Apbrinojami, domāja Deivids, kā sieviete šīs tirādes laikā vienkārši sēdēja līdzās Merilam Fulertonam un lasīja savu grāmatu.
Merils paliecās uz priekšu, tagad viņa acis ledaini kvēloja. Un tad beidzot sekoja lietas būtība. — Es gribu plaušu vēža kodu, — viņš teica. — Gribu emfizēmas kodu. Gribu miokarda kodu. Es gribu kodus, kas būtu noderīgi tabakai. Un tad es gribu pārizglītošanās programmu, kas būtu paredzēta ne tikvien mūsu patērētājiem, bet klientiem visā pasaulē. Atteiksimies no plaušu vēža gadījumiem! Atteiksimies no emfizēmas gadījumiem! Neļausim nekad šiem mazajiem izdzimteņiem ieraudzīt dienas gaismu!
Deivids un Pīters abi pievēra acis. Merils atgāzās sēdeklī kā tikko pēc orgasma un pasmaidīja. — Pēdējos četrdesmit gadus esam pavadījuši, viņš turpināja, — mēģinādami cigaretes padarīt drošas cilvēcei, bet bez sekmēm. Nākamos četrdesmit gadus mēs varam pavadīt, sagādājot drošību cilvēcei pret smēķēšanu.
Kāds kalpotājs bezgalīgi murminošās apbedīšanas ceremonijas laikā uz vējainā pakalna ar vienīgo ozolu un skatu uz Konektikutas zaļajām ainavām un mēļo dūmaku virs tālās Ņujorkas paziņoja, ka atpakaļ viņi nebrauks kopā ar Merilu Fulertonu un noslēpumaino sievieti, bet gan ar citu mašīnu. — Diezin kāpēc tas mani nepārsteidz, — Pīters noteica, izklausoties saīdzis.
Kalpotājs paraustīja plecus — kāda gan viņam tur daļa? — un teica: — Tagad būsiet mašīnā ar deviņpadsmito kārtas numuru, — un aizgāja.
Deivids jutās atvieglots un tā arī teica: — Pīter, vai tiešām tu vēl gribētu braukt ar šo cilvēku kopā. Dievs vien zina, ko viņš vēl pateiktu.
Viņš jau tā par daudz pateica, Pīters piekrita. Bet tad paskatījās garām Deividam un iečukstēja ausī: Ļaudis sāk doties projām.
Kā? Deivids paskatījās uz kapu un zemes uzbērumu, kas bija pārklāts ar to šausmīgo, Lieldienu olu grozā ieklāto zaļi vizuļojošo, mākslīgo zāli — paklāju, kas bija kā sava veida sveiciens no Havaju salām nākamajai pasaulei, bet mācītājs vēl arvien murmināja, ļaudis stāvēja ap kapu sēru, garlaicības vai paralīzes izteiksmē, un dievkalpojums, nepārprotami, vēl arvien turpinājās.
Bet, pagriezis galvu uz otru pusi no viņa lejā pa nogāzi, pamanīja, ka kāda mašīna slepeni aizdūc pa grantēto ceļu uz izeju, atstājot limuzīnu un mašīnu rindas, starp kurām bija vairākas spraugas, norādot, ka citas jau sen bija devušās prom. Prom no šejienes pa zālienu klusi virzījās divas sievietes un vīrietis, viscaur melnā mašīnas virzienā. Masveida aizbraukšana bija sākusies.
— Savu esam padarījuši, — Pīters iemurmināja Deivida ausī kā sātans, ka pavedina uz jaunu un interesantu grēku. Šis Fulertons ar mums vairāk negrib runāt, un par to otru mēs tik un tā nekā nezinām.
— Tiesa, — čukstēja Deivids, un tūlīt pat viņi pagriezās, lai savos gaiši pelēkajos uzvalkos dotos uz mašīnu pusi, prom no tā sērotāju loka ap kapu.
Viņi tā arī nekad neatrada deviņpadsmito mašīnu, jo līdzās vienpadsmitajai stāvēja Džordžs Klapss, kurš, viņus ieraudzījis, vaļsirdīgi pasmaidīja un sauca: — Mani ārsti! Labākie ārsti pasaulē! Vai gribat braukt atpakaļ uz pilsētu?
Deivids sacīja: — Mums paredzētas vietas deviņpadsmitajā mašīnā.
— Par to gan nav ko satraukties, — Džordžs viņiem atbildēja. — Šīs sistēmas vienmēr nobrūk, jo cilvēki tās izdomā. Kāpiet vien iekšā. Arī man reiz pietiek.
Vienpadsmitā mašīna nebija limuzīns, bet gan pilsētas vāģis, kā to sauca, bet lai gan bija parasta mašīna, tai bija melni ādas sēdekļi. Deivids un Pīters ieslīdēja aizmugurē, Džordžs aiz viņiem aizvēra durvis, un, kamēr viņi viens otram nosmīkņāja, paskatījās vēlreiz uz kalnu, kur cilvēki vēl arvien stāvēja līdzās ozolam, pret debesīm veidojot apveidus, it kā Džeka Fulertona Ceturtā aiziešana kaut kādā veidā būtu nozīmīga, Džordžs aprikšoja apkārt, lai apsēstos pie stūres un aizvestu viņus no šejienes.
Kad pēc dažām minūtēm viņi devās uz dienvidrietumiem pa Konektikutas maģistrāli, Pīters teica: Džordž, esmu pārsteigts. Domāju, ka viņi jums maksā pietiekami, lai jums vairs nekad nebūtu jāstrādā.
— A, viņi no tā izlocījās, — sacīja Džordžs, acīmredzot bez jebkāda naida, — kad izrādījās, ka galu galā nebūsim neredzami. Man jau visu laiku likās, ka tā būs. Tas advokāts…
— Mordons Līts, — abi reizē ierunājās.
—Jā, tieši tas, — Džordžs smējās un stāstīja. — Viņš mums vakar no rita to savā birojā pateica, atnāca sestdien, lai pateiktu, ka nevienam nemaksās par to, ka nav nekam derigi, un tā kā varu noderēt tikai par šoferi, tad, lūk, te nu es esmu. Vai tad tāpēc es viņus sūdzēšu tiesā? Kā gan viņus sauc, vai piecsimts dolāru vērtīgās firmas? Viņiem ir piecsimts bagātības, bet man nav nevienas. Ko tad sūdzēšu viņus tiesā, vai?
— Tas ir šausmīgi, — sacīja Deivids.
— Ūja, tik slikti jau nav, — Džordžs atteica. — Ja es būtu to naudu dabūjis, un man nebūtu, ko darīt, vienalga būtu nonācis kaut kādās grūtībās. Lieta tāda, ka man patīk braukt, patīk parunāties ar pasažieriem. Un, smaidīdams spogulī, novicināja gaisā roku. — Nu man ir jauni pirkstu nospiedumi, jauna seja, nekas mani nebaida, mīļais, varu turpināt braukt visu savu mūžu.
— Kamēr vien būsiet laimīgs, — Pīters viņam sacīja.
— Ar to varat rēķināties, atbildēja Džordžs.
Deivids iejautājās: — Bet kas ir ar Maiklu Prendergasti? Vai ari viņu apkrāpa?
— Nu, skaidrs, mīļais, Džordžs atbildēja. Viņi ir līdzīgu tiesību drātētāji. Ar viņu izrīkojās tieši tāpat kā ar mani.
Deivids jautāja: — Un ko viņa tagad darīs, vai zināt?
— Ai, jā, to viņa man pateica, — Džordžs atbildēja, — kad vakar no rīta pametām advokāta biroju. Ir tāda valsts kā Irāna vai Irāka, vai viena no tām, kas jau labu laiku bija aicinājusi viņu vadīt to atomenerģijas programmu. Pirms tam viņa atteicās, jo viņas uzturēšanās tur būtu pretlikumīga, bet nu viņai reiz esot diezgan. Viņa šo darbu pieņēma un, iespējams, jau ir lidmašīnā.
Pīters jautāja: — Uz Irānu?
— Vai Irāku vai vienu no citām tajā apkaimē. Kā viņa teica, pats lieliskākais ir tas, ka tur viņa drīkstēs nēsāt to melno apģērbu, ko sievietes valkā, lai viņas pilnīgi nosegtu…
— Čadru, — iesaucās Deivids.
— Jā, tieši to. Viņa drīkst valkāt čadru, un tas ir jauki. Otrkārt, tās programmas vadīšana, — paskaidroja Džordžs, — bet, kā viņa teica, būs vajadzīgi astoņi gadi, lai uzspertu gaisā visu pasauli. Domāju, ka viņa to arī izdarīs.
Deivids un Pīters stīvi raudzījās Džordža jautrajās acīs spogulī. Ne viens, ne otrs nevarēja aptvert, ko teikt. Džordžs viņiem piemiedza ar aci. — Man šķiet, — viņš piebilda, — ari mums būtu vienkārši jābauda dzīve, kamēr tā mums vēl ir.
38
5. jūlija ceturtdiena, diena pēc garās un nogurdinošās svētku nedēļas nogales, bija klusa Lielajā S lielveikalā, kas atradās ASV 9. ceļā — galvenajā tirdzniecības ielā Hudzonas upes austrumkrastā. Daži pensionāri, kam nebija nekā cita, ko darīt, vazājās pa milzīgajām, noliktavu līdzīgajām veikala telpām, kas bija pavisam nemīlīgs universālveikalu pēctecis, kurā preču kalni bija sakrauti tieši uz cementa grfdas, vai ari piebāzti līdz malām nekrāsotajos, rupjajos koka plauktos. Līdzko bijāt kļuvis par «biedru» viņu «klubā» (kas nebūt nebija grūti), te varējāt nopirkt jebko — sākot no televizora (un nekrāsotu mēbeles gabalu, kur to paslēpt) līdz zelta zivtiņu traukam (un pašām zelta zivtiņām), ko novietot uz televizora tad, kad pilnīgi nebija ko skatīties. Te varēja nopirkt konservētu vai saldētu pārtiku, smago mašīnu riepas, rotaļlietas, grāmatas, veļas mazgājamās mašīnas, puķes, teltis (gadījumā, ja māja jau ir piekrauta līdz malām), nelielus traktorus, divriteņus, solus, dēļus, no kā sasist paštaisītus solus, dubultlogus, ziemas logus, ziemas riepas, kleitas ar puķainiem ornamentiem, džinsus un beisbola cepures, pagodinot vienību pēc jūsu izvēles.