Tagad, protams, pateicoties ozonam, visi zina, ka nosauļoties tenisa raketes kāta krāsā labākajā gadījumā ir bīstama izlikšanās. Tagad, kad saules aizturētāji vienmērīgi uzkāpj līdz trīs skaitļu skalai, Pegai vairs nebija sevi jāattaisno pasaulei. — Es vienkārši neeju saulē, viņa mēdza sacīt, un ļaudis mēdza pamāt un teikt: Ozons, -un Pega mēdza pasmaidīt un tālāk neko neteikt, bet tam nebija nekāda sakara ar ozonu. Ta bija viņas āda. Viņai patika krāsa, kādā viņa bija piedzimusi.
Tāpēc viņa nebija paredzējusi pavadīt daudz laika pie peldbaseina, baseinā vai tā tuvumā, kas bija kļuvis par īrētās mājas sastāvdaļu, lai arī zināja, ka Fredijam patika peldēt un, iespējams, mēdza tur laiku pa laikam ienirt bez peldkostīma. Bet tad viņa atklāja, cik interesanti ir vērot, kā Fredijs peld, un tas visu mainīja.
Jā, vērot. Arī baseinā viņš vēl arvien bija neredzams, tomēr bija acīmredzama viela, masa, jo viņš patiešām viļņoja ūdeni, to šķeļot. Varēja saskatīt, kā dzidrais ūdens savelkas, skalojas un plūst viņam visapkārt, atstarojot gaismu citādā nozīmē, veidojot to formas un aprises, kad Fredijs peldēja garām. Kad visā baseina garumā viņš peldēja zem ūdens, kas viņam tā patika, bija baismīgi, turpat vai atbaidoši skatīties, kā lielas ņirbošais traucējums tur spokaini un līdzīgi zivij kustas, reizēm izdodot burbuļu straumi no… no nekurienes.
Kad izlauzās virspusē, lecot uz augšu un izšļācot ūdeni kā valis, bija vienkārši pārsteidzoši, kā ūdens pats no sevis šļācās.
Peldbaseins atradās aiz mājas uz neliela pacēluma un ne gluži pagalma centrā, bet nedaudz pa labi. Visaptveroša sēta iežogoja peldbaseinu un tā akmens un koka apmali; tā bija darināta no vertikāliem četru pēdu augstiem koka dēļiem, ar divu pēdu lielu koka režģi virs tā, caur kuru pūta vēji un no iekšpuses deva iespēju ļaudīm skatīties ārā, kamēr paši aizsargāja piekļūšanu savai privātajai dzīvei. No peldbaseina labā gala, kur zem liela zilbalta svītrota saulessarga, kas no galda vidus izauga kā kāda marsiešu puķe, atradās apaļš Lucīta galds, četri balti plastmasas krēsli, varēja raudzīties caur režģi, gar mājas stūri novērot pievedceļu un noskatīties, kā ieradās cilvēki, tiem neredzot.
Kad nebija Dadlejā, te viņi pavadīja visvairāk laika. Saule bija silta, gaiss ne pārāk karsts, peldbaseins apsildīts. Fredijs draiskojās kā valzirgs, delfīns, bet tikai tāds, kuru nevarēja redzēt, kamēr Pega sēdēja zem saulessarga, nēsāja salmu cepuri ar platām malām, baltas bikses un blūzi bez piedurknēm (viņa to īpaši neņēma vērā) un lasīja «Drūmo namu».2 (Kad viņa vēl bija zobu tehniķe, viņai tuvas bija Vērtīgās grāmatas; viņai patika saturu skaļi atstāstīt, strādājot ar pacientiem. Viņi tik un tā neko nevarēja iebilst, jo mutes bija pilnas ar slaidiem, hromētiem instrumentiem, un, ja jau Pega bija novesta līdz monologiem, viņa vismaz varēja izvēlēties kaut ko vērtīgu.)
Rītu, pēc satikšanās ar Dadlejas policijas priekšnieku, viņi pavadīja pie peldbaseina. Reizēm Fredijs peldēja, šad tad atlaidās uz pelddvieļa, kas bija izklāts saulē uz apmalēm; viņš teica, ka neuztraucas par apdegumiem. Pega, neatkarīgi no viņa, laiku pavadīja ar «Drūmā nama» advokātiem, vai arī, kad Fredijs atkal ar sajūsmu un neredzams kā lode iešāvās ūdenī, noskatījās uz spokaino viļņošanos, kad tas pātagoja un metās mutuļojošajā ūdenī.
Saule bija augstu debesīs, un viņa tikko bija iedomājusies par pusdienām, kad izdzirda mašīnas durvju aizciršanos. Šefs! Nekavējoties, nometusi grāmatu uz galda, viņa pielēca kājās. Šefs, viņš mūs atradis!
Nekādā ziņā, protams. Pat ja policijas priekšnieks zināja viņa busi-ņa numuru, kas bija maz ticams, tas viņu novestu tikai līdz Beiridžas adresei. Bet vēl aizvien skrienot līdz sētai, viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka ieraudzīs policijas priekšnieku, bet paskatoties caur režģi, ar ārkārtīgu atvieglojumu konstatēja, ka tas bija nekustamo īpašumu mākleris «sauciet mani par Tomu», kas, izkāpis no savas sarkanās mašīnas uz ceļa, devās uz parādes durvīm. Uz šo pusi, viņa sauca un pāri sētai pamāja ar roku.
Viņš paskatījās atpakaļ un uz augšu: A, sveiki. Pamājot, viņš devās citā virzienā.
Pega pagriezās uz peldbaseina pusi, uzsvilpjot: Fredij! Fredij!
Viņš tik tikko izkāpa no baseina, ko viņa varēja noteikt pēc šļakstī-šanās, tad slapjiem pēdu nospiedumiem un visiem tiem ūdens pilieniem, kas no neskaidra vīrieša apveida pilēja gaisā.
— Nē, nē, viņa steidzās viņam pretī, izmisīgiem žestiem aizbiedējot. Atpakaļ baseinā!
Viņš devās atpakaļ, iekrītot atmuguriski, tā izraisot milzīgu šļakstu -idiots. Pega, galvu purinādama, skrēja atvērt dēļu režģu vārtiņus, tieši brīdī, kad tur nonāca «sauciet mani par Tomu», pasmaidīja. Viņš bija ģērbies baltā kreklā ar īsām piedurknēm, gaiši zaļu kaklasaiti, bet savu diplomātu un grāmatu, acīmredzot, bija atstājis mašīnā. — Sveiki, Pega, viņš sacīja. Izskatījās, ka visi pasaules vēstures tirgoņi apvienojušies viņā vienā, kurš izlikts spožā saulē, lai redzētu, kas notiks.
— Sveiki, Tom. Nāciet iekšā.
— Paldies. Tikai pārbaudu, lai redzētu, kā jums klājas, — ienākot peldbaseina teritorijā, sacīja.
— Paldies, lieliski.
Viņš apstājās un noskatījās visapkārt. Kur jūsu draugs?
Pēdu nospiedumi uz apmales saulē un sausajā gaisā ātri izzuda. Ņujorkā, atbildēja Pega. Nabaga zēnam vēl arvien jāstrādā.
— Ā, bet man likās… «sauciet mani par Tomu» paskatījās uz arvien vēl slapjajām apmalēm, tukšo peldbaseinu, grāmatu uz galda zem saulessarga un nosprieda šo domu atmest: — Atgūstat nokavēto lasīšanā, ko?
— Protams, kāpēc gan ne? Laiks labs, ko darīt nav ko, nav nekādu traucēkļu…
— Izņemot mani, — viņš teica, un smaids no sejas nozuda, kas lika manīt, ka ir kautrīgs.
— Nē, nē, tā gan nedomāju, viņa apgalvoja, lai gan tieši tā bija domājusi, un abi to zināja.
— Nu, neaizkavēšu jūs no — ā, «Drūmais nams». Dievs Tevs, es to lasīju pirms daudziem gadiem.
— Es pirmo reizi.
— Džārndaiss un Džāmdaiss, — sacīja «sauciet mani par Tomu», ieķiķinājās un pamāja ar galvu. Varētu jums izstāstīt dažus stāstus par prāvām, viņš draudēja. Nekustamais īpašums, godīgi sakot, izraisa cilvēkos vissliktāko, man šķiet, ka tā ir taisnība.
Aiz viņa, tieši Pegas redzeslokā, uz apmales blakus baseinam parādījās slapjš apakšdelma nospiedums. Jums, iespējams, ir taisnība, -viņa teica. — Taču mēs tiešām esam ar šo māju apmierināti.
— Priecājos to dzirdēt, — «sauciet mani par Tomu» pameta skatu visapkārt, lai pārliecinātos, ka ir vieni, un nepamanīja ceļgala nospiedumu, kas nu parādījās līdzās apakšdelma nospiedumam. Neskatoties uz to, pieklusināja balsi, sacīdams: — Jūs man stāstījāt par sava drauga tiesiskajām problēmām. Šķiršanos un visu to.
Pegai bija grūti koncentrēties «sauciet mani par Tomu» sacītajam, jo tagad pār viņa labo plecu viņa redzēja, kā pēdu nospiedumi viens pēc otra parādījās uz apmales baseina pretējā pusē. — Jūs domājat, kāpēc maksājām skaidrā naudā? — viņa jautāja.
— Tieši tā, — «sauciet mani par Tomu» virzījās tuvāk, saglabājot lielāku slepenību, kamēr aiz viņa pelddvielis pats pacēlās no krēsla un mežonīgi un nedzirdami vicinājās pa gaisu. Pega zināja, ka Fredijs tā nkojas, jo bija nikns par traucējumu, taču tas bija tik bīstami. Man tikai likās, ka jums jāzina, — murmināja «sauciet mani par Tomu», pamanoties saglabāt vēsumu, reizē izsakot līdzjūtību, bažas un solidaritāti, — ka šorīt no paša rīta man piezvanīja kāds finansu uzņēmums no Sirakūzām un jūs meklēja.