Dadlejas Policijas departamentam piederēja lieliska divus gadus veca, melni pelēka patruļmašīna, aprikota ar lietām, ko jūs pat nenoticētu, ka tas ir iespējams, bet Džeofs to reti lietoja. Patiesībā viņš to parasti turēja tieši ciemata robežas šajā pusē Mārketstrītas rietumu galā, lai atgādinātu tiem, kas brauc uz austrumiem, ka vairs neatrodas uz Takonikas alejas, un tāpēc pie velna vajadzētu palēnināt gaitu. Tā vietā Džeofs brauca ar 4 x 4 pikapu, kas bija aprīkots ar sarkanām signālugunīm, policijas radio, rāciju, portatīvo raidītāju un pistoli, uztvērēju, kas iemontēts zem vadības pults, ugunsdzēšamo aparātu un, ak Kungs, tonnām citu lietu. Ieskaitot pašlaik trīs amatnieku āra apdares finiera plāksnes un dažas kastes ar naglām, bundžu ar līmes maisījumu, kā arī dažus citus būvmateriālus mašīnas aizmugurē.
Pikaps bija novietots ārpusē uz brauktuves kreisajā pusē. Džeofs iekāpa un nobrauca divus kvartālus līdz mājai, kurai viņš iestikloja apakšstāva sētas verandu un virs tās otrajā stāvā būvēja jaunu noslēgtu verandu. Viņš ieradās bez trim minūtēm astoņos, lai priekšā jau satiktu divus no trim savas būvfirmas darbiniekiem, kas žāvājās, kasījās un dzēra pusdienu kafiju no plastmasas krūzītēm. Trešais uzradās pēc kādām desmit sekundēm, un tad viņi ķērās pie darba.
Lieta tāda, kā jau visi to zina, būvfirmas brigāde nespēj, vienkārši neprot strādāt, ja uz kāda draņķīga, maza pārnēsājamā radio zem katra kājām neskan Rietumu kantrī mūzika. No otras puses, Džeofam bija jāapzinās, ka pikapā ir radio, gadījumā, ja bija ugunsgrēks vai ātrās palīdzības izsaukums, vai kāds zvanīja uz policijas departamentu. Tāpēc kāds draugs, kas bija elektriķis — un kam starp citu te bija jābūt šonedēļ, bet viņa, protams, nebija — uz pikapa instrumentu kastes bija ierīkojis baltu spuldzi, kam būtu jāzibsnī cauri aizsargstiklam, tiklīdz kāds mēģināja sazvanīt. Tāpēc Džeofs birojā allaž atstāja ieslēgtu vienu raidītāju, un, ja kāds no turienes mēģinātu sazvanīt viņu, to uztvertu policijas radio pikapā. Balss, tālruņa zvans un viss pārējais tiem līdzīgais tiktu pārraidīts no birojiem uz pikapu un liktu baltajai spuldzei iedegties.
Nedaudz pēc desmitiem tas šajā rītā arī notika. Tā tas notika vienu vai divas reizes nedēļā, un parasti nebija nekas sevišķs. Šodien viens no viņa brigādes to ievēroja pirmais un sacīja: — Tava gaisma iedegusies, Džeof, — un Džeofs nolika savu āmuru, atstāja verandu un devās, lai apsēstos pie pikapa stūres.
Viņš klausījās. Ne balss, ne telefons, ne portatīvais raidītājs/uztvērējs. Nekā. Tad kāpēc gan iedegās gaisma? Vai kāds uz biroju būtu zvanījis tikai vienreiz un tad nolicis klausuli? Džeofs tieši gatavojās noslēgt gaismu un atgriezties pie darba, kad no viņa policijas radio atskanēja čirkstoņa.
Nu, pie velna, tad tas bija tas. Kad viņš šo sistēmu bija pievienojis, elektriķis — starp citu, kur gan viņš, pie velna, bija? — bija brīdinājis par tās jūtīgumu, kas var uztvert pat peli, birojā graužot ābolu, bet Džeofs nelikās traucēts, jo viņa mājā nebija vispār neviena grauzēja. Varēja jau būt, ka tagad bija. Ieklausies tikai šajā skrāpēšanā likās, ka tas nolādētais dzīvnieks uzbrūk beisbola nūjai.
Atvērās durvis.
Ko? Džeofs pieliecās tuvāk radio. Vai bija dzirdējis to, ko domāja, ka dzirdējis?
Durvis aizvērās. Soļi. Atvērās viena no dokumentu atvilknēm.
— Nu, nolādēts, — Džeofs nosēcās un pasniedzās pēc pistoles zem instrumentu kastes. Iebāzis to savā džinsu kabatā, nosēja darba priekšautu, pārvilcis kreklu pāri pistolei, izkāpa no pikapa, uzsauca vīriem: Būšu tūlīt atpakaļ, un cauri diviem kvartāliem devās atpakaļ uz mājām, paejot garām pelēkam mikrobusiņam ar pilsētas numuru un dīvainai sievietei pie stūres, kas, viņam garāmejot, pat nepaskatījās. Šķiet, ka viņa varētu būt iesaistīta, lai arī kas tas bija.
Viņš jau zināja, ka tie nebija bērni. Tas bija kramplauzis, kas atmūķēja durvis, tīšām ielauzās tajā īpašajā telpā un īpašajā mājā, un devās tieši pie dokumentu atvilknēm.
Puskvartālu šaipus no viņa mājas» Džeofs nogriezās, devās uz leju pa ceļu, tad cauri vairākiem pagalmiem. Viņš bija uzaudzis šajā pilsētā, un līdz trīspadsmit gadu vecumam pagalmi, lauki, zemākie koku zari un tramvaju parku interjeri bija viņa galvenais maršruts, atstājot ierastās ielas un ceļus pieaugušo, kam nebija iztēles, lietošanai. Šos bērnības ceļus nevarēja aizmirst: tagad Džeofs savai mājai varēja pietuvoties no vienpadsmit negaidītām pusēm.
Klusi iegājis pa sētas durvīm, viņš apstājās, lai novilktu darba zābakus, tad savās garajās zeķēs cauri mājai aizzagās līdz aizvērtajām biroja durvīm. Pieliecies tām tuvu, aizturot elpu, sākumā viņš izdzirdēja klusumu, tad čīkstoņu — sava biroja krēsla čīkstoņu, džekiņš sēdēja viņa biroja krēslā un tad atskanēja neapstrīdama skrāpēšanās, atverot vienmēr aizslēgto apakšējo atvilkni, ko šis svešais kramplauzis, draudziņš, bija atmūķējis vai uzlauzis. No lādēts]
Džeofs dziļi ievilka elpu, turot pistoli kreisajā rokā — Smith & Wesson policijas 0,32. kalibra revolveri, ko ik pēc pusgada pārbaudīja šautuvē, bet līdz šim citādi nekad neizšautu — ar labo roku satvēra durvju rokturi, apstājās, lai pārliecinātos, ka ir pietiekami mierīgs, lai kaut ko tādu izdarītu, tad nospieda kloķi, atgrūda vaļā durvis, iedrāzās telpā, pagrieza pistoli pret galdu un sauca: Tūlīt paceliet…
Istabā neviena nebija. Džeofs pavērās visapkārt, uz vienu, uz otru pusi, bet neviena istabā nebija, telpa bija tikpat tukša, kā to bija atstājis.
Ja tā padomā, durvis nebija saskrāpētas, pat ne sabojātas. Vai viņš ir jucis? Varbūt, ka tā tik tiešām bija pele?
Apakšējā atvilktne bija vaļā. No šī leņķa viņš to tikko varēja redzēt. Un biroja krēsls bija sagāzies neparastā leņķī. Džeofs pašķielēja, pagriezis pistoli pret krēslu. Un gaidīja.
Krēsls iečīkstējās. Tas bija sīks, negaidīts, mulss čīkstiens, bet pavisam noteikts.
— Okei, — teica Džeofs. Nu viņš bija par sevi drošs. Atkāpies līdz durvīm, stingri nomērķējot pret krēsla atzveltni, viņš teica: Nezinu, kā jūs to darāt — ar spoguļiem vai kas nu jums tur ir, vai arī ar kādu pilsētas triku, par ko vēl neesmu dzirdējis, bet nekas. Man nav jūs jāredz, lai zinātu, kajūs tur esat. Un man nav arī jāredz, lai jūs nošautu, tā ka labāk uzmanieties.
Krēsls atkal iečīkstējās, pat vēl nelabprātāk kā iepriekš, šoreiz arī īgni un pat ietiepīgi.
Es teicu, uzmanieties, — Džeofs tam sacīja. Viena maza daļiņa viņā bija pārsteigta, cik rāmi un pašpārliecināti viņš runāja ar šo tukšo telpu, bet pārējais viņā tikai darīja savu darbu. Visus viņa pienākumus, darbus, kuriem viņš bija apmācīts, apmeklējot pavalsts policijas skolu, ugunsdzēsības apmācības, kardiopulmonārās atdzīvināšanas un ātrās palīdzības — glābšanas apmācības un visu pārējo. Viņš strādāja ar avārijām. Un ja ārkārtējais stāvoklis bija tāds, ka tev skaļi jārunā tukšā telpā un pistole jāmērķē uz noziedznieku, kuru nevar redzēt, tas nekas. Ar to jātiek galā.