— Par iziešanu, — viņš, ar zināmām pūlēm sagrābjot vīna glāzi, sauca. Viņi saskandināja un iedzēra.
Atnesa uzkožamos. Viņi ēda; dzēra vēl mazliet vīna; stāstīja jocīgus atgadījumus un par tiem smējās. Trauku novācējs ar tauriņu notīrija galdu un tad atnesa otro ēdienu. Viss bija tiešām lieliski.
Pega pacēla skatienu neīstajā brīdī. Kad maltīte bija tikai pusē, ēdot un dzerot, gandrīz visa lūpu krāsa un daļa grima ap muti ap to laiku bija nozudusi. Kad Pega paskatījās, un tieši tāpēc — neīstajā bridī, Fredijs bija atvērtis muti un pacēlis pilnu dakšiņu, to tuvinādams mutei, viņa redzēja cilvēku ar caurumu sejas vidū, un šajā caurumā viņa tikko varēja saredzēt parūkas iekšpusi.
Pega aizvēra acis. Un, lai justos drošāk, aizklāja acis ar roku. Pie sevis nosolījās aizmirst šo skatu. Agri vai vēlu, es aizmirsīšu, kā tas izskatījās.
Taču pa to laiku bija citi apsvērumi, kas bija jāizvērtē. Fredij, -Pega klusi sacīja, — kad viesmīle ir tuvumā, noliec galvu.
Ta vietā, satrūcies, viņš pacēla galvu. Dzintarkrāsas gaisma blāvi atspīdēja saulesbrillēs. Pega centās neskatīties zemāk par saulesbrillēm, kad Fredijs jautāja: — Peg? Vai kas notika?
— Maza ķibile. Mēs to nokārtosim. Ēd vien, ēd.
— Kas notiek, Peg?
— Tu esi pazaudējis mazliet krāsas, ne pārāk daudz. Nav jēgas to tagad pielabot, izdarīsim to pēc vakariņām.
— Tagad esmu uztraucies, sacīja Fredijs.
— Mēs abi esam uztraukušies.
— Nē, nē, viņš teica, es domāju ko citu. Neesmu vairs pieradis, ka cilvēki mani redz, saproti, Peg? Atkal esmu kā tīnis, kautrs, bailīgs, kad cilvēki uz mani skatās.
— Neviens uz tevi neskatās, — Pega centās viņu pārliecināt. — Tici man, ja kāds to darītu, mēs par to uzzinātu.
— Pat negribu zināt, ko tu ar to domāji.
— Ēd tikai, — viņa mudināja.
Ne vienam, ne otram pēc tā visa vairs nebija daudz, ko teikt, lai arī viņi no jauna mēģināja notvert atmosfēru. Taču neveiklība bija apsēdusies līdzās pie galda un atteicās iet projām.
Pēc tā visa Pega uzrunāja oficianti, sacīdama, ka maltīte bija ļoti garšīga, pateicās par to, pieklājīgi atsacīdamās no saldā un kafijas, lūdzot atnest rēķinu. Fredijs visu laiku sēdēja Domātāja5 pozā, cimdoto dūri piespiedis pie zoda pret oficianti.
Kad Marija Antuanete aizgāja pēc rēķina, Pega nemanot iedeva Fredijam somiņu ar rāvējslēdzēju, kurā bija lūpu krāsa un kosmētiskie piederumi, un viņš devās uz kungu istabu, lai sevi atsvaidzinātu. Ta rīkojās meitenes, domāja Pega, bet ne puikas, un nolēma šo domu neturpināt, un tad Marija atnesa rēķinu.
Pega noskaitīja naudu uz mazās paplātītes brīdī, kad Fredijs atgriezās. Nostājies pie galda, viņš jautāja: Vai nu ir labi?
Viņa, mazliet piemiegusi acis, nopētīja viņu. — Būs labi, lai tiktu līdz mašīnai, — viņa secināja.
Fredijs atdeva kosmētikas maciņu. Kāds vecis redzēja mani, kā es krāsoju lūpas, — viņš teica.
— Vai viņš kaut ko bilda?
— Man šķita, ka viņš grasījās to darīt, bet es viņam uzsmaidīju, un viņš nozuda.
— Domāju gan.
Fredijs nopūtās. — Peg, — viņš iesāka. — Es sāku izskatīties pēc bērnu baidītāja.
Ne jau tikai pēc mazu bērnu baidītāja, nodomāja Pega, bet nebija tik nejauka, lai to pateiktu skaļi. — Tad būs tevi jāattur no spēļu laukumiem, — tā vietā viņa sacīja. Rēķins bija apmaksāts, viņa piecēlās un teica: Sapurinies, Fredij! Vai mums šovakar nebija jauki?
— Jā, — viņš bez kādas pacilātības atbildēja.
Viņa satvēra viņa roku ar garām krekla piedurknēm un paņēma zem elkoņa. Vismaz viņš vēl arvien jutās kā Fredijs. Virzoties uz izeju, viņa dūdināja: — Pavisam drīz būsim atpakaļ savā gultā, tumsā, un mums nebūs nekādu pasaules rūpju.
— Tas izklausās labi.
Maоtre d’ vēlējās atvadīties un gribēja uzzināt, kā viņiem šī maltīte patikusi. — Ļauj man runāt, — viņa caur mutes kaktiņu nomurmināja, tad viņa uzslavēja maоtre d\i0 gaisotni, ēdienu, apkalpošanu un visu pretimnākšanu, līdz maоtre d’ sāka locīties viscaur aiz prieka kā kvēles mirgošana. Tad viņi atstāja ēku, tumsā devās pāri gurkstošajam grants ceļam uz stāvvietu un beidzot iekāpa busiņā.
— Vai, dieniņ, — nopūtās Fredijs un atgāzās pasažieru sēdeklī.
— Bija vērts to pamēģināt, sacīja Pega.
— Domāju, ka jā. Jā, tev taisnība, bija gan.
— Šo to vēl nedaudz vajag pielabot, — viņa ieminējās.
— Būs jāatkārto vēlreiz, — viņš piekrita.
— Bet mēs pierādījām, ka tas ir iespējams.
Viņš pārdomāja. Okei, viņš beidzot izšķīrās. Vēl ne gluži iespējami, bet iespējami. Bet man tev jāsaka, Peg, — un pirms viņa spēja noreaģēt, pacēla roku un tieši no galvas norāva parūku savā klēpī, — šajā parūkā ir karsti.
Oberžas stāvvieta labi nebija apgaismota, bet tai arī nebija jābūt. Pega paskatījās uz viņu, uz grimu, lūpu krāsu, uzacu zīmuli, saulesbrillēm un tad virs tā visa uz tukšumu, un tad pēkšņi, pašai sev par pārsteigumu, sāka smieties. Un nespēja rimties.
Fredijs paskatījās uz viņu. — Nu? — viņš jautāja. — Kas ir?
— Ai, Fredij, — viņa caur smiekliem sauca. — Es tevi mīlu, Fredij, man patīk būt ar tevi kopā, bet, ak mans Dievs, Fredij, šobrīd tu izskaties kā Tobija kauss!6
37
Bēres bija svētdien. Vai to nevarēja paredzēt? Sabojājot visus Ceturtā jūlija svētkus, noliekot bēres 2. jūlija svētdienā. Ne pirms tam varēja ko darīt, ne arī pēc tam, kā vienīgi palikt mājās. Tad jau tiklab varēja būt arī nabags vai kaut kas tamlīdzīgs.
Bija pusčetri piektdienas pēcpusdienā, kad Šanana piezvanīja uz augšu, kur Pīters un Deivids tikko bija sākuši saiņot mantas. Mordons Līts beidzot bija aizgājis, paņemot līdzi brīvprātīgos — Džordžu Klapsu, kurš dungoja «Labie laiki atkal klāt», un Maiklu Prendergasti, kas pieraudāja rūgtu asaru spaiņus, un nu Pīters un Deivids gatavojās aizbraukšanai, jo bija ielūgti pie Roberta un Mārtiņa Hudzonas ielejas pašā galā, lai tur pavadītu svētku nedēļas nogali.
Tad īpatnēji iedūcās mājas iekšējais telefons, abi paskatījās uz to, un kaut kāda iemesla dēļ, kāda neizskaidrojama iemesla dēļ, kaut kas Deividam lika sacīt: Necel.
Pīters uz viņu izsmejoši paskatījās. Neceļu? Kāpēc gan ne?
— Nezinu, bet kaut kas man lika to teikt. Kaut kāda nojauta, vai.
Pīters papurināja galvu. — Un tu sevi sauc par zinātnieku, — viņš
pārmeta un pacēla klausuli, sacīdams: — Jā, Šanana, kas tur ir? Ā, savienojiet mani.
Uzlicis roku uz mikrofona, sacīja Deividam: — Emorijs, — tad telefona klausulē teica: Arčer, kā jums klājas?
Deivids, aizmirsdams savu nojautu, pievirzījās tuvāk Pīteram un telefonam. Dr. Ārčers Emorijs, NAABOR pētniecības un attīstības programmas vadītājs, bija viņu vienīgā saikne ar tabakas rūpniecību, kas viņus finansiāli atbalstīja, ja neņem vērā advokātu Mordonu Lītu, bet Deivids šo cilvēku tik un tā neskaitīja. Šī bija pirmā reize, kad Dr. Emorijs bija parādījies, kad pirms mēneša bija griezušies pie viņa ar sava neredzamā cilvēka problēmu, un tas viņus nosūtīja pie Mordona Līta, kurš, savukārt, viņiem bija nevajadzīgi skarbi norādījis, ka NAABOR (un netieši arī Dr. Emorijs) ir ticis no viņiem vaļā.
Un te nu atkal bija piezvanījis Arčers Emorijs, un Pīters sadrūmis klausījās un teica: — Vai, cik briesmīgi, — piebilstot: — ļaujiet man to pierakstīt. Viņš uzmeta kaut ko blociņā, kas bija līdzās telefonam, un sacīja: Paldies, Ārčer, vēl atbildēja: jā, redzēsimies tur, un nolika klausuli. Tad kādu bridi stāvēja un nomākti pārdomāja dzirdēto.