Šoreiz, kad šoferis atkal aizvēra durvis, viņš apgāja apkārt, lai apsēstos pie stūres. Acīmredzot kortežs bija iejūgts, gandriz gatavs ripot.
Līts sacīja: Meril, vai drīkstu iepazīstināt…
Bet jaunpienācējs attrauca: — Nē, Mordon, pagaidiet, kamēr izbraucam uz ceļa. Sievietei viņš norādīja: — Pamodini mani, kad būsim pie Hača.
Viņa pamāja, uz viņu pat nepaskatoties. Viņai bija melna plecu somiņa, ko tagad turēja klēpī. Kamēr vīrietis, acīmredzot Merils, izstiepa kājas tā, ka Deividam savas bija jāpārceļ uz citu pusi, iekārtojies ērti, aizvēra acis un, kā izskatījās, tūlīt aizmiga, sieviete parakņājās pa somiņu, no tās izvilka plānu piezīmju grāmatiņu un nelielu pildspalvu un sāka lasīt ierakstus, šad un tad šo to papildinot vai izsvītrojot.
Deivids un Pīters skatījās. Deivids paskatījās uz Lītu, kas pa logu vēroja Parka avēnijas satiksmes jezgu.
Limuzīns rāmi sakustējās.
Ar pieļaujamo ātrumu braucot, kad bija sasnieguši Franklina D. Rūzvelta šoseju, Džeka Fulertona Ceturtā mirstīgās atliekas un pavadošās divdesmit septiņas mašīnas virzījās uz ziemeļiem gar Manhetenas austrumu malu, pāri Triborovas tiltam, nesamaksājot nodevu — izskatījās, ka viņiem pa priekšu brauc policisti ar motocikliem —, uz augšu pa Bruknera lielceļu līdz Hačinsonas upes alejai, kas bija liegta smagajām mašīnām un veda uz Jaunangliju. Viņi vēl aizvien fiziski bija Bronksā, taču visas ārējās pazīmes norādīja, ka pilsēta ir aiz muguras, jo Hačs ir psiholoģiska ūdensšķirtne; sākot no šejienes mīt priekšpilsētnieki.
Sieviete rāmā un klusā, zemā, bet patīkamā balsī teica: — Meril, — un tas bija pirmais izrunātais vārds mašīnā ar trešo kārtas numuru, kopš tā atstāja Lenokshilzas baznīcu. Acumirklī vīrieša ledainās acis atvērās, viņš piecēlās sēdus, savāca kājas no Deivida teritorijas, izstaipīja vairākas muskuļu grupas bez īpašas pārvietošanās un tad norādīja uz skapīti, sacīdams Deividam: — Vai jūs nepasniegtu Perrier, ko?
— Ko? Deivids paliecās uz priekšu, lai nopētītu skapīša priekšu, kur atradās durvis, viņš tās atvēra, sajuzdamies negaidīti un muļķīgi kā Alise Brīnumzemē. Skapītī bija neliels ledusskapis, pilns ne vien ar mazajām, zaļajām Perrier pudelēm, bet arī alu, bezalkoholiskajiem dzērieniem un puspudeles šampanieša.
— Protams, — atteica Deivids, izņēma pudeli Perrier un pasniedza to vīrietim, kas pa to laiku bija atvēris kādu citu slepenu nodalījumu, šoreiz limuzīna durvīs, kurās atradās zemas, biezas glāzes.
— Paņemiet arī sev kaut ko, pateicības vietā sacīja vīrietis.
— Paldies, atbildēja Deivids, jo viņš to arī gatavojās darīt. Pagrieza galvu: — Pīter?
Viņi abi arī izvēlējās Perrier un no vīrieša slēptuves paņēma glāzes. Deivids teica: — Līta kungs?
— Perrier.
Deivids paskatījās uz sievieti. — Un jums?
Viņa gandrīz paskatījās tieši uz Deividu un atbildēja ar visvārgāko galvas mājienu.
Četri vīrieši sēdēja ar Perrier glāzēm rokās, kas dzirkstīja un sprēgāja. Līts teica: — Meril, vai nu drīkstu iepazīstināt…
— Ar vislielāko prieku.
— Vai drīkstu iepazīstināt ar Dr. Pīteru Heimhokeru un Dr. Deividu Lūmisu no Amerikas Tabakas Pētniecības institūta? Ārsta kungi, vai drīkstu jūs iepazīstināt ar Merilu Fulertonu, apraudātā nelaiķa Džeka brāļa dēlu un acīmredzamo mantinieku izpildprezidenta postenim.
— Nu, ne jau gluži acīmredzamais, ar mazu smīniņu teica Merils Fulertons. Vēl ne gluži, bet mēs ceram, ka drīz. Viņš pasmaidīja un pagrieza savas ledainās acis pret Pīteru un Deividu. Patiesībā ar šo ārstu palīdzību. Vai viņu drauga palīdzību.
Deivids jautāja: — Mūsu drauga?
— Neredzamā cilvēka, — paskaidroja Merils.
Pīters uzsvēra: — Par to mēs runāsim tikai mūsu advokāta klātbūtnē.
Merils Fulertons cieši paskatījās uz Pīteru gandrīz mīļi. Iemesls, kāpēc mēs to pārrunājam šādos apstākļos, — viņš teica, — tālu prom no jūsu sīkā advokātiņa un tālu prom no manas satrauktās ģimenes, tāpat tālu no spiegiem, draugu un ienaidnieku noklausītām telefonsarunām un noklausīšanās ierīcēm, ir tas, ka vienkārši situācija ir tāda — tēvocis Džeks ir devies uz lielo pelnu trauku debesīs. Uz brīdi paklusējiet. Runāšu viens un par mums visiem.
Deivids un Pīters kā putni, kas uzmana kaķi, uzmanīja Merilu Fulertonu, Mordons Līts vēroja Hača satiksmi. Sieviete lasīja kādu Danielas Stīlas brošētu romānu.
Merils Fulertons sāka stāstīt: Ar tēvoci Džeku savā veidā un savā laikā viss bija kārtībā, bet viņš bija sašļucis, zināt, nebija vairs tas vīrs, kāds mēdza būt, ļāva lietām ritēt savu gaitu, un viena no lietām, ar kuru netika galā, bija jūsu neredzamais cilvēks.
— Mums nav izdevies viņu atrast, — iesaucās Deivids, — un tādēļ…
Ledainās acis nopētīja Deividu. — Šķiet, teicu, ka tagad ir mana
kārta izteikties.
— Piedodiet.
— Cik sapratu no Mordona, sacīja Merils, acumirklī nav iespējams izveidot neredzamā cilvēka kopiju. Tāpēc gribu oriģinālu. Es gribu viņu tūlīt, lai viņš izpilda mūsu pavēles un lai ir jūsu kontrolē.
— Arī mēs to gribētu, — piebilda Pīters.
Ignorējot tikko teikto, Merils turpināja: Es gribu viņu, protams, to pašu iemeslu dēļ, kāpēc viņu gribēja tēvocis Džeks, bet tēvoča Džeka iztēle, man jāatzīst, kaut nevēlos neko sliktu sacīt par mirušo, bija visai aprobežota. No sākuma neredzamais cilvēks man būs vajadzīgs, lai nostiprinātu savu pozīciju kā jaunajam NAABOR vadītājam, un tam nevajadzētu ieilgt. Tad man būs pašam savs pilnīgi neredzams spiegs savas ģimenes sirdī un tās apspriedēs, bet pēc tam, kungi, man ir daudz lielāki plāni attiecībā gan pret neredzamo cilvēku, gan jūsu pašu noderību.
— Tas būtu? — prasīja Deivids.
— Vispirms jau, — Merils viņam atbildēja, — ar tām melanomas muļķībām ir cauri. Aizmirstiet to visu, izmetiet savus pētījumus, jo neviens ne tagad, ne rīt vai vispār jebkad cilvēces vēsturē par to nedos ne graša.
Pīters stīvi sacīja: — Es nevaru noticēt, ka…
— Man vienalga, vai jūs ticat vai neticat, — Merils pārtrauca. — Es tikai jums saku, ka jūsu pētījumi, kā paši ļoti labi zināt, nekad nav bijuši nekas cits, kā tikai naudas kāšana, un man tas vairāk nav vajadzīgs — nedz to gribu, nedz to sponsorēšu. Man gar to vairs nav nekādas daļas.
Deivida mute un kakls bija nežēlīgi sausi. Viņš padzērās Perrier, pamanīdams, ka arī Pīters tālāk pa labi no viņa dara to pašu, bet tas nepalīdzēja. Šķidrums nepalīdzēja. Viņam vienkārši ārkārtīgi slāpa.
— Ta vietā, — Merils paskaidroja, — ar manu finansiālu atbalstu, ārkārtīgi dāsnu finansiālu atbalstu, un ar jūsu neredzamā cilvēka piedalīšanos, jums būs jāglābj ne vairāk, ne mazāk visa tabakas rūpniecība no iznīcības un sabrukuma.
Deivids pārsteigumā iepleta acis. Viņš nespēja noturēties nepajautājis: — Kā?
Merils, kas bijis dzimis orators, pacēla vienu pirkstu. — Ļaujiet man, — viņš atsāka, — ieskicēt nedaudz fonu. Pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem rūpniecībai pirmo reizi bija jāaizstāvas pret faktu, ka vienīgais produkts, ko tā pārdeva, faktiski, bija nāvīga inde.
Pīters negaidīti pajautāja: — Vai jūs pats smēķējat?