Pega cieši lūkojās uz loga arvien tumšākajiem atveidiem, un viņas acis uguns gaismā izskatījās lielas. Mans Dievs, Fredij, vai tu domā, ka tas ir iespējams?
— Ne tik ātri. Varbūt, nekad.
— Bet — ko gan mēs darīsim?
— Es tev pateikšu, Fredijs atbildēja. Rīt ir pirmdiena. Ja tas kruķis Bārnijs rīkojas oficiāli, tas ir, ja uz mana vārda izdots apcietināšanas orderis vai kas tamlīdzīgs, tie ārsti pret mani kaut ko ir izsprieduši, par to gan es šaubos, bet ja nu tā ir…
Nu? Nu?
Tad līdz rītdienai, Fredijs turpināja, visos apkaimes policijas iecirkņos, pavalsts policijas barakās un tā tālāk būs izsūtīti biļeteni ar manu vārdu uz tā. Tāpēc ieiešu vienā no šīm iestādēm un paskatīšos.
Fredij! Pega iesaucās, piemirsa un paskatījās uz viņu tas ir uz dīvānu, un tad ātri atkal uz kamīnu. — Vai tu to varēsi?
— Pega, es varu visu. Tas jau ir tas labākais šajā lietā. Zinu, ka mums ar šo neredzamību un visu, kas ar to saistīts, ir problēmas, bet, Peg, ja nu tā pa īstam apdomā, es varu izdarīt visu, ko vien gribu.
Šķiet, tev taisnība.
Ja nu gadījumā mana vārda tur nav tajā «Uzmanību, meklē» sarakstā, tad viss kārtībā. Bāmijs uz savu galvu mūs te nekad neatradīs.
— Tatad esam drošībā.
— Jā, — Fredijs piespieda viņu ciešāk. — Pega? — viņš iejautājās.
-Nu?
— Tagad aizver acis, Peg.
— Ko? A, protams.
29
Kad ļaudis ap Dadleju sacīja, ka Džeofs Vīdabikss nēsā visu kompāniju dažādās cepures, viņi to domāja tiešā nozīmē. Džeofs dzīvoja vecajā Vīdabiksas ciematā, ko 1850. gados bija būvējis viņa vecvee-vectēvs gar Albānijas — Bostonas lielceļu, kad zem šīs zemes vēl bija dzelzs (vecvecvectēvam piederēja dzelzsrūdas raktuve) un kad visapkārt pletās fermas un meži. Daži Vīdabiksu klana locekļi īpaši tie, kas bija pārvākušies uz Kalifomiju — vēl arvien bija aizvainoti, ka pilsētu, kas bija izaugusi ap vecvecvectēva dzīvesvietu, sauca par Dadleju nevis Vīdabiksu, bet patiesībā Dadleju ferma bija aptvērusi vairāk kā septiņsimt akru, kamēr vecvecvectēvam nekad nebija vairāk kā vienpadsmit akru liels zemes gabals ap savu māju, ko viņš tik un tā bija nopircis no Dadlejiem.
Albānijas — Bostonas lielceļu tagad dēvēja par Mārketstrītu — vienīgo Dadlejas ciemata Austrumu — Rietumu maģistrāli. Dzelzs, kas bija atradusies zem šīs zemes, sen bija pazudusi, pārvērtusies cietās, apaļās bumbās, ko izšāva Dienvidu virzienā 1860. gados6, bet fermas nozuda pavisam nesen, pārvēršoties un attīstoties priekšpilsētās, nedēļas nogaļu namiņos, un pārtopot mežā, taču Dadleju pēcnācēji vēl arvien dzīvoja te, ap un savā vārdā nosauktajā ciematā, kamēr Vīdabiksu pēcnācējus šodien galvenokārt pārstāvēja Džeofs Vīdabikss, kas valkāja tās visas cepures.
Tas parasti bija pakārtas uz tapām viņa birojā, lielajā istabā pa kreisi, ienākot pa parādes durvīm. Sākotnēji šī istaba bija vislabākā viesistaba, kuru gan neizmantoja, izņemot, kad to atvēra svētku dienās, ģimenes kopā sanākšanās un mācītāja apciemojumiem. Vēlāk tā bijusi slimnieku istaba, kad vien tur uzturējās kāds Vīdabikss, kurš bija nonācis tik tālu, ka vairs netika augšā pa kāpnēm, vai arī dažreiz oficiāla ēdamistaba, lai arī atradās pārāk tālu no virtuves. Bet tagad tā bija Džeofa birojs, kur uz tapām augstu pie sienas pretī ieejas durvīm karājās viņa daudzās cepures.
Un te nu ir tās cepures, sākot no kreisās puses: brivprātīgo ugunsdzēsēju ķivere, kuras priekšu rotāja emblēma ar uzrakstu PRIEKŠNIEKS un no kuras nokarājās aizsargbrilles, maska un siksnas; dzeltena konstruktoru aizsargcepure, kuras vienu malu ar ziliem burtiem greznoja uzraksts VĪDABIKSA BŪVFIRMA, ko kā nelielu būvfirmu vadīja Džeofs un kur pavadīja lielāko tiesu no sava laika ar āmuru rokā; balta ķivere ar iebūvētu rāciju, kur priekšpusē pāri visai ar sarkaniem burtiem bija uzraksts ĀTRĀ PALĪDZĪBA, kuru viņš uzlika, kad vadīja Ro-Džena Brivprātīgo ātrās palīdzības mašīnu; tumši zila žokejcepure ar pušķi, kas līdzīga universitātes beidzēju cepurei, ko uzlika, kad dziedāja unitāriešu kori (viņš nebija unitārietis, bet tā bija laba vieta, kur satikt meitenes); nopietna, melna mīksta filca platmale kāzām, bērēm un runu noturēšanai brivā dabā (runāja gan citi); un tumši zila kara virsnieka tipa policijas priekšnieka cepure ar sudraba žetonu un melnu cietu apmali, kas ir ari par iemeslu tam, kāpēc te atrodamies.
Šī gada 26. jūnija pirmdienas rītā, Džeofs Vīdabikss pamodās viens un laimīgs, izlēca no gultas un devās uz dušu. Viņš ne vienmēr pamodās viens, bet tas viņu nesatrauca. Četrdesmit septiņu gadu vecumā bija divreiz precējies un divreiz šķīries, un, lai arī saglabāja draudzīgas attiecības ar abām bijušajām sievām, viņš neredzēja nekāda iemesla precēties trešo reizi. Būtībā viņš piekrita V. C. Fīlda filozofijai, kas reiz bija sacījis: «Man sievietes ir kā ziloņi. Man patīk uz viņām skatīties, bet es negribētu, lai man kāda pieder.»
Džeofam patika skatīties uz sievietēm, pat vēl vairāk, tādēļ arī šī kordziedāšanas cepure un melnā filca platmale, bet vēl lielākā mērā viņam patika būt pāraugušam puikam, tādēļ ugunsdzēsēju ķivere, policijas cepure un konstruktora aizsargcepure. Visumā dzīve ir diezgan jauks izaicinājums tādam priecīgam, pāraugušam zēnam, kas tik tiešām likumīgā kārtā drīkst nēsāt visas tās cepures.
Džeofam piemita vecpuiša virtuves izveicība; viņš iesvieda produktus krāsnī, tad tos apēda, nomazgāja traukus. 7. 40 no rīta viņš ar to visu bija galā un, ienesis otro kafijas krūzi birojā, ķērās pie darba.
Džeofa birojs, lai arī liels, tomēr bija pieblīvēts. Viņa skapis ar policijas departamenta datu bāzi stāvēja līdzās viņa ugunsdzēsības departamenta informācijas skapim, kas, savukārt, stāvēja līdzās būvfirmas dokumentu skapim. Viņa ugunsdzēsības grāmatas un policijas rokasgrāmatas, būvniecības kodeksu biļeteni un būvmateriālu piedāvājumi bija sasviesti rupja izstrādājuma grāmatu plauktos, ko pats pa vakariem bija pagatavojis. Uz sienām, cik nu starp kalendāriem, drošības plakātiem, darba grafikiem un apkaimes kartēm bija vietas, Džeofs bija piespraudis FIB meklēto personu plakātus, ne jau tāpēc, ka jebkad Dadlejā cerēja ieraudzīt šos rūdītos puišus, bet tāpēc, ka viņu nožēlojamās sejas atgādināja viņam, ka tie, tomēr, lai arī cik mazs būtu viņu nodarījums, darīja bīstapiu darbu.
Viņa norises, kas saistītas ar policijas departamentu, bija tik nelielas, cik vispār iespējamas: viņš pats un divi pusslodznieki, ko vairumā nodarbināja satiksmes kontrolei reizēs, kad apkaimē noritēja cirka izrāde, zirgu skate vai Latīņamerikas mūzikas festivāls. Pārējā laikā Ņujorkas policijas departaments Dadlejā viņš bija vienā personā, kā atbalsts pavalsts policijai, kas uzmanīja visu reālo kriminālprocesu: ielaušanos, braukšanu dzērumā, narkotiku uzglabāšanu. (Reiz kaut kāda balta pulverveida narkotiskā viela mazā plastmasas maisiņā bija ieslēgta viņa vectēva vecā ozolkoka galda apakšējā atvilktnē starp abiem ielas puses logiem, ieslēgta uz divām dienām, gaidot, kamēr Valsts kriminālizmeklēšanas dienests no Albānijas ziemeļiem atsūta kādu pakaļ un savāc to. Ak, kā gan Džeofam gribējās maisiņu atvērt, tikai paostīt, varbūt uzlikt mazliet uz mēles galiņa, bet viņš bija bijis godīgs un pierādījumu atlicis atpakaļ, taču kopš tās reizes to nožēlojis.)
Šorīt, kā parasti, piezvanīja pavalsts policijas iecirknim uz dienvidiem no Polingas, lai uzzinātu, vai naktī atgadījies, kas tāds, kas viņam būtu jāzina kā, piemēram, vai vēl kādi izbēguši no zēnu pārlabošanas skolas pie Konektikutas štata robežas —,bet šorīt, par laimi, nekā tāda nebija. Tad piezvanīja ugunsdzēsības iecirknim Futermenā — Dadlejā atradās tikai viņu ugunsdzēsības departamenta filiāle — un arī viņiem bijusi mierīga nakts. Nu un tad apzvanīja dažas kokmateriālu noliktavas un dzelzlietu veikalus, uzlika savu aizsargķiveri un izgāja ārā, pirms tam aizslēdzot aiz sevis biroja durvis un ārdurvis, jo birojā atradās pārāk daudz tādu priekšmetu kā ieroči, signālraķetes un radioraidītāji, kas varētu ārkārtīgi ieinteresēt bērnus, un viņš negribēja uzņemties atbildību, ja kāds stulbs sīcis norauj pirkstus vai ko citu.