— Vājuļi. Tizleņi. Čaļi, kas… kas krustu šķērsu apzīmējuši sevi ar miera zīmēm.
— Ne jau visi. Nu, lūdzu, Fredij, piekrīti. Ir taču vērts pamēģināt, vai ne?
— Ja es izskatīšos pēc idiota, viņš brīdināja, es to nedarīšu.
— Fredij, — viņa atbildēja, — ja vispār izskatīsies pēc kaut kā, tad tas jau būs solis uz priekšu. Tagad apsēdies un ļauj man sākt.Salikusi rokas uz gurniem, viņa gaidīja. Pietiek, beidz taču strfdēties un apsēdies.
— Es jau sēžu, — viņš atcirta.
Lēni, vilcienu pēc vilciena sāka parādīties seja. Tas bija kā brīnums, vai ari kā filmu specefekts. Vaigi, deguns, žokļi tas viss parādījās no gaisa, no Max Factor viegli koka dzeltenbrūnās krāsu paletes. Fredijs apgrūtināja darbu, sparīgi izvairoties no otiņas un pat divreiz nošķaudoties, bet lai nu kā, lēni un nosvērti viņiem kaut kas sāka veidoties.
Tikusi līdz pusei, kad no pieres uz leju bija uzmestas galvenās sejas daļas, Pega pakāpās atpakaļ, lai viņu nopētītu, un teica: Es tevi tādu neatceros.
— Kādu?
—lādu, kāds tu izskaties, Fredij? Man šķiet, ka sāku aizmirst tavu izskatu.
Tas sejas daļas, kas jau bija redzamas, pamanījās izteikt izbrīnu. Zini? viņš ieminējās. Es jau arī. Šorīt pat vēl, skujoties, par to domāju. Neesmu pārliecināts, ka ari es pats atceros, kāds izskatos. Ja redzētu sevi uz ielas, nedomāju, ka sevi atpazītu.
— Tas patiešām ir dīvaini, Fredij.
— Tā ir. Tev taču nav neviena mana fotogrāfija, Peg, vai arī ir?
Viņa papurināja galvu. — Protams, ka nav. Atceries, ka tu nekad
nevēlējies, lai tevi fotografē? Sacīji, ka tas neiederas tavā dzīvesveidā.
— Nu, šķiet, ka man bija taisnība, tā arī bija.
— Varbūt, ka darīsim tā, — viņa ieteica, — kad būsim pilnīgi pabeiguši, es tevi nofotografēšu ar Polaroid.
Nepabeigtā seja atklāti izrādīja lielu skepsi. — Vai tad iznāks kaut kas tik labs, ko?
— Pagaidīsim un tad redzēsim, — viņa atteica un atkal sāka darboties ar otiņu.
— Nemaz neizskatās tik slikti, — viņa sacīja.
— Tad jau es laikam skatos uz citu pusi, — viņš atbildēja.
Viņi abi Pega un Radījums no piecdesmito gadu šausmu fdmām -stāvēja blakus guļamistabā pilnā auguma izmēra sienas skapja spoguļa priekšā. Ar sandalkoka ādas krāsu, tādām kā rozīgi pelēcīgām lūpām, sarainām, tumšām uzacīm (krāsa bija sacietinājusi uzacu matiņus), melniem, mākslīgiem matiem, kas aizglausti aiz ausīm — pašas ausis bija drausmīgi grūti iekrāsot, visu to spirāļu un izlocījumu dēļ un tumšām, tumšām saulesbrillēm patiesībā viņš nemaz neizskatījās pēc cilvēka. Tāpat kā homoseksuāļi, kas pārģērbjas par sievietēm, vairs neizskatās pēc vīriešiem un nekad arī nav izskatījušies kā sievietes, Fredijs atgādināja būtni no Visuma, kas pārģērbies par cilvēku. Vai ari tā, it kā Disneja ļaudis būtu nolēmuši līdzās kustīgajai, dabiskā lieluma Ābrahāma Linkolna lellei Disnejlendā novietot Bobija Darina lelli.
Pega bija apņēmusies rādīt vispatīkamāko seju, pat ja viņai līdzās bija ģīmis, kas līdzinājās Fredija manekenam veikala skatlogā. — Mēs runājam par laiku, kad restorānā, — viņa norādīja, — iestājas tumsa. Fredij, mums tas vismaz jāizmēģina.
— Nu, es vismaz esmu jau apģērbies, viņš atzina, pie kam krāsotā piere savilkās grumbās. — Nebūtu slikti turpināt.
— Paldies tev, Fredij.
— Bet, Peg.
-Nu?
— Iztiksim bez Polaroida, — teica Fredijs.
Pega apzvanīja piecus dažādus restorānus, kamēr atrada tādu, kas izklausījās pietiekami piemērots viņiem. Jā, viņi lepojās ar savu blāvo, sveču gaismas romantisko atmosfēru. Jā, viņiem bija arī atsevišķi norobežoti galdiņi ar augstām krēslu atzveltnēm, ja gadījumā kundze to vēlētos. Jā, viņi saprata, ka kundzes vīrs nesen bija cietis rūpnieciskā sprādzienā un šobrid par savu izskatu kautrējās, un šī būs viņa pirmā parādīšanās sabiedrībā, kopš bija iznācis no slimnīcas, un viņi netaupīs pūles, lai viņu vakariņas Oberžā padarītu par patīkamu un atslābinošu pasākumu. Un vai viņi vēlētos smēķētāju vai nesmēķētāju zāli? — Jūs laikam jokojat, — Pega teica. — Pēc mana vīra ciešanām sprādzienā?
— Tatad nesmēķētāju. Gaidīsim jūs deviņos, kundze.
Laukos ir tris veida restorāni. Midzeņi, kur pamatā ir tikai bārs un virtuves, un tos apmeklē vietējie iedzīvotāji. Restorāni, kas mēģina būt modīgi, atdarinot pilsētas restorānus, kas to pašu darīja jau pirms desmit gadiem, un tos apmeklē nedēļas nogales un vasaras atpūtnieki. Un tad vēl ir arī ārkārtīgi pretenciozas vietas ar blāvām Maxim's atbalsīm, ar pušķiem uz milzīgajām ēdienkartēm, pārāk daudz miltiem mērcēs un pārāk daudz cukura salātos, un tur ikviens aizved mammu viņas dzimšanas dienā.
Fredijam nebija dzimšanas diena, bet te nu viņi bija. Taisnība, ka maltre d’ bija smokingā, taisnība, ka trauku novācējs dižojās ar tauriņu, un tiesa, ka viesmīle bija ģērbusies kā Marija Antuanete savā sākumposmā, taču šie cilvēki bija pieraduši māmiņām radīt mājas atmosfēru, kaut šajā īpašajā dienā viņas bija projām no mājām, un tāpat viņi bija ļoti labi pret sprādziena upuri, tikpat kā neskatīdamies uz Fredija cimdotajām rokām un ne ar vārdu, ne skatienu neatzīmējot, ka viņa sejā varētu būt kaut kas dīvains, un pat neizlikdamies pārsteigti, kad viņš runāja un kustējās kā normāls cilvēks.
Viņiem ierādīja tumšu, norobežotu galdiņu pašā stūrī, ar augstām mēļa plīša sēdekļu atzveltnēm, tumšu, raibu kašmira galdautu un zemu sveci grubuļainā stikla cilindrā, kas bija tik biezs un tik tumšā dzintara krāsā, ka gaisma, ko tas izstaroja, izskatījās vairāk pēc sprēgājošas enerģijas pēdējām pūlēm, ko sūtīja sen, sen mirusi galaktika Visuma otrā pusē.
— Te varam būt laimīgi, — Pega secināja.
— Es nevaru saredzēt savu ēdienkarti, — sūdzējās Fredijs.
— Labi. Tas nozīmē, ka tava ēdienkarte arī tevi nevar redzēt.
— Ej nu, Peg, vai ir tik slikti?
— Nē, Fredij, — viņa meloja, satverot Playtex cimdu un to sakļaujot. — Es tikai mēģināju tev aizbāzt muti.
Eksperimentējot, viņi atklāja, ka, turot ēdienkartes tāpat vien, apgaismojums bija tieši tik liels, lai no netiešās gaismas, kas spīdēja no griestu nišām, varētu salasīt daudzus vārdus, kas bija rakstīti plūstošā rakstā. Bet tad, kad atgriezās Marija Antuanete, izrādījās, ka ēdienkartes gandrīz vispār nebija vajadzīgas, jo viņai bija četrdesmit divi īpaši ēdieni, ko vēl raksturot.
Pega lēnām atslābinājās, prāts nomierinājās. Lēnām viņa atgriezās ierasto lietu plūdumā, viņa pierada pie domas, ka bija restorānā, lai ar savu puisi jauki paēstu vakariņas sveču gaismā, pat visai labu mūziku fonā, baletu, Delību un tamlīdzīgām lietām. Viņi pasūtīja kokteiļus, pasūtīja vīnu un īpašus uzkožamos, īpašus pamatēdienus, un uzsāka sarunas kā normāls pāris, kam ir randiņš, pārrunājot māju, kurā dzīvoja, to, kā izvērtās vasara, ko varētu darīt pilsētā, kad tur nākamreiz iegrieztos, lai sagādātu jaunu naudiņu. Viss vakars izvērtās tik tiešām ļoti jauks.
Atnesa kokteiļus. Bet no šefpavāra pienāca īpašs kārums kā pвtй ar grauzdiņu stūrīšiem, kas nebija gluži labs. Atnesa vīnu, un Fredijs aizmirsa savu kautrību, veicot pagaršošanas un apstiprināšanas rituālu. Viņi iedzēra uz otra veselību, un Fredijs teica: Priecājos, ka tu mani pierunāji, Peg.
— Es arī, — Pega atbildēja. — Man patīk ar tevi būt kopā, Fredij, tikai ne visu laiku vienā un tajā pašā vietā.