Priekšā Pega visu uzmanību veltīja braukšanai. — Mani pārsteidza, — viņa ierunājās, cik viegli tas čalis to uzņēma. It kā viņš visu laiku būtu runājis ar neredzamiem cilvēkiem.
Man nepatīk kruķi, kas neapmulst, piekrita Fredijs. Viņš sēdēja uz sarullētām drēbēm ar biksēm virspusē, bet tik un tā lauku ceļš viņu diezgan pamatīgi mētāja pret busiņa cieto grīdu. Un mākslīgā zāle, kā to apliecinās katrs profesionāls beisbolists, nav īpaši patīkama, pa kuru lēkāt.
Nu, vismaz, Pega, palēninot ātrumu, bet neapstājoties pie «stop» zīmes un tad nogriežoties pa labi uz vēl citu līkumotu, bedrainu lauku ceļa, sacīja, — droši zinām, ka pret tevi nav iesniegts neviens dokuments.
— Teicu jau, ka Bāmijs strādā uz savu roku, — Fredijs piebilda. — Nu esam drošībā. Mums tikai jācenšas turēties pa gabalu no Dadlejas.
— Tur jau nekā arī nav. — Pega teica. — Varam iepirkties citā pusē.
— Labb-i, — atbildēja Fredijs, kad viņi pārbrauca īpaši asai grambai. — Cik vēl ilgi līdz mājām, Peg?
— Desmit minūtes, varbūt mazāk.
— Labi.
— Tad varēsim atpūsties.
— Es tikai domāju, — teica Fredijs, ar abām rokām atspiežoties pret mākslīgo zāli, — par to priekšnieku, kā viņš mani gandrīz noķēra, nolādēts.
— Nu, bet viņš tak tevi nenotvēra, — sacīja Pega, īpaši necenšoties piebremzēt pie zīmes «dot ceļu». Tāpēc neuztraucies, Fredij, tu šo veci vairs nekad neredzēsi. Viņš iesmējās. — Un tas Kungs zina, viņš neredzēs tevi.
31
Ir trīs trīsdesmit pirmdienas pēcpusdienā, Mordons Līts vēroja, kā Džeks Fulertons Ceturtais aizdedzina cigareti ar grieķu atdzimšanas šķiltavām labas futbola bumbas lielumā. Tad sarunas apklusa, lai noturētu klepošanas, krekšķēšanas, sēkšanas, elsošanas, spļaudīšanas, acu bolīšanas, raudāšanas, sprauslāšanas, puņķu šņaukšanas, siekalu tecēšanas un brēkšanas rituālu, kamēr visu laiku divi melnā ģērbti un klusi asistenti Džeku Ceturto turēja, palīdzēja, masēja un visu noslaucīja. Tad, kad vētra bija norimusi, cigarete milzu pelnu traukā uz galda gruzdēja kā tāds elles attāls nostūris, Džeks Ceturtais atkal spēja runāt, ar skābekļa caurulīti no jauna degunā, pagrieza savas asarojošās, blāvās acis ar sarkaniem lokiem pret Mordonu un prasīja: Kur viņš ir? Gribu šo čali satikt.
— Nu, redzat, tur jau tā lieta, — Mordons riskēja, ar pirkstiem norādīdams uz vairākiem neesošiem jāņtārpiņiem, šo puisi nevar redzēt. Neviens nevar. Un tāpēc viņu ir tik grūti atrast.
— Un nolādētā kārtā tik noderīgs, — Džeks Ceturtais iebelza ar gaļīgu dūri pa tīro galda virsmu, liekot pelnu traukam un Mordonam salēkties, bet ne stoiciskajiem asistentiem. — Gribu šo čali tagad. Man viņš vajadzīgs. Kāpēc tad man viņa nav?
— Tas, ka viņš ir zaglis, — Mordons atļāvās iebilst, ar pirkstiem meklējot nozudušo kontaktlēcu pūkainajā paklājā, es pieņemu, viņu padara par slēpšanās lietpratēju. Bet esmu pārliecināts, ka ar laiku viņu atradīsim.
— Man nav tam laika. Man ir kāda ideja.
Mordona rokas satvēra kaklasaiti kā patvēruma salmiņu. Jā?
— Šie dumie dakterīši, sēca Džeks Ceturtais, tagad zina, vai tad ne, ka, saliekot kopā abas zāļu devas, var iegūt neredzamu cilvēku?
Pārsteigts, rokām starojot kā saulespuķēm, Mordons atbildēja:
— Jā, es pieņemu, ka viņi to var.
— Tad lai viņi mums tādu uztaisa, — pavēlēja Džeks Ceturtais.
— Turpināsim meklēt oriģinālu, bet sev izveidosim kopiju.
Saulespuķes atplauka. Jā, viņi to varētu, vai ne? Taču tad saulespuķes novīta, un Mordons jautāja: — Bet kurš ? Kurš uzņemtos tādu risku, lai galā kļūtu kā… kā tas ?
— Ir kaut kas, ko esmu iegaumējis attiecībā par naudu, sēca Džeks Ceturtais, ja tev tās ir diezgan, kāds pieteiksies brīvprātīgi. Un man, nolādēts, vajadzīgs neredzams cilvēks. Man viņš vajadzīgs tagad un tūlīt!
— Lai noklausītos Kongresā? ieminējās Mordons. Sāncenšu cenu politikai?
— Tam, protams, noteikti, — nodārdināja Džeks Ceturtais, vareni paraustot plecus. Bet tas nav vissvarīgākais. Man viņš vajadzīgs kaut kam citam, tuvāk mājai.
Aizdomas par neuzticību? Džeka Ceturtā piektā sieva? Mordons izskatījās modrs. — Jā?
— Ārsti, — Džeks Ceturtais ar piepešu kaisli izsaucās. — Ārsti man melo.
— Kādi kaktu dakteri, vai? — Mordons jautāja.
— Jums taisnība, Džeks Ceturtais viņam teica. Viņi visi ir kaktu dakteri.
— Nē, es prasīju, kādi kaktu dakteri jums melo?
— Manil Par kādiem elles tablešu stūmējiem tad es, jūsuprāt, runāju? Domājat, ka man patīk runāt ar ārstiem? Nevīžīgajiem, sīkmanīgajiem roku mazgātājiem? Vai tad nezināt, ka savas dzīves laikā izstājos no diviem dažādiem sporta un sociālajiem klubiem, jo viņi sāka uzņemt tablešu stūmējus? Nožēlojamie, sīkmanīgie ķermeņa mehāniķi, tikko viņi dabū divas desmit centu monētas, ko berzēt vienu pret otru, domā, ka ir superigi! Nekaunība!
— Starp citu, Džek, — Mordons ieminējās. — Par ko jūsu ārsti jums ir melojuši?
— Par mani, protams. Kas man, pie velna, par daļu, ko viņi domā par citiem? Viņi man melo par mani, un es to nolādēti labi zinu. Jūs domājat, ka izskatos labāk nekā toreiz, kad mani pēdējo reizi redzējāt?
Ja Džekam Ceturtajam būtu iespēja izskatīties sliktāk, viņš izskatītos sliktāk. Bet tā kā nebija, viņš izskatījās tāpat. — Nu… — sacīja Mordons.
— Arī es nē! — kliedza Džeks Ceturtais un ieturēja pauzi, lai izkle-potu daudz sarkanu putu mutautiņā, ko turēja kāds no asistentiem. Kad lēkme pārgāja, viņš turpināja, Mordonam teikdams: — Viņi man saka, ka veselība uzlabojas, ja varat tam noticēt. Ak, viņi atzīst, ka vairs nespēlēšu tenisu, viņi, šie sapuvušie lišķi, tik tālu gan neaiziet, lai apsolītu pilnīgu izārstēšanu, bet uzstāj, ka es turoties tādā pat formā, tā viņi to sauc, it kā es pats pat savi vispār varētu atrast. Man vajag šo nolādēto jūsu spoku vai to, kuru uztaisīsim sev, lai tur iezagtos un noklausītos, kad manis nav mājās. Zinu, ka viņi melo, zinu!
— Bet kāpēc tad jums vajadzīgs neredzamā cilvēka apstiprinājums, — Mordons, pūļa svētīšanas pozā nostājies, jautāja.
Džeks Ceturtais pagrieza savas kūstošā aisberga acis pret Mordonu. — Es gribu zināt, — viņš ķērca, — vai viņi smejas.
32
Reizēm Pegai likās, ka viņa ir piedzimusi neīstajā gadsimtā. Dažreiz viņai šķita, ka viņai būtu bijis jāpiedzimst tālajos viduslaikos, kad cilvēkiem patika baltās sievietes, tāpēc ka ir baltas, kad vārds alabastrs1 bieži parādījās dzejā, attiecinot to uz sievietēm nevis mauzolejiem, un ko uzskatīja par komplimentu. Laiku pa laikam viņai likās, ka kļūda no viņas puses bija piedzimt laikā, kad tika uzskatīts, ka baltajām sievietēm bija jāiedeg kā franču grauzdiņam.
Pat tad, kad bija vēl maza, viņa izjuta to pašu. Citi bērneļi gulēja Konija salā vai Džounsa pludmalē garšļaukus kā kādas naidīgas cilts upuri, bet kur Pega? Zem pludmales saulessarga, ietinusies pludmales dvielī, hotdogu ratiņu ēnā; mājās, lasīdama grāmatu. — Arā ir tik skaista diena, kāpēc gan neiziet ārā un neiedegt? labi domājot, bet nāvīgi kļūdoties, mēdza saukt pieaugušie, bet pēc piecām minūtēm Pega lavījās atpakaļ pa sētas durvīm.