijas, vai Sirakūzas, kas zinātu tikai to, ka jāmeklē Mārgareta Brisko, agrāk no Beiridžas Bruklinā, jo mums šķiet, ka vasaras mēnešos viņa atrodas kaut kur šajā apkārtnē. Tad viņi man piesūtīs rēķinu par ziedoto laiku -pārmērīgu, jo tādi viņi ir, un prēmiju, kad viņu atradīs, bet mēs pa to laiku atlaidīsimies krēslā un gaidīsim.
Cik ilgi?
— Varbūt nedēļu, varbūt mazāk, varbūt vairāk.
— Kas par precizitāti, — Līts teica, patiesībā īsi nosmīnēja. — Un cik tas viss maksās?
Mazāk kā tūkstotis.
Līts to apsvēra. Pabeidzis dzert savuPerrier: — Un cik daudz no tā visa apmaksās mans partneris?
Bārnijs uz viņu apstulbis paskatījās. Vai šis cilvēks maz ir uzticams? Vai jūtaties labi? viņš uzstāja. Varbūt ir pārāk vēls un jums jāiet gulēt. Atbrīvosim jūs no tā. Vienkārši pamājiet ar galvu, ja man ir tiesības iztērēt šo tūkstoti.
28
Svētdienas vakarā viņi iekūra kamīnu. Jūnija pēdējā nedēļas svētdienā tas viņiem nemaz nebija vajadzīgs, bet ja jau noīrēta māja laukos, ja šajā mājā ir kamīns un ārā aiz mājas zem melnas plēves ir kaudze malkas, tad nav svarīgi, ka ir augusts — kamīns ir jāiededzina.
Turklāt, kā norādīja Fredijs: — Ja kāds staigā kails, tad istabā vajag vairāk siltuma.
— Tu varētu apģērbties, Fredij.
— Ja es uzvilkšu kreklu un bikses, — viņš norūpējies atbildēja, — tu satrauksies, ja vien neuzvilkšu vienu no tām galvām un gumijas cimdu pāri, un tad kādas zeķes un kurpes…
— Okei, okei. Iekursim kamīnu. Bet ļaujman to darīt, — viņa sauca, kad kāda pagale sāka pati no sevis lidot pāri istabai kamīna virzienā.
Diezgan ilgs laiks pagāja vēl pēc vakariņām, lai Fredijs kļūtu atkal pilnīgi neredzams, un vēl aizvien mierīgu, zilgani rožainu gaismu varēja saskatīt pa logu debesīs virs maigās, melnās koku masas. Laukos viņu dzīvesveids mainījās, viņi agrāk gāja gulēt un agrāk cēlās, dzīvojot pavisam citādu dzīvi. «Sauciet mani par Tomu» bija viņiem iedevis sarakstu ar tuvākajiem — ja piecpadsmit jūdzes varēja saukt par tuvākajiem, veikaliņiem un lielveikaliem, kurus viņi nesteidzoties bija izpētījuši, turklāt, Fredijs pat nezaga, lai gan šādās lauku bodītēs diez vai bija jābūt neredzamam, lai iznestu pusi no preču piedāvājuma. Mazajās pilsētiņās bija videokasešu nomas, bet mājā bija liels televizors un videomagnetofons, kas ne vien darbojās, bet kurā pat pulkstenis gāja, uzsverot to, ka īrēšanai no zinātnieka ir sava veida priekšrocība tā kā vakaros viņi varēja skatīties filmas, izņemot šovakar, kad dedzināja kamīnu.
Diezgan jauks, pat ja Pega sev centās to iestāstīt pabeigusi un tad pārnākot pāri istabai, apbrīnoja savu roku darbu. Apsēzdamies dziļajā dīvānā, izslēgtām gaismām, bagātīgām debesu krāsām aiz melnajiem logu taisnstūriem, pieglaudušies Fredijam (viss bija labi, ja viņa neskatījās), viņa lūkojās uz virpuļojošajām liesmām un sacīja: Fredij, diezgan jauki.
— Man arī visai labi patīk, — Fredijs piekrita.
— Vienīgais jautājums…
— Zinu.
— Ko tu…
— Kruķis.
— Tieši tā.
— Es domāju, lūk, ko, — Fredijs teica, iekārtojis roku ērtāk ap Pegu (viņa neskatījās). Šis kruķis, kura vārds ir kaut kāds Bārnijs…
— 1a vismaz advokāts viņu sauca.
— Lai gan, tā varētu būt tiesa. Okei, Bārnijs ir īsts policists ar visām savām tiesībām, un tas, ko viņš tev rādīja, iespējams, bija īsts orderis, bet es nedomāju, ka viņš strādāpar policistu. Domāju, ka tas advokāts viņu ir nolīdzis…
— Kad viņi bija mūsu dzīvoklī, — Pega piekrita,—advokāts visus izrīkoja.
— Tieši tā. Un advokāts strādā ārstu labā.
— Vai ārstiem ir tik daudz ietekmes? — prasīja Pega. — Ka viņi var nolīgt advokātu, kas norīko policistus?
— Tie nav parasti ārsti, norādīja Fredijs. Tie ir ārsti zinātnieki. Kas zin, kas viņus atbalsta? Varbūt CIA5 vai Republikāņu Nacionālā komiteja, vai kāds naftas šeiks.
— Baisi cilvēki.
— Tieši tāpēc mums no viņiem jāturas pa gabalu. Prom no viņu acīm.
— Tev viegli teikt.
-Jautājums ir, Fredijs teica, ignorējot viņas sacīto, kas notiks pēc tam ar to kruķi un advokātu?
— Viņi zina, ka esam šajā apkaimē, Pega atgādināja. Kaut kur ap Reinbekas dzelzceļstaciju.
-Tas mani nemaz neuztrauc, Fredijs teica, ja šis kruķis strādā pats uz savu galvu. Ja viņš par mums var izsūtīt paziņojumu, tad savādāk. Tad mums, iespējams, būtu jāatstāj šī māja.
— Ai, Fredij! Pat nesaki.
— Mums tas vēl jāizsver, Peg. Negribam taču omulīgi un romantiski tā sēdēt kamīna priekšā, kamēr ārpusē SWAT" vienība aplenc māju?