— Nūja, — sacīja Līts, izskatīdamies bēdīgs. — Vai tiešām neatļautu man pasēdēt šajā jaukajā atpūtas telpā? Kamingforda kunga nav klāt.
Viņi abi izskatījās pārsteigti. Pīters pārjautāja: Vai sacījāt «neatļautu»?
Acīmredzami pārsteigts, aizskarot zodu ar pirkstu galiem tā, lai sevi iepazīstinātu ar skatītājiem, Līts sacīja: — Ta teicu gan. Vai tas nozīmē, ka neesmu šo jauko atpūtas telpu pelnījis ?
— Nu labi, labi, — Pīters teica, pagriezdams acis pret Deividu. — Nāciet līdzi.
Viņi uzkāpa augšstāvā un apsēdās uz dīvāniem, tāpat kā pirms divām nedēļām, kad Līts bija viņiem rādījis policijas bildes ar Frediju Nūnu. Šoreiz neviens šim cilvēkam nepiedāvāja atspirdzinājumus; tā vietā Pīters teica: — Būtu labi, ja jūs varbūt paskaidrotu šo piedāvājumu.
— Protams. Jums ir divas eksperimentālas zāles…
— Formulas, — pārtrauca Pīters. — Nevis zāles, jo tās nav izmēģinātas.
— Ļoti labi, formulas. Jūs bijāt cerējuši, ka viena vai otra palīdzēs cīņā pret melanomu, taču tagad zināt, ka abas kopā rada neredzamību. Jūsu rīcībā ir neredzamības formula.
Deivids iesaucās: — Pīter, tā ir! Par to nekad nebiju aizdomājies. Viņa prātu bija pārņēmušas problēmas citas sekas.
Pīters bija mazāk saviļņots. Viņš teica: — Turpiniet, Līta kungs.
— NAABOR savām vajadzībām vēlētos izmantot neredzama cilvēka pakalpojumus, — Līts turpināja. — Jūs savām vajadzībām gribētu brīvprātīgos, uz kuriem izmēģināt zā… formulas. NAABOR šobrīd ir gatavs piegādāt divus brīvprātīgos, ko padarīt neredzamus. Kā stimulu tuvākajā laikā NAABOR uzņemsies jums sagādāt tik brīvprātīgo, cik nepieciešams, lai jūs varētu veikt normālu pētniecības darbu.
Deivids, degdams nepacietībā, sauca: Pīter, vai tu domā…? Taču Pīters Lītam prasīja: — Un kādas ir lamatas?
— Lamatas? — Līts it kā iepliķēja savu labo dūri pa beisbolista cimdu, tad iemeta bumbu rezerves spēlētāju nodalījumā. — Kādas lamatas gan te vispār varētu būt? NAABOR piegādās brīvprātīgos gan tagad, gan vēlāk, turklāt ar parakstītām atļaujām. Varēsiet savas jaunās jūras cūciņas novērot, ja vien var teikt, ka neredzamo var novērot…
— Uz cik ilgu laiku? — jautāja Pīters.
Līts ar rokām it kā parādīja, cik gara bija zivs, ko bija gandrīz noķēris. — Cik laika vēlaties?
— Nedēļu.
— Nu, paklausieties, — noteica Līts, samazinādams zivi līdz mailītei. — Ar pirmo jūs cerējāt tikt galā tikai divdesmit četrās stundās.
— Apstākļi bija citi.
— No mūsu puses ir laika ierobežojums, — atzina Līts. — Bet mēs varētu vienoties par četrdesmit astoņām stundām.
Pīters apsvēra, tad pamāja: — Pieņemami, — viņš teica, bet tad piebilda: — Mēs gribēsim līgumu, — un Deivids izskatījās bargs, sacīdams: — Tieši tā!
— Saprotams, — atteica Līts.
— Un to sagatavos Bredlijs Kamingfords.
— Man būs mazāk darba, — teica Līts. — Kā būtu, ja jūs viņam piezvanītu tūlīt? Jo ātrāk nokārtosim dokumentus, jo drīzāk varēsim sākt un ātrāk redzēsim rezultātus. Viņš pie sevis pasmaidīja. — Vai ari nē, — viņš piebilda. — Atkarībā no apstākļiem.
34
Bija otrdienas rits, kad Mordons Līts pasūtīja vēl neredzamos; pārējo otrdienu vēroja, kā plūda šie telefoni un faksi! Dokumenti tika sagatavoti, aizsūtīti, samainīti, aizsūtīti, apstrfdēti, pārsūtīti, parakstīti un nosūtīti. Pa to laiku milzīgā NAABOR mašinērija samala tos, kuri zināja, kādus izkropļojumus izvēlēties, apstiprināja un pamudināja abus brīvprātīgos. Beidzot tajā vakarā desmit minūtes pāri sešiem, kad Šanana jau bija devusies mājās un Bredlijs no līguma bija aizvācis pēdējo gnīdu, Deivids laboratorijā nolika retorti un pats pacēla klausuli, un izdzirdēja kādu sakām: Te runā Klarksones kundze no kadru daļas, vēlētos runāt vai nu ar…
— Atvainojiet?
— … Dakteri Lū… es teicu, ka esmu Klarksones kundze no kadru daļas un vēlos runāt ar…
— Kādas kadru daļas? Nesaprotu, par ko jūs runājat.
— Vai tā ir Lūmisa…
— Heimhokers, jā.
— Es gribētu runāt ar…
— Te runā dakteris Lūmiss.
— … vai nu dakteri Lū… ā. Jūs esat dakteris Lūmiss?
— Es taču zinu, kas esmu, — sacīja Deivids. — Kas gan esat jās ?
— Klarksones kundze no kadru daļas, un man šķiet, ka to jau iepriekš teicu.
No laboratorijas otra gala Pīters prasīja: — Kas tur zvana, Deivid?
— Es mēģinu to noskaidrot, — Deivids viņam atbildēja un klausulē sacīja: — Man žēl, bet tiešām nesaprotu, par ko jūs runājat. Kas ir kadru daļa?
— Nodaļa, kurā es strādāju.
— Nodaļa? Macj’s? Novērsies no tālruņa: — Pīter? Vai mēs esam kaut ko pasūtījuši no Macy’s ?
— Ta ir NAABOR nodaļa, — kliedza sieviete.
— Nedomāju gan, — atteica Pīters.
— Ak, tā Kunga vārdā, — Deivids runāja klausulē. Kāpēc tad jūs tā neteicāt?
— Šķiet, ka teicu, — izskatījās, ka sieviete tagad elso.
— Nu, neteicāt vis, — atbildēja Deivids.
Tad telefona līnijā iestājās neliels klusums, kurā Deivids neiejaucās, jo nebija ko teikt viņa galu galā bija piezvanījusi -un tad daudz mierīgāk viņa sacīja:Vai drīkstu runāt ar dakteri Heimhokeru?
— Protams, — Deivids teica un pastiepa klausuli Pīteram, sacīdams: — Tas tev.
Pīters, izstiepis roku, tuvojās. — Kas tur ir?
— Kāda no NAABOR. Viņa grib runāt ar tevi.
— Ahā, Pīters paņēma klausuli, īsi tajā ierunāja, atzīmēja pāris lietas papīra blociņā, kas atradās līdzās telefonam, tad sacīja: Jauki. Sirsnīgi pateicos. Uz redzēšanos, — un nolika klausuli.
Deivids jautāja: — Ko tas viss nozīmē?
— Mūsu brīvprātīgie. Ieradīsies rīt no rīta deviņos.
— A, brīvprātīgie! Deivids aplaudēja. Pīter, tas taču galu galā notiks!
— Ta izskatās.
Deivids paskatījās uz viņu. — Pīter, — viņš ierunājās, — es zinu, ka attiecībā pret to visu mēs esam bijuši rāmi un savākti, bet patiesībā tas ir ļoti satraucoši.
— Pieņemu, ka tā ir, Pīters atbildēja. Un īpaši, Pīters piebilda, ieskatījās blociņā ierakstītajos vārdos, Maiklam Prendergastam un Džordžam Klapsam.
Džordžs Klapss bija melnais, bet tas nebija nekāds pārsteigums. Pārsteigums slēpās tajā, ka Maikls Prendergasts bija sieviete. Turklāt skaista sieviete, pārsteidzoši skaista savā puķainajā vasaras kleitā, iedegusi un veselīga blondīne, aptuveni divdesmit piecus gadus veca, šīs desmitgades Rotaļu biedre, ar spoži zilām acīm, apburošiem vaigu kauliem un ķermeni, kas prasīt prasījās pēc glāstīšanas kā kaķēns.
Džordžs Klapss toties bija varbūt četrdesmit gadus vecs un tik tikko piecas pēdas garš. Kaulaini raupjš tips, viņš valkāja spīdīgu melnu uzvalku, šauru, melnu kaklasaiti, baltu kreklu un melnas kurpes kā baržas. Viņa āda bija blāvi brūna. Divas resnas senu rētu virtenes stiepās pāri
viņa sejai, tieši no viņa labās acs apakšas, pāri labajam vaigam, tad pāri zodam un turpināja vīties lejā gar kakla malu līdz kreisās auss apakšai.
Iepriekš Pīters un Deivids katrs bija nolēmuši intervēt vienu objektu, tā paātrinot šo norisi, Pīters bija izvilcis Maiklu un aizveda viņu uz atpūtas istabu, ko Mordons Līts tik ļoti iekāroja. Kamēr viņi sēdēja uz dīvāniem viens otram pretī, Pīters izjautāja viņu par slimību vēsturi un vienkārši nespēja atrast nekādas vainas. Nebija narkomāne, nekādu garigu slimību, nebija ne nopietnu, ne hronisku slimību. Divreiz precējusies, divreiz šķīrusies, nekad nav bijusi stāvoklī. Veselīgi brāļi un māsas, veselīgi vecāki, veselīgi vecvecāki. Pabeidzis, Pīters sacīja: — Šis jautājums nav apjautas lapā, bet man ir tāda sajūta, ka man tas vienalga jāuzdod.