Smaids, kas parādījās visā Pegas sejā, bija kā rītausma. Vai tu to varētu pateikt, Fredij? Tieši to?
— Kāpēc gan nē? Bet vai tu vari nokārtot visu to grima padarīšanu?
— Kāpēc gan nē? viņa atbildēja un izlēca no gultas ar atgūtu pacilātību un cerību.
Krāsošanās nesagādāja nekādas problēmas. Kādā sīkpreču veikalā ne jau Dadlejā—, kamēr Fredijs gaidīja busiņā, Pega pāršķirstīja Cover Girl un Max Factor. Fredijam restorānā būs jāuzliek saulesbrilles, protams, — vēl kāds šī drausmīgā negadījuma rezultāts, kas bija tā sagandējis viņa rokas. Bet uzacīm bija jābūt redzamām (vai arī nebija jāparādās). Tāpēc viņa nopirka melnu un brūnu uzacu zīmuli, pieļaujot, ja viņa iekrāsos viņa neredzamās uzacis, krāsa parādīsies virs neredzamajiem matiem, un vārgi apgaismotā restorānā, iestājoties tumsai, izskatīsies diezgan ticamas.
Ta, ko tad vēl? Miesas krāsas lūpu krāsu. Sārtumam. Bet ne jau pārāk daudz; negāja jau pavadīt vakaru pilsētā ar klaunu Bozo. Viņa samaksāja par saviem pirkumiem — šobrīd viņi maksāja par visu, drīz viņiem vajadzēs vairāk naudas — un atgriezās pie busiņa. Tas bija novietots kvartālu tālāk zem koka, logi bija atvērti, un neredzamais Fredijs sēdēja aizmugurē.
— Ta, tagad parūka, — viņa teica, ieslīdot pie stūres tā, it kā tas būtu tik viegli.
Nē. Ar vīriešu parūkām gan nebija tik viegli. Tas bija dārgas, un nebija daudz vietu, kur tās varēja nopirkt, un tās bija jāuzlaiko. Un tieši tas visu sabojāja.
Viņi braukāja apkārt, kamēr Fredijs busiņa aizmugurē dažādās «Dzeltenajās lapās» meklēja vajadzīgo, un tas neizskatījās iepriecinoši. — Ir dažas iestādes , — viņš sacīja, — taču tās ir hemoterapijas pacientiem, bet visur teikts — «jāuzlaiko».
— Šķiet, ka ar sieviešu parūkām ir vienkāršāk, — sacīja Pega, bez mērķa braukalējot pa Kolumbijas apgabalu, — jo viņām vispār ir vairāk matu, un var izveidot dažādus stilus un modeļus.
— Nezin’ gan, Peg, noteica Fredijs, un viņš atkal izklausījās nomākts. — Man šķiet, ka es tak nevaru staigāt kā Kodžaks, — viņš ieminējās, — kad grims ir pār visu manu galvu.
— Ari man tā šķiet, — viņa piekrita un, turpinādama braukt, uz kādu laiku iegrima domās, tad sacīja: Šķiet, man ir kāda ideja. Vēl kāda cita ideja. Vai «Dzeltenajās lapās» vari atrast kādu iepirkšanās centru?
— Kas tev padomā?
— To es tev pateikšu vēlāk, viņa teica, jo baidījās, ka to uzzinot, viņš varētu atteikties.
Viņš teica: — Tev bail, ka sacīšu nē.
— Nu, neuztraucies, Fredij, tas būs tikai pārsteigums, tas arī viss. Pameklē tirdzniecības centru.
Tuvākais tirdzniecības centrs no viņu pašreizējās atrašanās vietas bija Bērkšēras kalnos Masačūsetsā, jūdzēm un jūdzēm tālu. Viņi devās uz turieni, un, protams, stāvvietā nebija neviena koka vai vienalga kāda ēna, cepinoties karstajā jūlija saulē, Pega teica: Būšu atpakaļ cik vien ātri varēšu, un atstāja abus logus atvērtus, lai viņš tur iekšā neizceptos.
Un viņa tiešām bija tik ātra, cik vien varēja būt, un atgriezās ar vienkārši brūnu, papīra iepirkumu maisiņu. Kad viņa iekāpa busiņā, Fredijs teica: Kāds čalis mēģināja nozagt radio.
— Fredij! Tik tiešām? — Viņa pamanīja, ka radio bija savā vietā. — Un ko tu darīji?
— Šķiet, viņš nodomāja, sacīja Fredijs, ka logi ir vaļā, un kāpēc tad nepamēģināt. Iekāpa un nogūlās uz tā tur sēdekļa ar seju uz leju, lai varētu pasniegties zem vadības pults.
Tagad viņa bija aizvērusi abus logus, motors un gaisa dzesinātājs darbojās, bet viņa vēl nebrauca. — Nu, un tad?
— Vispirms nozagu viņa naudas maku, atbildēja Fredijs, tad pavilku viņu aiz matiem.
Viņa ieķiķinājās. — Tiešām? Un ko viņš darīja?
— Salecās, atdauzīja galvu pret stūri, piecēlās, raudzījās visapkārt un tad laikam nosprieda, ka tas nekas nebija, un pievērsās atkal radio, tad es uzsitu viņam pa plecu un, kad viņš atskatījās, iegāzu viņam pa aci.
— Ai, — viņa iesaucās. — Tas nu gan nebija jauki.
— Viņš zaga mūsu radio, Pega.
— Nu, un pēc tam?
— Viņš vēl arvien neaizvācās no mūsu busiņa, — atbildēja Fredijs, — ar vienu roku viņš bija aizklājis aci tā, it kā tiktu pārbaudīta redze, skatījās un blenza uz visām pusēm ar otru aci, tad man likās, ka laiks šo veci izmest no šejienes, iesitu pa abām ausīm uzreiz. Ar plaukstām, tu saproti — bum — pa abām ausīm. Vai vari iedomāties, kā tas ir?
— Neesmu pārliecināta, vai vispār gribu kaut ko tādu zināt.
-Tas irtā, it kā pirotehnika sprāgtu galvas viducī, Fredijs stāstīja.
Neizklausījās, ka viņš vispār kaut ko nožēlotu. Un tad gan viņš izkāpa no busiņa.
— Esmu ar mieru derēt, ka tā bija.
— Un metās bēgt. Varu saderēt, ka nu jau ir pusceļā līdz Ņūdžersijai. Kas tajā maisā, Peg?
— Parādīšu, kad būsim mājās, viņa atteica, pārslēdza ātrumu un izgrieza no stāvvietas.
— Nu gan draņķīgs naudas maks tam vecim, Fredijs sauca no aizmugures, kad viņi nogriezās uz ceļa. Tad sāka čabēt banknotes, un ar riebumu Fredijs noteica: — Divdesmit septiņi dolāri.
— Arī es tikko iedomājos, — Pega, vērodama ceļu, sacīja, — ka drīz mums vajadzēs vairāk naudas.
— Ne jau nu mēs to dabūsim no čaļiem, kas tirdzniecības centros zog radioaparātus, — piebilda Fredijs. — Būtu atkal jābrauc uz pilsētu. Atver mazdrusciņ logu, ja?
Pega mazliet pavēra logu, un visai draņķīgais naudas maks aizlidoja gar viņas ausi un nokrita uz ceļa. Viņa aizvēra logu, un viņi devās tālāk.
Kā jau viņa bija paredzējusi, viņš atsacījās likt parūku. — Izskatās kā zirga aste, viņš teica. Turklāt zirga aste atrodas tieši uz zirga pakaļas, un tas es nav.
— Nav jau nemaz tik slikti, Fredij, — viņa uzstāja, lai ari viņa apraksts bija visā visumā pareizs.
Patiesībā lētos universālveikalos ir daudz lētu parūku sievietēm nevis vīriešiem, turklāt, daudzas no tām nosauktas slavenu sieviešu vārdos kā Ža Ža Gabora. Vairums parūku ir īsas un sprogainas kā Ža Ža Gaborai, bet ir arī ar taisniem, gariem matiem kā Sērai. Tā, ko Pega bija izvēlējusies, bija ar taisniem, gariem matiem, kurpju ziedes melnumā -biezi, rupji, mākslīgi mati, kas vidū pašķīrās no gandrīz neredzama matu celiņa. Ja to apgrieztu nedaudz īsāku un uzliktu bruņas, tad izskatītos pēc prinča Drošsirdīgā no kādas ceļojošas izrādes.
— Es to, paziņoja Fredijs, nevilkšu. Tad jau labāk, lai izskatās, ka mani noskalpējuši indiāņi.
— To viņi vairs nedara, Fredij, Pega sacīja. Patiesību sakot, to atgādinot, var viņus aizvainot.
— Es to krāmu nevilkšu.
— Klausies, ko teikšu, labi?
— Es jau varu klausīties, — Fredijs piekrita, — bet pēc tam vienalga to nevilkšu. Nu, bet es klausos.
— Paldies, Fredij, — viņa pateicās, atkal reiz nevajadzīgi veltot sarkasmu neredzamajam cilvēkam. — Darisim tā, — viņa iesāka, — vispirms uzkrāsosim seju, tad uzlaikosim parūku, lai redzētuķā izskatās, iekšpusē izmantojot šo velkro materiālu, iegūsim vajadzīgo izmēru, redzi?
— Ak Dievs, Peg.
— Un tad, viņa uzstājīgi turpināja, matus nedaudz apgriezīšu, mazliet ieveidošu un tad tos ar gumiju saņemsim zirgastē. Daudzi veči staigā ar zirgastēm.