Tam nebija nekādas jēgas. — Sirakūzām? — pārsteigta pārjautāja Pega. — Mani? Savu mūžu neesmu bijusi Sirakūzās. Pa to laiku nolādētais dvielis vēl arvien dejoja, it kā «sauciet mani par Tomu» nākamajā sekundē nevarētu pagriezties.
Un vēl viņš to nebija darījis. Saglabājot acu kontaktu ar Pegu, viņš teica: Man ir tāda nojauta, ka tam ir kāds sakars ar jūsu drauga šķiršanos. Es domāju, ka viņi zina, ka abi esat te kaut kur noīrējuši māju un apzvana visus māklerus, mēģinādami jūs izsekot.
Dvielis pats sevi atklāja, brīdi kuģoja, tad kā burvju paklājs nolaidās uz apmales. Tajā pat brīdī Pega pēkšņi saprata, ko šis telefona zvans bija nozīmējis. — Ak, mans Dievs, — viņa sacīja. Ja viņa pirms tam būtu ļāvusi savai sejai iedegt, tagad arī tā būtu nobālējusi.
Jūs esat mani klienti, «sauciet mani par Tomu» apgalvoja. Dažas pelddvieļa daļas saplaka vairāk nekā citas. — Man nav nekādu sūdzību pret jums un ceru, ka jums nav sūdzības pret mani.
Sūdzības? Kādas sūdzības? Es nedrīkstu kļūt nevaldāma, histēriska, domāja Pega, un daļu saspīlējuma mēģināja novērst, vicinot rokas pa gaisu, sacīdama: Paskatieties uz šo lielisko vietu, ko mums atradāt!
Nu, paldies. Te ir jauki, vai ne? — «sauciet mani par Tomu» teica un tagad pa pusei pagriezās, aptverot skatienam visu: dienu, baseinu un pelddvieli. Mazliet vēl pasmaidījis Pegai: Ieminieties par mani saviem draugiem.
Noteikti.
Man ir, no savas bikšu kabatas izvilka vairākas salocītas papīra loksnes, tās pāršķirstīja, izvēlējās vienu, pārējās iebāza kabatā, bet vienu pasniedza Pegai, — šī cilvēka vārds un telefona numurs, ja gadījumā gribat viņam piezvanīt un pateikt, lai jūs liek mierā. Tas dažreiz izdodas, ja viņi traucē kādu citu, kam ar lietu nav nekāda sakara.
Laba doma, piekrita Pega, paņemot papīra loksni, bet vēl tajā neieskatoties. Viņa tur nekā nevarēja darīt; pat ar šīm tik ļoti sliktajām ziņām viņas koncentrēšanās spējas bija izjaucis tas nolādētais dvielis, kas tur tik nevainīgi gulēja. Es viņam iesitīšu ar koku, pati sev apsolīja, bet teica: — Esmu par to ļoti pateicīga, Tom. Liels paldies.
Katrā laikā. Nu, ļaušu jums atgriezties pie grāmatas.
Viņi kopā devās uz vārtiņiem baseina teritorijā, «sauciet mani par Tomu» smaidīja par skatu, tad nedaudz savilka pieri. Vai kāds smadzeņu nostūris bija ievērojis, ka, pēdējo reizi paskatoties, pelddvieļa tur nebija?
Piezvanīšu Fredijam šovakar, Pega runāja ātri, lai novērstu viņa uzmanību. Pastāstīšu viņam par to. Viņš zinās, ko darīt.
Vai ari viņa advokāts. Nu, novēlu jums patīkamu vasaru, — «sauciet mani par Tomu» teica, pamāja un aizgāja.
Pega stāvēja sētas iekšpusē pie aizvērtajiem vārtiņiem un caur žogu noskatījās, kā «sauciet mani par Tomu» iekāpa savā mašīnā un atpakaļgaitā izbrauca no ceļa. Kad pa to laiku slapja roka aizskāra viņas roku, viņa neatskatījās kāda gan jēga bija atskatīties? bet vienīgi aizrādīja: Es ar tevi nerunāju.
Viņš pat negrasījās novērst skatienu no tavām lielajām acīm, Peg. Turklāt, pēc briža man ūdenī sāka salt.
Tas ir apsildīts baseins.
Tomēr. Liekas, ka neredzamam vairāk salst. Lai nu kā, galu galā izrādījās, ka mūsu draugs Bāmijs licis mūs izsekot kādam meklēšanas dienestam.
Pega paskatījās uz salocīto papīra loksni savās rokās, atlocīja un skaļi nolasīja tur rakstīto: «Stīvens Gārmainsters, Taisnīgās Pētniecības un atgūšanas firma.» — Mēs šim cilvēkam nezvanīsim.
Bāmijs kaut kur dabūjis naudu, lai to varētu veikt, — teica Fredijs.
«Sauciet mani par Tomu» bija projām; iebāzusi papīra loksni kabatā, Pega atgriezās savā krēslā pie galda un grāmatas. Spriežot pēc balss, Fredijs viņai sekoja, sacīdams: Par to čeku kontu, ko taisies atvērt. Labāk uzrādi pilsētas dzīvokļa adresi.
Katrā ziņā esmu priecīga, ka «sauciet mani par Tomu» mums to izstāstīja, Pega teica, iekārtojoties krēslā, uzliekot roku uz grāmatas un vēlēdamās atgriezties deviņpadsmitā gadsimta Londonā.
Nūjā, krēsls galda otrā pusē atlēca no galda, tad ieliecās.
Pega tam veltīja žultainu skatu. Ko tu gribi teikt, ka viņu interesē
mana miesa un tikai tāpēc man to izstāstīja?
la ir viena no iespējām, — Fredijs kaut kur no gaisa piekrita. Pega sev atgādināja, ka tieši to viņa neieredz, taču viņš turpināja: Otrkārt — viņam ir vainas apziņa.
Viņa savilka pieri. — Kāda vainas apziņa?
— Kas būtu, ja viņš tam cilvēkam kaut ko patiešām būtu izstāstījis? Tad vēlāk to pārdomājot, nolēmis, ka tevi vismaz jābrīdina.
— Ei nu, Fredij, tu tā domā? Vai tas bija apciemojuma iemesls?
— Nezinu. Viņu ir grūti saprast.
— Tev nu nevajadzētu tā runāt.
— Jā, bet «sauciet mani par Tomu» ir tik draudzīgs čalis, ka viņu
var saprast un reizē nevar izprast.
— Nedomāju, ka viņš melotu, — teica Pega.
— Ceru, ka ne, — Fredija balss plivinājās gaisā. — Bet, varbūt, lai justos drošībā, viņš teica, katram no mums vajadzētu sasaiņot vienu nelielu somu un atstāt to busiņā katram gadījumam.
Pega sēdēja viena, bet ne gluži. No Fredija nenāca vairs ne skaņa. Roka gulēja uz grāmatas, bet viņa to nepacēla. Saule vairs nelikās tik spoža.
33
— Tas ir neiespējami, — teica Pīters, un Deivids piebilda: — Kas gan mēs, pēc jūsu domām, esam?
— Zinātnieki, advokāts Līts atbildēja, un to, protams, nevarēja īsti atspēkot.
Tomēr. — Jūs ieradāties nepieteicies, — iesāka Pīters.
— Protams, Līts teica, paraustīdams plecus, it kā spēlējot klavieres. — Ja būtu piezvanījis, jūs būtu atteikušies ar mani runāt.
— Neapšaubāmi, atteica Deivids.
— Vai uzstājuši, lai klāt ir arī jūsu draugs Kamingfords.
— Mūsu advokāts Kamingfords, aizrādīja Pīters.
Viņi stāvēja visi trīs bariņā zem Šananas uzjautrinošā, ciešā skatiena priekštelpā. Kad līdz laboratorijai viņa bija aizvadījusi baumas, ka negaidīti ieradies Mordons Līts gandrīz kā buboņu mēris negaidīti ierodas — viņi uzreiz bija nolēmuši nonākt lejā, lai satiktu šo cilvēku gandrīz pie pašām parādes durvīm tik tuvu, cik tas iespējams, un atsist iebrucēju, pirms šī sērga varētu izplesties.
Bet tagad, kad viņš bija izstāstījis savas ierašanās iemeslu! Viņš un viņa pavēlnieki vēlējās, lai Pīters un Deivids izgatavo vēl vienu neredzamu cilvēku! Pilnīgi izslēgts!
Pīters sauca: — Vai jums neliekas, ka diezgan bijis nepatikšanu…
— Piedodiet, — Līts pārtrauca, it kā apturot satiksmi ar vienu paceltu plaukstu. — Nedomāju, ka jūs šo jautājumu izprotat pietiekami dziļi, cik varētu. Mēs runājam par brīvprātīgajiem, tieši par to īpašo eksperimentu, ko bijāt uzsākuši, par… Viņš aprāvās un paskatījās visapkārt. Viņš gandrīz žēlabaini teica: — Vai mēs nevarētu kaut kur ērtāk apsēsties? Tajā jaukajā atpūtas telpā augšstāvā.
— Mēs jūs vispār te neesam saukuši, — Deivids teica, bet Pīters Līta vārdos bija ieklausījies daudz uzmanīgāk un tāpēc jautāja: — Kā jūs to domājat — par brīvprātīgajiem?
— Domāju, — atteica Līts, — ka jums nevienam nebūs jādraud ar ieroci.
Ak Kungs, Šanana to nebija zinājusi. Viņas acis iepletās, vai ne?
Jā, un bez šaubām arī ausis. Pīters sacīja: Varam jums ziedot piecas minūtes. Iesim uz konferenču telpu.