— Jēzus, — objekts iekliedzās, — kā tas sāpēja!
— Es vēl neko nedarīju, — atteica Pīters un tad to izdarīja, pie kam objekts pat nesakustējās, jo bija pārāk apjucis. — Nu tā, — noteica Pīters, soli atkāpdamies. — Drīkstat sakārtot savas drēbes.
To objekts arī izdarīja.
— Drīkstat atkal apsēsties, — sacīja Pīters.
— Vēl ne, — sacīja objekts. — Pakaļas viena puse pamatīgi sāp.
Ta nu gan nebija, un Pīters to zināja, bet arī saprata, cik bērnišķīgi mēdz būt pacienti, tikai vienkārši piebilda: — Ja tā, labāk stāvat.
Objekts stāvēja. Viņš iejautājās: — Un kas notiks tālāk?
— Sākumā nekas, — Pīters viņam atteica. — Mēs visi te stāvēsim kā idioti…
— Kamēr vakariņas augšā mirst, — piebilda Deivids.
Pīters pagriezās pret viņu: — Ieliksim mikroviļņu krāsnī, Deivid, un tās būs tikpat labas kā tikko vārītas.
— Diez vai.
Pīters pagriezās pret objektu. — Mēs te stāvēsim, strīdēdamies par niekiem, — viņš paskaidroja, — piecpadsmit minūtes, tad izmērīsim jūsu pulsu, ieskatīsimies acīs un vēl kaut ko tamlīdzīgu, un tad ieslēgsim jūs savā guļamistabā augšstāvā…
— Tai ir sava tualete, apliecināja viņam Deivids.
— … un tad, Pīters teica, jūs vēlreiz pārbaudīsim pulksten… -paskatījās rokas pulkstenī. — Ir teju pusnakts. Ik pēc divām stundām. Iztraucēsim jūsu pirmo miegu, man žēl, atkal divos, četros, sešos un tā tālāk.
— Protams, iztraucējot ari mūsējo, — piebilda Deivids, it kā objektam par to būtu kāda daļa.
— Rīt, pa dienu, — Pīters turpināja, — lejā ieradīsies darbinieki, bet tikai mēs ar Deividu iesim uz mūsu dzīvojamām telpām augšstāvā, tāpēc nevienam nav jāzina, ka te esat. Mēs jūs atbilstošajā laikā pabarosim un ik pēc divām stundām pārbaudīsim, bet rīt pusnaktī būsim priecīgi jūs atbrīvot.
— Es arī būšu priecīgs, — sacīja objekts. Drīkstu piezvanīt savai draudzenei?
— Man žēl, — sacīja Pīters.
— Viņa uztrauksies, — atteica objekts.
— Pieņemu, ka viņa ir pie tā pieradusi, sacīja Pīters, ņemot vērā, kas ir viņas draugs.
Un tā tas beidzās. Sarunas kļuva daudz nesakarīgākas, laiks vilkās, un beidzot piecpadsmit minūtes bija pagājušas. Deivids un Pīters pārbaudīja objektu pirmo reizi pēc seruma iešļircināšanas, neatrada neko patoloģisku un visu to pierakstīja garā, dzeltenā bloknotā. — Lieliski, — sacīja Pīters. — Tagad dosimies augšup. Bet es baidos, ka lifts ir trijiem par mazu.
Atstājot laboratoriju, objekts norādīja uz LHRX2, prasīdams:
Un pretlīdzeklis? Vai tad to mēs neņemsim līdzi?
— Neuztraucieties, sacīja Pīters. Jums to nevajadzēs.
— Turklāt, — piebilda Deivids, — tas jau nav… — Bet tad satrūkās, ievērojis Pītera brīdinošo skatienu un galvas kratīšanu aiz objekta muguras. A, nu protams. Bija jārūpējas par objekta mieru, neļaujot viņam kļūt nevajadzīgi saspringtam. — Zinām, kur tas ir, — mierināja Deivids, — ja to vajadzēs. Bet mums jau to nevajadzēs.
— Okei.
Bez jebkādiem iebildumiem, objekts devās uz otro stāvu viņiem pa priekšu, tad garām viņu aukstajām vakariņām un uz priekšu pa gaiteni iegāja rožu istabā. — Redzēsimies divos, — aizslēdzot durvis noteica Pīters, tad viņi ar Deividu devās uz savu dzīvokli, kur Deivids laiciņu sēroja par savām vakariņām, tad tās sadedzināja mikroviļņu krāsnī, bet Pīters sacīja:
— Mēs nevaram atslābināties, protams. Mums te vēl arvien ir kriminālnoziedznieks, mums abiem būs jāmostas ik pēc divām stundām.
— Ja vispār gulēsim, teica Deivids. Ai, Pīter! Vai nebūtu brīnišķīgi, ja tas iedarbotos?
Nejau nu tik brīnišķīgi, atbildēja Pīters. Mēs abi, Deivid, tu un es, galu galā, pie šīs lietas ļoti smagi strādājām.
— Tu tomēr saprati, ko domāju.
Pīters atmaiga. Pasmaidīja savam partnerim. — Zinu, ko tu ar to domāji. Un tev taisnība, tas tiešām ir īstais vārds brīnišķīgi.
Ta, toties, nevarēja nosaukt vakariņas, kad viņi pie tām beidzot atgriezās. Vienalga viņi tās notiesāja, lai ari uzmanība bija citur — uz viesi rožu istabā, kamēr viņa vēnām cauri kursēja serums. Vai tas ietekmēja viņa pigmentu? Viņi pārrunāja, kā rīkosies, ja eksperiments izrādīsies veiksmīgs. Ja objekts, Fredijs, kļūs kaut nedaudz caurspīdīgs, viņi to no katra iespējamā leņķa nofotografētu, aprakstītu cik iespējams pilnīgi, viņi pat rīt pa dienu ielūgtu pāris uzticamu darbinieku, lai tie objektu apskatītu paši. Tad, apbruņoti ar dokumentiem, bet ne Frediju, — turētu gan savu vārdu un palaistu viņu brīvībā, — varētu doties pie Ņujorkas pavalsts gubernatora vai tabakas kompānijas prezidenta, vai gandrīz pie jebkura un saņemtu atļauju un naudas līdzekļus, kas ļautu veikt plašākus eksperimentus ar brīvprātīgajiem, kurus pamatīgi aprakstītu, pārbaudītu un novērotu visi galvenie mediķi, kādus tik vien viņi vēlētos. Bez problēmām.
Šīs iespējas viņus tā uztrauca, ka starp pusnakti un diviem naktī, kad bija laiks pirmai objekta apskatei, vispār nespēja aizmigt. Viņi atslēdza durvis un atrada viņu gultā cieši aizmigušu, bet, žāvājoties, viņš ātri un mīlīgi pamodās. Kā gan viņš šādos apstākļos varēja būt tik mierigs?
Deivids un Pīters viņu izmeklēja vēlreiz, neatradot it nekādas pārmaiņas, ieslēdza viņu atkal istabā un šoreiz gāja gulēt, uzgriežot radio modinātāju uz 3. 50. Tas iezvanījās nejaukajā stundā ar to bezdievīgi moderno mūziku, kādu klasiskās stacijas mēdza spēlēt laikā, kad tās neviens neklausās, un piecēlās, iztīrīja zobus, ātri apģērbās un devās pa gaiteni, lai atdurtos pret rožu istabas durvīm, kas bija pazudušas.
Nē, nu labi, nebija pazudušas. Tas bija atspiestas istabā pret sienu. Objekts bija izvilcis eņģu tapas, izcēlis durvis un pazudis. — Ak Dievs, — noteica Pīters.
Tas nebija pats sliktākais. Signalizācija bija izjaukta, turklāt ne rūpīgi: no kastes līdzās liftam karājās vadi. Nolādēts, noteica Pīters.
Viņi devās lejā uz pirmo stāvu, atklājot, ka Fredijs bezvārdis pa ceļam sev līdzi paņēmis visas biroja iekārtas. — Bastards, — nošķendē-jās Pīters.
Viņi uzkāpa vienu stāvu augstāk un pārskatīja laboratoriju, un tieši Deivids ievēroja, ka arī LHRX2 ir pazudis. Ak, Pīter, Dieva dēļ, — viņš sauca, norādot uz tukšo vietu, kur pirmīt bija stāvējusi melnāafter-midnight piparmētras tāfelīte.
Pīters paskatījās. — Ak, nē.
Deivids pusčukstus sacīja: Viņš domāja, ka tas ir pretlīdzeklis.
Kaut kas neredzēts, — noteica Pīters.
5
Pega Brisko sapņoja par atvērtām mutēm, milzīgi atvērtām mutēm ar lielām, sarkanām gliemja izskata mēlēm un zobiem, kas bija lieli, netīri un dzīvi, locīdamies kā Medūzas čūskas.2 Un viņa tika ievilkta briesmīgajās, riebīgi smirdošajās mutēs.
Viņa sapnī konstatēja, ka tas ir šausmīgi. Tas patiešām ir ļoti šausmīgi. Es labāk beigšu strādāt pie Dr. Lopekna.
Mutes nāca tuvāk, mēles, kas locījās, sniedzās pēc viņas, čūskainie zobi uz viņu lūrēja ar savām hroma plombu spožajām acīm. Tas tik tiešām ir atbaidoši, Pega nodomāja sapnī. Labāk būtu, ja pamostos.
Viņa arī pamodās, lai sajustu roku uz savām krūtīm. Atvērusi guļamistabas tumsā acis, viņa čukstēja: — Fredij?