— Jūs domājat, kāpēc es te esmu?
— Jā. Jūs taču saprotat, kāda ir ideja, vai ne?
— Perfekti, — viņa atbildēja. — Esmu labprātīga brīvprātīgā medicīniskā eksperimentā, kura beigās vai nu būšu, vai arī nebūšu neredzama. Viņa īsi pasmaidīja žilbinošs skats. Mans uzskats ir, ka nebūšu vis, viņa teica, bet es negribu samaitāt kādam prieku.
— Paldies.
— Akciju sabiedrība, kur strādāju, ir ar mieru maksāt pamatīgu naudas summiņu visu turpmāko manu mūžu, lai arī kas notiktu ar eksperimentu. Ja izrādīsies, ka esmu neredzama, viņi mani izmantos citās labi apmaksātās norisēs.
— Tātad jūs to darāt naudas dēļ,—sacīja Pīters. Viņš jutās nedaudz vīlies.
— Ne gluži, — viņa atbildēja. — Dr. Heimhoker, vai jūs uzskatāt, ka esmu pievilcīga?
— Kurš katrs sacītu, ka esat pievilcīga, — Pīters viņai atteica. — Jūs, iespējams, esat visskaistākā sieviete, ar kuru esmu bijis vienā telpā. Saprotat, ka neesat mans tips…
Viņa pasmaidīja un pamāja.
— … taču katrā ziņā atzīstu skaistumu, kad es to redzu. Tieši tāpēc arī to pajautāju. Kāpēc ar to riskēt — kāpēc riskēt ar kaut ko?
— Dakter, — viņa atbildēja, — es esmu atomfiziķe un matemātiķe — teorētiķe. MTI3 savā kursā biju trešā, bet kad pabeidzu skolu vienkārši
nevarēju atrast savām spējām piemērotu darbu. Manas atzīmes bija tādas, lai piedalītos ikvienā intervijā, bet ar to arī viss beidzās. Sievietes mani ienīst. Vīrieši domā, ka manā klātbūtnē ir neiespējami domāt. Pašlaik esmu smaga, garlaicīga darba darītāja Amerikas Tabakas Pētījumu institūta Statistikas nodaļā, darbojoties ar vēža numuriem. Tas ir līdzvērtīgi tam, ja jūs būtu kādas slimnīcas apkopējs.
— Protams, — sacīja Pīters, — tas nevar būt…
— Tik slikti, kā stāstīju? Kurš no mums dzīvo manu dzīvi, dakter?
— Jūs, — atbildēja Pīters.
— Neviens mani nekad nav redzējis, — viņa turpināja. — Mani nav redzējis. Pat neviens no maniem vīriem nekad nav mani redzējis; viņi jutās pievilti ikreiz, kad šī trofeja uz plaukta uzvedas tā, it kā būtu tik tiešām dzīva. Pēdējo reizi, kad man patika, kā es izskatos, bija tad, kad man bija kādi deviņi gadi. Es nespēju sevi tīši sakropļot, tas būtu stulbi. Bet tagad šis? Kāpēc ne? Neviens tik un tā nav spējis mani redzēt, kāpēc tad nebūt neredzamai? Padarīt savu dzīvi par tādu, kur iespējams tikai piezvanīt? Ar prieku. Šim žilbinošajam smaidam bija kaut kas pārāk spīdīgs. — Cerēsim, ka jūsu izgudrojums būs sekmīgs, Dr. Heimhoker, — viņa teica.
Tikmēr apakšstāva konferenču telpā Deividam bija pavisam citāda saruna ar Džordžu Klapsu, kuram nebija tik daudz slimību vēsture, cik slimību antoloģija. Viņš bijis sašauts, viņš bijis sadurts, vairāki viņa kauli bija lauzti negadījumos un kautiņos. Viņš bija alkoholiķis un narkomāns, bet — kā zvērēja — bija tīrs jau sešus gadus. — Kad paliek trīsdesmit pieci gadi, vecīt, — viņš sacīja, — vai nu tās tevi ir nonāvējušas, vai arī no tām nogursti. Es noguru.
— Slimības? — prasīja Deivids.
— Nosauciet dažas, — atteica Džordžs.
Deivids tās uzskaitīja, un izrādījās, ka Džordžs kādu vai citu laiku, slimojis turpat vai ar katru cilvēkiem zināmu slimību, no kā nebija iespējams nomirt, bet pašlaik bija veselīgs. Pēdējo četru gadu laikā viņš strādāja par NAABOR šoferi, un kad Deivids interesējās, kas licis viņam izšķirties par labu šim eksperimentam, Džordžs prasīja: — Vai tas paliks starp mums?
— Nu, protams, atteica Deivids un nolika pildspalvu.
— Ir vairāki štati, kas mani vēl aizvien meklē, — paskaidroja Džordžs, — Teksasa un Florida, zināt, šajās vietās ir nāvessodi, viņiem patīk nogalināt cilvēkus. Es nesaku, ka esmu izdarījis to, ko viņi piesien, bet man šķiet, ka nav ko cilāt nepatīkamus jautājumus, un mēs to nekad arī neuzzināsim. Vai saprotat, par ko es runāju?
— Šķiet, ka jā, — sacīja Deivids.
— Šajos laikos visu laiku, viņš teica, esmu tāds kā nobijies. Man liekas, ka kāds kruķis mani apturēs kā šoferi, saprotat, datorā ievadīs manu vārdu un bang, manu pakaļu uzziet dienvidos. Toties tad, ja jūsu iecere izdosies, esmu drošībā. Viņi nevar mani nolikt uz elektriskā krēsla, ja nevar mani redzēt, vai man ir taisnība?
— Nu, esmu pārliecināts, ka tā ir, Deivids piekrita.
— Un ja tas, ko te darāt, neizdosies, — teica Džordžs, izplešot rokas, un lielais smaids šausmīgajam ievainojumam lika locīties pāri sejai kā brūnai čūskai, — viņi man tomēr maksās tik daudz naudas, ka man vairs nekad nebūs jāstrādā, izņemot, ja es gribētu. Kruķis, kas mani neredz, nevar mani izlaist caur datoru, vai tas neizklausās loģiski?
Deivids saskatīja mīnusus un beidzot pamāja: — Šķiet, ka nevar, -viņš noteica.
35
— Pagājušas tieši četrdesmit astoņas stundas, — piektdienas rītā teica Mordons, kad abi ārsti parādījās pie lifta un tuvojās, lai atkal satiktos ar viņu priekštelpā. Esmu atnācis, lai apskatītu jūsu rezultātus. Vai varbūt man jāsaka — neredzētu.
— Nē, nē, jūs tos redzēsiet, sacīja Heimhokers.
Tagad Mordons ieskatījās ārstos ciešāk un saprata, ka viņi it nemaz nav priecīgi. Viņi neizskatījās pēc cilvēkiem, kas tikko piedzīvojuši triumfu. Patiesībā viņi izskatījās diezgan drūmi. Purinot galvu un jau domājot, cik būs nepatīkami Džekam Ceturtajam nodot sliktas ziņas, Mordons jautāja: — Vai cietāt neveiksmi?
— Viņi nav neredzami, — Heimhokers teica, bet Lūmiss, ieņēmis ārkārtīgu aizsardzības pozīciju, piebilda: — Tas nenozīmē, ka esam cietuši neveiksmi. Eksperiments bija pārāk nenoturīgs.
— Tieši tā, — teica Heimhokers. — Bez Fredija Nūna, nezinot tieši cikos viņš iedzēra otru formulu, ko vēl tajā vakarā bija ēdis un dzēris, kā pavadīju visu pārējo vakaru, nav nekādas iespējas eksperimentu atkārtot un nekāda veida, kā atkārtot rezultātus.
— Ja tā ir, — teica Mordons, atslēdzot slēdzeni ar kodu, — kāpēc tad to nepieminējāt agrāk?
— Tāpēc ka pirms tam mēs to acīmredzot nezinājām, — teica Lūmiss, un Heimhokers piebilda: Tas bija pūļu vērts, jo mēs katrā ziņā esam no šīs pieredzes daudz iemācījušies. Piemēram, tagad mēs zinām, ka mums nav garantēta neredzamības formula.
— Tas ir ļoti sliktas ziņas, — Mordons teica, it kā izgriežot dvieli, — kur ir brīvprātīgie?
— Konferenču telpā, atbildēja Heimhokers, un Lūmiss piebilda:
— Vai gribējāt ar viņiem satikties?
Mordons abus brīvprātīgos bija saticis otrdienas pēcpusdienā, kamēr tika veikti pēdējie sagatavošanas darbi. Vai gribēja tos vēlreiz redzēt? Viņš nebija īsti pārliecināts. Rokas it kā plivinājās ap budleju, meklējot ziedputekšņus, tad jautāja: — Kā viņi tagad izskatās? Vai nekas nenotika? Vai arī viņi izskatās kā šie kaķi?
— Nu nepavisam kā kaķi, — Lūmiss sacīja, bet Heimhokers piebilda:
Nedz arī līdzīgi cits citam. Kamēr tiksim pie Fredija Nūna izpētes, vienīgais, ko varam sacīt ir, ka formulu kombinēšana ir gan gaistoša, gan neparedzama norise.