Merils uz viņu paskatījās ar pārsteigtu nicinājumu. — Protams, ka nē! Vai tad uzskatāt mani par idiotu?
— Pārējie no jūsu ģimenes gan smēķē.
— Jā, un tikai paskatieties uz viņiem.
— Vai turpināsiet pārdot cigaretes?
Merils smaidīja. Tas taču ir viss, ko varu pārdot, vai ne? Patiesībā neziņa, ko darīt, ir bijusi jau kopš tūkstoš deviņsimt piecdesmit otrā gada, kad Dr. Dolls7 Anglijā jauks uzvārds pirmais atrada pierādījumus, ka benzpirēns izraisa plaušu vēzi. Kopš tā laika sliktas ziņas sekoja citām, un šodien zinātniskā pasaule zina mēs, kas esam iesaistījušies rūpniecībā, to, protams, nezinām, bet visi citi gan, ka cigarešu dūmos atrodas ne mazāk kā četrdesmit trīs dažādas vēzi izraisošas vielas — kancerogēni. Pamatīga armija šajā laukā, vai ne?
Deivids klusi noteica: — Nezināju, ka to ir tik daudz.
— Līdz izmeklēšanas beigām varētu būt vēl vairāk, — teica Merils un paraustīja plecus. — Miris ir miris, tēvocis Džeks mēdza sacīt, un nav īpaši no svara, vai jūs nonāvē vienu vai četrdesmit trīs reizes. Patiesība ir tāda, ka rūpniecība par šo faktu zinājusi kādus četrdesmit vai vairāk gadus un ir ar to cīnījusies, bet nav bijis pa spēkam to atrisināt, un situācija kļuvusi melnāka, melnāka un melnāka. Varētu sacīt — tik melna kā smēķētāju plaušas. Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados rūpniecība darīja visu, kas vien ienāca prātā, lai padarītu savu produktu mazāk nāvējošu; galu galā neviens biznesmenis nevēlas nogalināt savus pircējus. Taču nekas nelīdzēja. Izmēģināja visādus filtrus, bet arī tie izgāzās. Dažādas tabakas, dažādus maisījumus, pat tabakas aizstājējus. Ja tie arī būtu droši, neviens smēķētājs tiem pat tuvu neietu. Beidzot, pēdējo desmit vai piecpadsmit gadu laikā, kad kļuva skaidrs, ka nav atrisinājuma, nav neviena cita ceļa, kā novērst pieņēmumus par cigaretēm kā tikai un vienīgi pašnāvību, rūpniecība atgriezās pie sava pēdējā ieroča — noliegšanas. Pašlaik esam turpat, bet noliegumi kļūst vājāki un vājāki, pierādījumus ir arvien grūtāk atspēkot, tiesas prāvas kļūst arvien bīstamākas un bīstamākas, un, ja neko nedarīsim, es mantojumā saņemšu varenu kuģi brīdī, kad tas nogrimst okeāna dibenā. Ārstu kungi, neesmu gatavs būt pirmais NAABOR prezidents, kas zaudē karu.
— Cik esmu dzirdējis, — Pīters uzmanīgi teica, — rūpniecība varētu pāriet uz marihuānu. Varētu ierosināt attiecīgu to legalizāciju un…
— Ir vairāki iemesli, kāpēc to nevaram darīt, — atbildēja Merils. — Vispirms jau laika gars ir pret to. Laikā, kad Savienotās Valstis tūkstoš deviņsimt trīsdesmit sestajā gadā aizliedza marihuānu, lai nodarbinātu tos valdības inspekcijas darbiniekus, kas zaudēja darbu, beidzoties alkohola aizliegumam, tauta marihuānu diemžēl pielaulāja īstajām narkotikām, kā heroīnam un kokaīnam. Turklāt, marihuāna satur vēl vairāk indes kā tabaka, turklāt, tai varētu būt vēl lielāka, lai gan citādāka, ļaunāka ietekme uz cilvēka elpošanas sistēmu. Mēs neko nespēsim iegūt, pārejot no legāla uz nelegālu cilvēku veselības drauda.
Deivids jautāja: — Un jūs vēl arvien grasāties pārdot tabaku?
— Tas ir tas, kas man ir veikalā.
— Un te tiek iejaukts neredzamais cilvēks? Kā?
Izskatījās, ka Merils apdomāja šo jautājumu, it kā to darot pirmo reizi. Tad atbildēja ar pretjautājumu: — Ko jūs zināt par cilvēka genoma projektu?
— Neko, Deivids bez kavēšanās attrauca.
— Izklausās, ka tas, teica Pīters, nav mūsu izpētes objektu lokā.
— Līdz šim, — piekrita Merils, — bet tas kļūs par jūs izpētes objektu. Katra jūsu ķermeņa šūniņa satur pilnīgu DNS virkni, informācijas ķēdi — instrukcijas rokasgrāmatu, ja vēlaties kas jūs jau no paša sākuma izveidoja. Ģenētiķi — par kādiem jūs tūlīt kļūsiet — ir sākuši izjaukt šo informācijas ķēdi, cilvēka genomu, un ir izpētījuši, kā to sadalīt pa sastāvdaļām tālākai izpētei. Cilvēka genoma projektu finansē Savienoto Valstu valdība ar Nacionālā Veselības institūta starpniecību. Pirms pāris gadiem viņi mēģināja dažus no gēniem patentēt, bet patentu birojs viņus noraidīja, pamatojoties uz viņu nespēju paskaidrot, kam viņu atrastās vielas noderēs. Palasiet Kuku-Dīganu. Līdz šim viņi ir…
Viņš pats sevi aprāva un sarauca pieri. — Vai kādam, — viņš iejautājās, — nevajadzētu to pierakstīt?
Deivids un Pīters tūlīt pat ķēra pie savām žakešu iekškabatām, tad Pīters sacīja: — Deivid, es pierakstīšu, — un Deivids nomierinājās, noglaudīja atkal žaketi, vērojot Merilu Fulertonu un mēģinot saprast, uz ko šis cilvēks mērķē, būdams kaut kādā veidā pārliecināts, ka, lai arī kas tas būtu, viņš un Pīters to ienīdīs. Un ko tad9
— Ģenētiķi, — Merils turpināja, — var izpētīt jūsu gēnus un noteikt procentuālu varbūtību, ka kāds no jūsu bērniem saslims ar Hanting-tona horeju. Vai ar kādu no Alcheimera paveidiem. Vai cistas fibromu. Viņi pašlaik mēģina atrast to ķēdes posmu, kas norādītu uz krūts vēzi. Vai homoseksualitāti. Vai alkoholismu. Un tad, galu galā, ja tas viss izdosies, kā viņi paredzējuši, genoma projekts varēs noteikt iespējamo veselības vēsturi, laiku un katra pasaules iedzīvotāja nāves cēloni vēl embrija stāvoklī dzemdē. Pirmajā trimestrī. Ja pēcnācējs izrādīsies punduris, jūs par to uzzināsiet laicīgi, lai viņu iznīcinātu. Merila Fulertona smaids bija tikpat plāns, cik acis ledainas. — Kas mēs būsim par veselīgu rasi! — viņš noteica. — Beidzot āriešu sapnis piepildīsies.
Izklausās briesmīgi, — atteica Deivids.
Un apburoši, — Merils viņam sacīja. — Briesmīgi un apburoši. Zināšanas. Cik ļoti tās vēlamies iegūt un kā no tām baidāmies! Piemēram, jūs vēlētos uzzināt visu par manu slimību vēsturi, un es gribētu uzzināt visu par jūsējo, īpaši tad, ja gribētu jūs pieņemt darbā vai apprecēt, vai uzsākt ar jums kopā kādu darījumu, taču neviens no mums nejustos ērti, apskatot pašam savu ģenētisko ziņojumu.
Pīters jautāja: — Vai tā ir zinātne vai zinātniskā fantastika?
Fakts, atbildēja Merils. Izlasīsiet publicējumus, kaut to vēl nav daudz. Un redzēsiet, ka, tāpat kā jūsu draugs, arī projekta zinātniskā daļa jau ir aptverta ar emocionālām, morālām un ētiskām šaubām. Vai projekts šo DNS kodu atrisinās pilnīgi, un vai tad valdība ar visiem spēkiem centīsies šīs zināšanas no mums slēpt mūsu pašu labā? Kādā nesenā aptaujā vienpadsmit procenti respondentu atbildēja, ka viņi atteiktos no embrija, ja uzzinātu, ka bērns nes resnuma gēnu. Redzat, nu, ka šis nebūs nekāds vienkāršais ceļojums.
Nebūt ar ne, atbildēja Pīters. Deivids ievēroja, ka viņš jau rakstīja piezīmju bloka otrajā lappusē.
Lai arī ko valdība darītu, Merils viņiem teica, lai noslēptu šo informāciju, noklusētu to tāpat, kā tik ilgi noklusēja ziņas par atombumbu, man tā ir nepieciešama. Viņi jau tagad šo projektu apklāj ar slepenību, un es gribu šo slepenību lauzt. Man šī informācija ir vajadzīga, un es gribu vadīt pētniecisko darbu vai vismaz ietekmēt to man vēlamā virzienā.
Piedodiet, Pīters ierunājās, dauzīdams ar pildspalvu pa piezīmju bloku. Es nesaprotu, kāds vispār tam visam sakars ar jums.
Nesaprotat? Merils pasmaidīja. Gribu, lai jūs abi sagatavojaties šim projektam, viņš pavēlēja. Gribu, lai jūs uzzinātu tikpat daudz par projektu, cik tajā iesaistītie zinātnieki. Gribu, lai par jūsu neredzamo cilvēku viņu laboratorijas, pārrunas, viņu dienasgrāmatas un piezīmju bloki sniedz jums vissīkāko informāciju, kas viņiem ir. Es gribu viņus novērst no krūts vēža un hroniskajām aknu slimību pētījumiem, par kuriem ne sūda nedodu.