— Jūs visi pazīstat Džeku Fulertonu. Vai, citiem vārdiem sakot, tā vai citādi pazināt Džeku Fulertonu, šķiet, ka vairums no jums, un tāpēc visi šodien esat šeit. Lai atcerētos, atsauktu atmiņā šo cilvēku — Džeku Fulertonu. Kuru katrs citādi mēs visi pazinām. Daži no biznesa, citi… ne no biznesa.
Džeks bija ģimenes cilvēks. Jāatzīst, ka tiek uzskatīts, īpaši šajos laikos, ka ģimene, priekšstats par ģimeni, varbūt pat pati ģimene vairs nav tāda, kāda tā reiz bija. Bet tas neattiecās uz Džeku, nē, to tiešām nevar attiecināt uz Džeku. Džeks Fulertons bija ģimenes cilvēks. Viņš pats nāca no ģimenes, turpināja tradīcijas un laika gaitā izveidoja savu ģimeni — lepnu un pilnasinīgu paša ģimeni, ar ko viņš lepojās, ļoti lepojās. Bieži par to runāja, lepojās.
Ja Džeks šodien varētu būt te, ko viņš, protams, nevar, bet, ja viņš te kaut kā varētu būt, domāju, viņš vēl arvien būtu lepns, jā, lepns par savu ģimeni, ko kaut kur starp jums redzēju, lepns par saviem draugiem, līdzbiedriem, savu vietu pasaulē, ko nu ir atstājis un mūs padarījis nabadzīgākus.
Džeks bija filantrops. Jā, jā, šis lielais vārds, kas vienkārši nozīmē būt labam. Labsirdīgs, labiem nodomiem, labs attiecībās ar pasauli. Džeka devums ir liels, vesels leģions, jā, milzīgs. Varbūt pat vairāk, nekā daudzi no jums apzinās, jo Džeks bija arī savā veidā pieticīgs vīrs, pats savu neparasto iezīmju dēļ, pieticīgs pats savā veidā, kā daudzi nojums zina. Viņa atbalsts, piemēram, tikai piemēram, viņa ieguldījums televīzijas seriālā par Amerikas dienvidu pavalstu svarīgākajiem vēstures brīžiem, ko rādīja sabiedriskā televīzija, iespējams, nav tik labi zināms, kā tam vajadzētu būt. Cik vien tas būtu manos spēkos, es šo kļūdu labotu, iespējams, ka esmu to jau darījis.
Runājot personiski un ar lielām un neizgaistošām pateicības jūtām, labi atceros to augstsirdību, ar kādu Džeks atsaucās mūsu ziedojumu kampaņai šajā skotu baznīcā, kad mums bija tās nepatikšanas ar jumtu, ko daži no jums atcerēsies. īpaši jau dievgaldnieki, kas ir mūsu vidū. Tas dienas, kad pa soliem ceļoja spaiņi, ir pagājušas, aizgājušas un aizmirstas, un mums par to visvairāk jāpateicas Džekam Fulertonam, izņemot, protams, DeMartino dakstiņu firmai, kas paveica tiešo darbu, kurai arī jāpateicas, tāpēc pateiksimies. Darījām to tad. Darām to tagad. Pieminam Džeku, nu, mūsu domās.
Džeks Fulertons bija cilvēks ar lielu iztēli, kurš nāca pie mums no ģimenes, kas bija bagāta vīriešiem ar iztēli un kas, aizejot savās pēdās, pa savu ceļu, sevī, aiz sevis atstāja gandrīz to pašu. Fulertonu iztēli. Uzmanīgi sargāta bagātība, daļa no tās dāsni izdalīta, gods nosargāts, likumam paklausīts, ģimene uzturēta.
Un tāpēc no mūsu visdziļākajām dzīlēm sakām — ardievu, Džek. Mēs visi esam labāki vīrieši un, protams, arī labākas sievietes un labāki bērni — tāpēc ka pazinām tevi. Tu, Džek, bagātināji mūsu dzīves tik daudzos veidos. Ardievu. Lūdzu, nolieksim galvas.
Ietve bija noklāta ar pamatīgu cigarešu izdedžu kārtu. Sērotāji, ja tā tos varēja saukt, ceļā uz savām mašīnām kraukšķināja pāri šiem izdedžiem, daudzi no viņiem aizdedzināja cigaretes bridī, kad atstāja svētnīcu.
Mašīna ar trešo kārtas numuru bija garš limuzīns spīdīgi melns, ar tumšiem sānu logu stikliem. Pie aizvērtām aizmugurējām durvīm stāvēja šoferis zilā uzvalkā, uniformas cepurē, rokas sakrustojis uz kājstarpes, savukārt seja aiz saulesbrillēm nebija saskatāma. — Pīter, — Deivids, viņiem šķērsojot izdedžu jūru, murmināja,—te jābūt kādai kļūdai.
— Gan uzzināsim, — Pīters atbildēja un lieliem soļiem devās uz priekšu, Deivids sekoja viņa pēdās. Kad viņi nonāca pie trešās mašīnas, Pīters teica, tik dabiski, it kā to būtu darījis jau no dzimšanas: — Dakteri Lūmiss un Heimhokers.
Šoferis ieskatījās trīs reiz piecu collu lielā kartona kartītē, ko piesardzīgi turēja kreisajā plaukstā. — Jā, ser, — viņš teica un pieliecās, lai atvērtu durvis.
Nu, re ko, nav slikti. Pīters iekāpa pirmais, tad Deivids, un krēslainā, zemā salonā atdūrās pret viscaur melnu, zemu ādas sēdekli, kas aizmugurē stiepās no sienas līdz sienai, un pretī šim sēdeklim vēl divām melnām, ādas atsevišķām sēdvietām, tieši aiz šofera telpas nodalījuma, kas piekļāvās skapītim, kas bija apdarināts tā, ka izskatījās gandrīz pēc koka.
Pīters izvēlējās plato sēdekli aizmugurē, kamēr Deivids, šoferim aizcērtot durvis, ieslīdēja vienā no atsevišķajiem sēdekļiem, kas atradās ietves pusē. Iekārtojies, viņš teica: — Aizmugurē gan es nesēdētu, Pīter. Gan jau mašīnā iekāps kāds, kas ir par mums svarīgāka persona.
Kādu brīdi Pīters ietiepās, tad paraustīja plecus, sacīdams: Šķiet, ka tev taisnība, un pārbīdīja savu garo, kārno ķermeni otrā atsevišķā sēdeklī skapīša pretējā pusē no Deivida.
Limuzīna motors maigi murrāja, un gaisa kondicionētājs bija nostādīts uz ļoti piemērota līmeņa: piedienīgas temperatūras, zemu mitrumu. Ārpus pelēki iekrāsotajiem logiem viņi redzēja mitruma apņemtos cilvēkus, kas smagnēji devās cauri reālajai pasaulei, un viņi nekā cita nevarēja darīt, kā tikai labpatikā pasmaidīt. Lai arī kas to būtu izplānojis, ka viņi atradās šajā mašīnā, viņi par to priecājās.
— Nav slikti, — sacīja Pīters.
Deivids pagriezās un pamirkšķināja. Paliec vien ar mani, mazais, -viņš atteica.
Pīters skatījās pa logu uz ietvi garām Deividam, un viņa sejas izteiksme mainījās, tā kļuva skābāka. Ja te ir Ēdenes dārzs, viņš teica, — tad, re, kur nāk čūska.
Deivids paskatījās un atzina, ka tā ir taisnība. Tas, kas šķērsoja ietvi un nāca tieši uz limuzīnu, bija Mordona Līta tumšais mākonis; vai viņš tagad pastāvīgi būs viņu ceļā? Viņi redzēja, kā viņš uzrunā šoferi, kas ieskatījās savā špikerī un tad atvēra durvis. Riebīgais, karstais un mitrais pilsētas gaisa tvans ielauzās ar tā garīgo līdzinieku Mordonu Lītu, kas pamāja viņiem, aizslīdēja līdz sēdekļa tālākajam galam, un šoferis aizvēra durvis.
Kas gan būtu sakāms? Viņi ar Lītu bija pielikuši punktu piektdien. Taču Deivids spēja būt tikai pieklājīgs. Tāpēc teica: — Labdien.
Labdien, atteica Līts.
Pienākums izpildīts, un Deivids atkal sāka raudzīties ārā pa logu. Ko gan vēl viņi gaidīja? Ja kādu, kas bija nozīmīgāks par viņiem pašiem, tad noteikti bija svarīgāks arī par Mordonu Lītu. Kurš, ja tā padomāja, to zināja, bet Deividam pat ne sapņos neienāktu prātā pajautāt.
Vai jums patika dievkalpojums? — iejautājās Līts.
Deivids pārsteigti pagrieza galvu, bet Līts acīmredzot uzrunāja Pīteru, kas atbildēja: Patika? Vai mums patīk bēres?
Bieži vien jau patīk, — noteica Līts, un limuzīna durvis atvērās vēlreiz.
Deivids bija apmulsis no Līta un līdz ar to nebija pamanījis, kā ierodas tie cilvēki, un, pēc viņa saprašanas, tie ielauzās, viņu pilnīgi apmulsinot. Vispirms sieviete: ap trīsdesmit, blonda, dārgās tumšās drēbēs, ar dārgi iesauļotu seju, dārgu izteiksmi un uzvešanos — citiem vārdiem, īpašums, kam apkārt augsta sēta un pie vārtiem sargs.
Slaidos ceļgalus saspiedusi kopā, sieviete iekāpa un ieslīdēja blakus Lītam, pat nepaskatoties ne uz viņu, ne kādu citu. Tad viņai sekoja vīrietis: ne vairāk par četrdesmit. Uzposies, muskuļains, resnu kaklu, bet smailu zodu tā, it kā kurts būtu sapārots ar mamutu. Gaiši brūni, čirkaini mati ar zemu cepuri pār ļoti augsto pieri. Ausis bija tik tuvu galvaskausam, ka gandrīz ar to saplūda. Pilnīga mute, slaiks deguns, acis kā ledus kubi, uzacis tik gaišas, it kā nemaz nebūtu. Kontroles, pavēļu, svarīguma gaisotne, kas Deividam izraisīja pilnīgu apmulsumu — reakciju, kas viņu sakautrināja. Vai mēs, nolādēts, visi neesam vienlīdzīgi? Ak, kaut viņi šajā bridī būtu pavalsts ziemeļos ar Robertu un Mārtiņu, kur neviens nekad nevienu neizbiedēja.