— Tas neizklausās labi, — teica Mordons, — vai ir iespēja, ka viņi iesūdzēs tiesā?
— Šaubos, — sacīja Heimhokers, kamēr Lūmiss uzaicināja: — Nāciet un paskatieties pats.
— Laikam jau tā būs labāk.
Mordons sekoja ārstiem uz konferenču istabu, nepatīkamo dienasgaismu apgaismoto telpu, kurā kāds iededzis vīrs zilā halātā sēdēja, spēlējot pasjansu. Viņiem ienākot, viņš pacēla galvu un pasmaidīja ārstiem, tad paskatījās uz Mordonu un teica: Jūs esat viens no advokātiem. Es jūs atceros.
Mordons tuvojās viņam. — Toties es jās nepazīstu, — viņš teica. Šis nebūt nebija tas Džordžs Klapss, ko bija saticis pirms trīs dienām NAABOR firmas birojos Pasaules tirdzniecības centrā. Šim puisim bija daudz gaišākas nokrāsas un viņš bija par pāris gadiem jaunāks. Un — mīļais Dievs. Mordons vaicāja: — Kur ir rēta?
— Nozudusi, — smaidīdams pa visu seju, atbildēja Džordžs Klapss.
— Visas manas rētas pazudušas no visa mana ķermeņa. Ciešanas un sāpes nozudušas. Jūtos tā, it kā atkal man būtu deviņpadsmit gadu.
Mordons lielām acīm pagriezās pret ārstiem, un Lūmiss sacīja: — Es noņēmu katru rētu no visa viņa ķermeņa.
Heimhokers piebilda: — To pašu, tikai ilgākā laikā, var paveikt arī ar badošanos. Ja ķermenim nav nekā cita, no kā baroties, tas noēdīs mirušos audus. Bet neesmu nekad dzirdējis, ka tas var notikt tik ātri.
Klapss nolika kāršu paciņu, pacēla rokas ar delnām uz augšu, smaidīdams pa visu seju, sacīja: — Pastāstiet par maniem pirkstu nospiedumiem.
— Jā, viņa pirkstu nospiedumi… — sacīja Heimhokers, bet Lūmiss teica: — Mēs pirkstu nospiedumus atzīmējām viņu slimības vēstures lapās… — un Heimhokers turpināja: — Džordža ir mainījušies… — bet Lūmiss iejaucās: — Tie ir daudz vienkāršāki un niecīgāki, nekā tie bija. Nebūt ne tādi paši.
—Tagad pamēģiniet mani izlaist cauri datoram,—sacīja Klapss un iesmējās.
Mordons jautāja: Un tā sieviete? Prendergastes jaunkundze? Vai arī uz viņu tas iedarbojies tāpat?
— Ne gluži, — atteica Heimhokers, un Lūmiss jautāja Klapsam:
— Kur viņa vispār ir?
— Aizgāja uz dāmu istabu. Viņa būs atpakaļ.
Heimhokers sacīja Mordonam: Viņas pirkstu nospiedumi nemainījās. Es jau saku, ka šī formula ir vēl neizpētīta, un neesam pārliecināti, kā tā reaģēs.
— Ne jau bez Fredija Nūna, — piebilda Mordons. Man tā liekas.
— Tieši tā, — sacīja Heimhokers, un kustība aiz Mordona lika viņam apgriezties.
Bija ienākusi Maikla Prendergaste. Mordons uz viņu noskatījās. — Ak, mans Dievs, — viņš izdvesa. Pat rokas nekustējās.
Viņa vairs nebija tā spēcīgi veselīgā Kalifomijas skaistule, ko Mor-dons bija saticis otrdien. Viņas āda tagad bija bāla un rožaina, gandrīz caurspīdīga. Ap viņu vijās tāda kā ēteriska kvēle, it kā viņa būtu eņģelis vai viena no zudušajām jaunavām, par ko sēroja Po.4 Viņa izskatījās trausla, nepasaulīga, nemiesiska un pilnīgi lieliska. Viņa bija desmit reižu skaistāka nekā pirms tam.
— Prendergastes jaunkundze, Mordons sastostījās, it kā būtu notriekts ar kādu smagu sitienu. — Jūs esat visskaistākā būtne, kādu jebkad agrāk savā mūžā esmu redzējis.
Viņa izplūda asarās.
36
— Esi mierīgs, — sacīja Pega.
— Es jau esmu mierīgs, — Fredijs atteica, lai gan patiesībā tāds nebija.
Pega zināja, ka viņš raustās no otiņas kutināšanas, īpaši jau zem
deguna, bet tur nu nekā nevarēja darit. Viņam, šim zīdainim, būs bridi jāpaciešas. — Es negribētu šo otiņu iebāzt tavā degunā, — viņa atzīmēja.
— Es arī to negribētu, — viņš atbildēja.
Pie vainas bija iekštelpu drudzis, satraukums. Tas patiešām ir, un ne jau tikai iesnigušās guļbaļķu būdās aukstajos ziemeļos. Tāds iekštelpu nemiers var piemesties ari jaukā mājā Ņujorkas pavalsts ziemeļos pat vasarā un ar peldbaseinu, videomagnetofonu un visu pārējo, ja nevarat nekur iziet.
Viņi abi tā jutās. Tas ir, Pega tā jutās, bet Fredijs viņai apgalvoja, ka arī jūtas tāpat.
Bet bija kaut kas jāizdomā. Un kaut kas bija vakariņas restorānā, vakariņas jaukā sveču gaismā, kas nebija pašu virtuvē gatavotas. Restorāna maltīte bija viss, ko abi vēlējās. Tas patiesībā bija viss, par ko abi šajās dienās bija runājuši vai domājuši. Viņiem bija diezgan naudas, daudz brīva laika, viņi bija apmetušies kūrortu un atvaļinājumu rajonā, kas bija piebērts ar apburošiem restorāniem, bet viss, ko viņi darīja — pusdienoja mājās, un pat ne kopā. Atsevišķās istabās, nomākti, un pat vairs nekliedza viens uz otru.
Kā to izdarīt? Kā jauki ieturēt vakariņas ārpus mājas? Viņi — ar Frediju vienā no savām galvām, vienmēr varēja izbraukt, bet viņš noteikti nespēja ēst ar lateksa galvu, un ja restorānā viņš to noņemtu, tad gan būtu nopietnas problēmas.
Šobrīd viņš labprātīgi apsolīja braukt līdzi, pavadīt viņu. Tikmēr pats sēdētu un skatītos, kā viņa ēd, un tikai izliktos, ka piedalās maltītē. Viņa tam nepiekrita. Tas viņus abus iedzītu ārprātā, un viņa to zināja.
Bet radās cita ideja, la viņai ienāca prātā no rīta, kad pamodās, pirms trim dienām, kad «sauciet mani par Tomu» bija iegriezies ar savu brīdinājumu par ļaunajiem spēkiem, kas vēl arvien patrulēja. — Hmmm, — pieceļoties gultā sēdus, viņa novilka.
— Nekas vēl nav noticis, Fredija balss atskanēja no tualetes galdiņa puses. — Varbūt «sauciet mani par Tomu» patiešām būs noklusējis.
— Protams, ka noklusējis, sacīja Pega, paskatoties uz citu istabas stūri. — Es taču teicu, ka viņš neko neteiks. Turklāt man ir ideja.
— Kāda ideja?
— Kā mēs… kā mēs varētu iziet un kaut kur pavakariņot.
— Pega? viņa balsī cīnījās cerība un skepse. Vai tu to saki nopietni?
— Es domāju, ka būtu jāizmēģina.
— Kas jāizmēģina, Pega?
— Grims, — viņa atbildēja.
— Kas? tagad balsī cīnījās vilšanās un nievas. — Nu gan, Peg.
Šoreiz viņa paskatījās tieši tur, kur, iespējams, viņš stāvēja. — Sievietes
krāsojas visu laiku, — viņa paskaidroja.
— Ne jau viscaur, — iebilda Fredijs.
— Tev tā tikai liekas. Ir sievietes, ko tu redzi uz ielām, veikalos, kam nav ne kripatas savas sejas ādas, nav īstās sejas, pat ne vismazākās drusciņas. Varbūt nedaudz no pieres, bet tas ari viss.
— Vai tu mani ķircini, Peg?
— Mēs runājam par sievietēm, — Pega turpināja, — kas no rīta pieceļas pavisam grumbainas, bet, kad iziet no mājas, uz sejas nav pat nevienas grumbiņas. Es domāju tieši tādu grimu.
— Un tu varētu nokrāsot visu manu seju?
— Protams. Arī kaklu un ausis. To gan parasti nedara, bet kāpēc ne? Un nopirksim parūku.
— Un kā ar manām rokām? Vai varu ēst, ja abas rokas nokrāsotas?
— Ā, — Pega sacīja un pēkšņi sabruka. — Nē, to gan tu nevari. Viņa nebija aizdomājusies par nolādētajām rokām. Milzīgais smagums, kas tikko bija sācis pacelties no viņas pleciem, tagad atkal nokrita, turklāt smagāks nekā jebkad. — Aizmirsti, — viņa teica. Saliekusies uz priekšu sēdus pozā, viņa nopūtās un teica: — Nevienam pat prātā neienāktu, ka tie Playtex cimdi ir īstas rokas, ne jau restorānā, kur viss ir tik šaurs.
Iestājās neliels klusums, viņa skatījās tukšumā, bet viņš teica: — Apdegumi.
Viņa sapīkusi paskatījās kaut kur uz viņa pusi. — Ko?
— Es darīšu, lūk, ko, — viņš teica, — ieejot restorānā, viesmīlim vai nu kam paskaidrošu. Esmu apdedzinājies, applaucējies vai ko citu, esmu ieziedies un tāpēc man jāvalkā šie cimdi.