Džeofs sacīja: — Zināt, jūs nodod tas krēsls. Es zināšu, ja mēģināsiet piecelties, tāpēc labāk tā nevajadzētu darīt, jo tad man būs jūs jānošauj, citādi nezināšu, kur esat. Tā kā palieciet tik vien tajā krēslā.
Nekāda reakcija. Klusums.
Jūs mani nevarat apmānīt, — turpināja Džeofs.
Nekāda reakcija. Klusums.
— Nu, tas ir vienkārši stulbi, — Džeofs turpināja. — Man būtu tikai jāpasauc pāris mani draugi, kas atnāktu, un, kamēr es turētu pistoli pret jums, apsviestu jums un krēslam virves, un tad mēs nodotu jūs pavalsts policijai, lai viņi jūs nosūta atpakaļ uz pilsētu vai dara vienalga, ko viņi grib. Vai tā sieviete busiņā ir kopā ar jums?
Lidinoties gaisā, atskanēja nopūta.
Džeofs pamāja: — Jā, es jau tā domāju.
Krēsls atkal iečīkstējās, šoreiz skaļi un nekaunīgi. Papīri uz galda sakrokojis un saburzījās. Džeofs minēja, ka noziedznieks nolicis uz galda elkoņus un atspiedis galvu rokās. Viņam šī puiša palika gandrīz žēl un būtu to apžēlojis, ja puisis nebūtu mēģinājis aplaupīt Džeofa paša māju, paša biroju un paša galdu. Vai gribat man par to pastāstīt? — viņš līdzjūtīgā balsī jautāja.
— Prom no visiem, visas pasaules mazu pilsētiņu policijas departamentiem, — sacīja klusa, vientuļa balss tieši no galda puses, — kāpēc man bija jāizvēlas tieši šis?
— Varbūt, ka jūs mūs, laukus, neņēmāt par pilnu, — ieminējās Džeofs.
— Labi jau labi, nestāstiet man tos mēslus par pilsētām un laukiem, -nekas, krēslā izklausoties sarūgtināts, sacīja. Nolādēts, mēs taču visi esam tikai cilvēki.
— Jā, tā nu gan ir tiesa, — Džeofs, pēkšņi jūtoties samulsis, atbildēja. Viņš mēģināja būt pieklājīgs cilvēks, un viņam nepatika tik pēkšņi sevī atklāt aizspriedumu pierādījumus. — Atvainojiet, ja izklausījos kā pilsētu ienaidnieks, viņš teica, bet jums jāatzīst, lai arī ko jūs te darītu, tas atšķiras no tā, ko kāds Dadlejā spētu veikt.
— Ta tas ir. Un tāpēc jums neviens neticēs, tas, kas nu tur krēslā sēdēja, cerīgi sacīja, un jūs tikai kaitēsiet pats sev, un, iespējams, labāk būtu, ja jūs man ļautu iet.
— Viņiem nav jātic man, — Džeofs viņam teica. — Viņi var ticēt jums.
Nākamo nopūtu no krēsla pavadīja pēkšņs skaļš klauvējiens pie
ārdurvīm. Gandrīz tūlīt sievietes balss sauca: — Hallo! Vai kāds ir mājās?
— Te nu ir jūsu draudzene, — sacīja Džeofs.
— Savu mūžu neesmu viņu redzējis.
— Jūs jau arī tagad viņu neredzat.
-Ja varētu viņu redzēt, nekad nebūtu viņu redzējis arī pirms tam.
Tuk, tuk. — Hallo? Hallo?
— Durvis ir vaļā.
— Kāpēc tad jūs viņu nesaucat iekšā?
— Ta ir jūsu māja.
— Bet jūs atslēdzāt durvis.
Tuk, tuk. Hallo? Vai te kāds ir? Fredij ?
Nopūta no krēsla, tā bija gara un no sirds. — Nāc taču iekšā, sauca kramplauzis.
— Fredij?
— Tas ir vaļā.
— Netaisiet ziepes, Fredij, — brfnljās Džeofs un atkāpās līdz durvīm, lai vienlaicīgi varētu paturēt redzeslokā biroja krēslu un parādes durvis, kas atvērās.
Sieviete no busiņa, tagad, kad varēja labāk viņu apskatīt savās atvērtajās durvīs, bija pievilcīga meitene, kā viena no tām kino aktrisēm, kas spēlē meitenes no Bruklinas, bet patiesībā tādas nebija. Izņemot šī, varbūt, bija. Viņa stīvi skatījās uz Džeofu, daudz pārsteigtāka un nobijusies par viņa parādīšanos, nekā viņš par viņas drauga neparādīšanos. — Kas… kas jūs esat?
— Vispār, mājas īpašnieks, — atbildēja Džeofs. — Ari policijas priekšnieks. Nāciet taču iekšā. Būtu labi, ja aiz sevis aizvērtu arī durvis.
— Nē, es, es jau tikai, viņa te nav, piedodiet, es jau tikai, nu, meklēju savu draugu.
— Frediju. Nāciet nu iekšā, Džeofs atkal uzaicināja, izturējās ļoti mierīgi un iecietīgi, mēģinot šo meiteni nesatraukt vairāk kā viņa jau bija. Fredijs sēž pie mana galda, viņš teica.
Viņa ienāca iekšā, aizvēra durvis un ar dziļu neticību skatījās uz Džeofu. — Nesaprotu, par ko jūs runājat.
Tagad, kad viņa bija ienākusi, Džeofs parādīja ieroci. To žestikulējot, viņš sacīja: — Vēlos, lai jūs lūdzu ienāktu birojā, — un balsij piešķīra mazliet oficiālāku toni.
Viņa blenza uz ieroci. — Ta ir pistole.
— Jā, kundze. Un es to negrasos likt lietā, ja vien jūs mēģināsiet bēgt vai ja Fredijs neatļautā veidā atstātu krēslu. — Paskatoties uz krēslu, par ko tikko bija runa, Džeofs teica: — Fredij, vai jūs nepalūgtu, lai jūsu draudzene taču nāk iekšā?
Izklausoties samierinājusies, Fredija balss sacīja:— Nāc vien iekšā, Peg.
— Fredij? Bija skaidrs, ka viņa tam visam nevarēja noticēt. — Kas notiek?
— Nu, esmu notverts, Peg. Un tā ir tā velna būšana.
Džeofs atkāpās no ieejas un ienāca birojā, Pega panāca uz priekšu. Ienākot birojā, viņa paskatījās visapkārt un vēlreiz bezcerīgi izmēģināja. — Es nevienu neredzu.
— Nav ko, Peg, — Fredijs teica. — Viņš mani ir piespiedis sēdēt krēslā. Un, lai to pierādītu, pačīkstināja krēslu. Tad, atkal izklausoties sarūgtināts, viņš teica: — Uz jūsu sejas jau rakstīts, ka esat viens no tiem nolādētajiem amatniekiem, tad kāpēc gan šo krēslu neieeļļojat?
— Man tam nekad nebija laika. Pega, jūs varbūt varētu nostāties tur pie galda, kamēr Fredijs man pastāstīs, kas notiek.
Kamēr viņa devās uz norādīto vietu, abi iesāka reizē runāt, tad abi apstājās, tad Pega sacīja: Fredij, ļauj man viņam pastāstīt.
— Okei. Šķiet, ka tev tas labāk padodas.
— Ta ir, — Pega pagriezās pret Džeofu ar sejas izteiksmi, kas bija tik atvērta, godīga un tīra kā diena aiz šiem logiem. Turklāt, — viņa piebilda, — jūs varat redzēt manu seju un būt drošs, ka stāstu taisnību.
— Skaidrs, — sacīja Džeofs un paskatījās uz šo spirgto seju, nodomājot, ka te nu mums ir pirmklasīga A klases mele. Stāstiet.
— Fredijs ir zinātnieks.
Nu, tas ir vareni, domāja Džeofs. Sāk ar saltiem meliem.
— Ahā, — viņš noteica.
— Viņš strādā pie pretvēža zālēm.
— Ahā.
— Ādas vēža, — piebilda Fredijs.
Pega turpināja: — Viņš ir iedzēris šīs īpašās zāles, kas no ādas un visa ķermeņa noņem krāsu, un tāpēc viņš ir neredzams.
— Tas to izskaidro, — Džeofs piekrita.
Tagad Pega izskatījās patiesāka kā jebkad. Bet, viņa turpināja, -ir daži sliktie zēni, kas mēģina formulu nozagt.
— Ahā.
Vienlaicīgi Fredijs sacīja: Zāļu kompānija, bet Pega: Ārzemju aģenti.
— Ahā, — Džeofs novilka.
— Ārvalstu zāļu kompānija, — paskaidroja Fredijs.
— Viņu aģenti, — Pega piezīmēja. — Man šķiet, ka šveicieši. Izmisīgi pagriezdamās pret krēslu aiz galda, Pega jautāja: — Vai tā ir, Fredij?
— Jā, šķiet, ka tā. Liekas, ka šveicieši.
— Ta nu Fredijam bija jātiek prom un jāslēpjas, — Pega paskaidroja, atkal pagriezdamās pret Džeofu.
-Ja to pamatīgi apdomā, tam vajadzētu būt viegli, Džeofs piekrita.
Izklausoties skarba, Pega teica: Jūs tā domājat.
— Es eksperimentēju pats ar sevi, Fredijs sacīja. Lai varētu pārbaudīt savu formulu, jo negribēju pakļaut briesmām nevienu citu.
— Esmu to redzējis filmās, — teica Džeofs.