— Pīter? Pīter, vai es arī drīkstu uzzināt, kas noticis?
Pīters, kā attapies no transa, salecās. — A, — viņš teica. Piedod. Džeks Fulertons ir miris.
Kas?
— Ceturtais.
— Kas gan?
NAABOR vadītājs, cilvēks, kas to pārvaldīja.
— Ak tā, — Deivids paraustīja plecus. — Nu un tad?
— Bēres ir svētdien.
Nu, un?
— Mēs esam ielūgti.
Deivids stīvi blenza. — Svētdien? Šo svētdien? Parīt?
Jā, protams. Viņš šorīt miris. Cik nopratu, uz tualetes poda.
— Pīter, mēs svētdien nevaram iet uz bērēm, mēs gatavojamies pavadīt nedēļas nogali ar Robertu un Mārtiņu.
Emorijs sacīja, ka jaunais vadītājs mūs īpaši uzaicinājis, teica Pīters, un mājas iekšējais telefons atkal iedūcās. Pīters pacēla acis pret Deividu. — Vai ir vēl kādas nojautas?
Bet sakrita taču, vai ne? Nu, cel taču, acīmredzot, nedēļas nogale tik un tā ir pagalam.
Acīmredzot. Jā, Šanana? Jā, savienojiet. Aizklājot roku mikrofonam: Bredlijs, pateica Deividam, ar to, saprotams, domājot viņu lielisko advokātu Bredliju Kamingfordu, un tad klausulē Pīters sacīja: — Sveiks, Bredlij. Jā, tikko uzzinājām. Jā, Arčers Emorijs teica. Nē, nav ne mazākās jausmas. Jā, domāju, ka būs tā jādara. Vai būsi…?
Nē, saprotams, ka nē. Nu, tad pasveicini no mums Robertu un Mārtiņu. Un pārējos. Jā, dari tā. Mēs par tevi ari domāsim, mīļais. Nolicis klausuli, Pīters sacīja Deividam: — Bredlijs arī saka, ka mums jāiet uz bērēm.
— Bet mēs šo cilvēku pat nepazinām.
— Tas nekas.
Deivids piesita ar kāju, ko darīja reti. — Es nevilkšu melnu, — viņš iespītējās.
Viņi abi bija ģērbušies gaiši pelēkā kā debesis. Bija prognozēts dūmakains, karsts un mitrs laiks, un vienreiz tad nu sinoptiķi nebija kļūdījušies. Visi bērinieki izskatījās beigti.
Vispirms piemiņas brīdis notika kādā Parka avēnijas baznīcā, kas izskatījās tik augstprātīga un izsmalcināta, ka pat tās faksa numurs nebija pieejams. Kaut gan, protams, tā nebija ebreju, bet tāpat bija par smalku, lai piebiedrotos kādai īpašai konfesijai, un nekad nebūtu pieļāvusi sevi nodēvēt kāda svētā vārdā, kas nevīžīgi ietīts palagā: bet Lenokshilzas baznīca izklausījās diezgan cienīgi. Ta bija liela, sarkanbrūna smilšakmens ēka, kas aizņēma gandrīz krietnu pusi no Parka avēnijas kvartāla, noklāta ar dažiem tornīšiem, un tā ļoti uzmanīgi stāvēja vidusceļā starp Romas katoļu katedrāļu dižmanību un metodistu kapelu pazemību, pamanoties padarīt sevi un citus, kam ar to bija kāds sakars, par pilnīgiem liekuļiem, skatoties no jebkuras puses.
Ietve baznīcas priekšā, kad Deivids un Pīters izkāpa no takša, bija pārblīvēta ar smēķētājiem, kuri karstajā dūmakā izpūta dūmu mutuļus, smirdoņa no viņiem pacēlās drēgnajā gaisā kā migla virs pilsētas izgāztuves, un klusās sarunas pārtrauca klepošana. Cerot, ka baznīcas iekšpuse būs vēsāka, un pārliecināti, ka gaiss vismaz tajā būs svaigāks, Deivids un Pīters lauzās cauri statiskajam pūlim un uzkāpa pa kāpnēm līdz galvenajai, velvētajai ieejai, pie kuras drukns, stūrgalvīgs vīrietis ar mapi rokās noskaidroja viņu uzvārdus, atzīmēja tos savā sarakstā un paziņoja: — Jūs būsiet trešajā mašīnā.
— Jā, bet mēs nebrauksim uz kapsētu, atbildēja Deivids.
Vīrietis ar mapi paskatījās uz viņu pavisam nejauki. Brauksiet gan.
— Bet… — Deivids iesāka un sajuta Pītera rokas spiedienu. Viņš ļāvās Pīteram, kas tieši ar to roku vilka viņu garām nepiekāpīgajam vīrietim ar mapi, un sev aiz muguras dzirdēja, kā Pīters atbild vīrietim: — Trešajā mašīnā. Sapratu.
Baznīca ar augstiem griestiem bija blāva un samērā vēsa. Pīters atlaida Deivida roku, un Deivids iešņācās: — Ko tas nozīmēja?
— Kaut kas notiek, — Pīters klusi atbildēja. — Viņi uzstāja, lai mēs te ierodamies, un tagad vēl ierāda vietas trešajā mašīnā. Viņi tās mašīnas neskaita no aizmugures, Deivid, vai tu to saproti. Ar mums apietas kā ar VIP personām.
— Es negribu būt VIP persona. Es gribu būt Ziemeļdadlejā pie Roberta un Mārtiņa.
— Kādu citu reizi. Tagad turēsim acis vaļā un mutes ciet.
Un tad tuvojās slaida, jauna blondīne ar cieši pieguļošu, melnu kleitu virs ceļgaliem. Arī viņai bija mape, un viņa gribēja zināt, kā viņus sauc, un kad Pīters atbildēja, viņa tos aizveda uz gandrīz pašu priekšējo baznīcas solu labajā pusē. Šajā solā vēl neviena cita nebija — visi, bez šaubām, bija ārpusē pie baznīcas, un tā Deivids un Pīters apsēdās, raudzījās visapkārt un vēroja, kā baznīca lēnām piepildās.
Kad Harijs Kons, tirāniskais un pamatīgi neieredzētais Columbia Pieturēs vadītājs, trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados beidzot nomira, bērēs bija ārkārtīgi liels bērinieku pūlis, kas lika filmu komiķim Redam Skeltonam piebilst: — Tas tikai pierāda seno izteicienu. Dodiet ļaudīm to, ko viņi vēlas, un viņi ieradīsies to apskatīt. Pamatojoties uz to, Džeka Fulertona Ceturtā nāve bija jāuzskata par milzīgu panākumu. Baznīcu lēni piepildīja arvien vairāk un vairāk klepotāji, bet patiešām piepildīja vīrieši, sievietes un pat bērni, kas bija ģērbušies dārgos, tumšos tērpos, uzturot zemu, piedienīgu sanoņu aiz cieņas pret apkārtējiem, bet visā tajā nemanīja nevienu mitru aci.
Pītera un Deivida sols pamazām piepildījās ar pilnīgi svešiem cilvēkiem. Spriežot pēc klusinātās pļāpāšanas, acīmredzot, neviens tajā neklausījās, kā tikai Pīters un Deivids, kas godbijīgi bija aizvirzījušies līdz sola tālākajam galam, kur zema ozolkoka barjera tos atdalīja no draudzes locekļu soliem, kuros varēja nokļūt pa sānu celiņiem. Tad pašā galā pie celiņa apsēdās tik tiešām pazīstama seja: pats Mordons
Līts, kura izteiksme beidzot atradusi savu vispiemērotāko atrašanās vietu. Pīters un Deivids saskatījās viens ar otru, bet noklusēja, ko padomāja.
Dievkalpojums pat nebūtu varējis būt vairāk nereliģisks, ja Karlija Simona būtu piecēlusies un sākusi dziedāt; viņa to nedarīja, bet kora grupa no pašreizējā Kamerūna Makintoša Brodvejas šedevra «Nana: mūzikls» gan piecēlās un nodziedāja šīs izrādes mīlestības balādi «Dūmu sapņus».
Tad mācītājs vai sludinātājs, vai garīdznieks, vai diakons, vai arī kā nu pats sevi dēvēja piecēlās un uzsāka slavas dziesmu. Pīters un Deivids neklausījās vārdos, jo viņi bija pārņemti ar šī cilvēka akcentu. No kurienes gan šis cilvēks bija? Noteikti ne no Amerikas, tas bija skaidrs. Ari no Lielbritānijas ne, kuru akcentus viņi bija dzirdējuši, lai gan reizēm te parādījās arī kaut kas no BBC angļu valodas. Ne austrālietis, ne dienvidāfrikānis, pavisam noteikti ne kanādietis.
Bet tas tomēr nebija ari ārzemnieka akcents. Izskatījās, it kā šim cilvēkam talārā savos pirmsākumos nekad nav bijusi iespēja ieklausīties cilvēku sarunās, bet vienkārši bija saskatījies virkni filmu no visas angliski runājošās pasaules, un no šīs pieredzes parādījās vesels akcentu pudiņš, kur katrs vārds bija atpazīstams no dzimtās angļu valodas runātāja mutes, bet nevienai virknei nebija ģeogrāfiskas piesaistes.
Tomēr bija žēl, ka runas veids Pīteru un Deividu bija tā apmulsinājis, jo slavas dziesma bija tiešām to vērta, lai tajā ieklausītos: