Šajā Lielajā S veikalā («Liels veikals lieliem ietaupījumiem!»), citiem vārdiem, varēja dabūt visu, ko agrāk mēdzāt pasūtīt Sīra Robuka8 katalogos, tikai tagad bija jābrauc pašiem uz noliktavu un prece jāsavāc, tā vietā, lai tikai piezvanītu un gaidītu, kamēr tā tiek nosūtīta. Cilvēkiem iepatikās šis jaunais veidojums un noliktava, uz kurieni bija pašiem jābrauc un nevis jāzvana, un tas kļuva tik tiešām par veiksmīgu, jaunu iepirkšanās veidu. Pat dienā pēc Ceturtā jūlija svētkiem te bija pircēji; ne jau nu daudz, bet daži gan. Un starp pensionāriem, kam nebija nekā cita darāma, bija kāda izskatīga jauna sieviete, kas sarunājās pati ar sevi. Patiesībā viņa sacīja: Fredij, uzmanies! Šī vecā dāma tikko uz mums neatskatījās.
Un ko tad viņa redzēja? jautāja, acīmredzot, tosteru kalns, kam jaunā sieviete tikko gāja garām.
— Tu labi zini, ko es ar to domāju, — viņa atcirta.
Šī jaunā sieviete, ko mēs jau pazīstam kā Pegu, pa noliktavu stumdīja iepirkumu ratiņus, bet neko tajos nelika, jo viņa patiesībā nebija kluba biedre. Viņa un viņas neredzamais pavadonis, ko mēs jau pazīstam kā Frediju, tikai nopētīja šo ieskrietuvi. Ta sakot, aplūkoja.
Bārbiju leļļu armija bolīja acis, kad Pega pastūma garām ratiņus, un tad visas kopā Fredija balsī teica: — Man salst kājas.
— Arā ir karsts, — viņa atgādināja.
— Tas ir tur, bet te ir, kā ir. Cements te, iekšā, ir auksts. Arī ciets, bet tu, Peg, būtu pārsteigta, cik tas ir auksts! Es vēlētos, kaut es varētu uzvilkt tās čības.
— Un kas zin’, cik cilvēku ciestu no infarkta tevis dēļ.
— Es tak to nedarīšu, es jau tikai tāpat.
— Nu, vai negribi tīties no šejienes, vai esi diezgan apskatījis?
— Nē, man jāizpēta vēl daudz kas cits — biroji un tā. Zini ko, dod man vēl stundu laika.
— Protams. Es varētu aiziet uz universālveikalu iepirkties.
— Laba doma.
— Vai satiksimies tepat?
— Nē, gan jau atradīšu tevi stāvvietā.
— Okei, tātad tu pašlaik aizej, vai ne? Ja? Un es arī varu atstāt veikalu. Jo es pašlaik esmu viena, vai ne?
Viņa klausījās, bet atbildi nesagaidīja. Kādā brīdī viņš bija aizgājis, vai tiesa? Viņa te pašlaik nebija, vai arī bija? Tikai, slaistīdamies, vērojot viņu. To nu viņš nedarītu, ne? Ja būtu tepat tuvumā, kaut ko teiktu, vai arī nē?
— Ai, es padodos, noteica Pega, šoreiz tik tiešām un pa īstam runājot ar sevi, atstāja iepirkumu ratiņus celiņa vidū un izgāja no lielveikala.
Fredijs tipināja pa cementa grīdu, eju krustojumos apstājoties un lūkojoties uz visām pusēm, meklējot, kur varētu būt biroji un kur iekraušanas doki, kur varētu būt telpa ar jauku, siltu paklāju. Lūkojās arī, vai te nav arī kaut kas uzdzīvei? Vai te ir kaut kas man?
Tiesa, ka te bija vislielākā preču izvēle, ko Fredijs jebkad bija redzējis vienkopus, un furgons ar gandrīz visām precēm, kas te bija, iepriecinātu
Džersijas Džošu Kuskiosko tādā mērā, cik Džersijas Džošs Kuskiosko vispār varēja būt, taču jautājums bija, kā preces pārvest. Neredzamu cilvēku nevar redzēt — tas tiesa. Neredzams cilvēks, kas nes televizoru, vēl arvien ir neredzams, kaut pašu televizoru gan var redzēt tas izsauktu virkni jautājumu ik pircējā vai ierēdnī, vai sargā, kas redzētu, ka televizors peld pa kādu Lielā S eju,un, ļoti ticami, gribētu šo lietu izmeklēt.
Bija jau vēl kāds apsvērums. Fredijs Nūns nebija apguvis šo profesiju, lai iesaistītos smaguma celšanā. Doma, ka vienam pašam būtu jāizstiepj vairākas preču tonnas no šīs ēkas, viņu pilnīgi nesaistīja. Vai bija kāds cits variants?
— Sveiks, dēliņ!
Fredijs atskatījās, aizbiedējot viņa apceri, taču pretī stāvēja pavecāks vīrs, kas tieši šajā celiņu krustojumā satikās ar viņu. Sirms, vecs vīrs, kas bija atspiedies pret balstu, smaidīja un skatījās tieši uz Frediju.
Ups, vai viņš piepeši bija kļuvis redzams? Vai viņš kails un redzams stāvēja Lielā S veikala vidū? Fredijs nopētīja sevi un nomierinājās, jo viņa te nebija.
— Vai mēli esi norijis, vai?
Fredijs paskatījās uz viņu, un vecais vīrs pavisam noteikti uzrunāja viņu. Skatījās uz viņu un runāja ar viņu. Neviena cita tuvumā nebija. Kas gan viņš bija par brīnumu veci?
— Vai tad otram cilvēkam labdien pateikt neproti?
Atpakaļceļa vairs nebija; vecis agri vai vēlu piesaistītu nevajadzīgu
uzmanību. Labdien, — atbildēja Fredijs.
Vecā vīra smaids kļuva sirsnīgāks. Nu, redzi nu, viņš priecājās. Nemaz nebija tik grūti, ko?
— Biju apmulsis, — atbildēja Fredijs, — biju aizrāvies ar to, kas man šodien būtu jānopērk.
— Ā, tātad jāpārbauda tas vecais iepirkumu saraksts, ko?
— Jā, tā ir, Fredijs atteica un pēkšņi saprata: vecais bija akls! Jau ilgi, gadiem un gadiem ilgi viņam vajadzēja būt aklam. Viņa citas sajūtas, lai to kompensētu, bija asākas. Ta kā visi citi veikalā Frediju nevarēja redzēt, pieņēma kā pašu par sevi saprotamu, ka viņa te nav, taču šis vecais vīrs tāpat nevienu neredzēja un viņam bija jāuztver klātiene vai prombūtne kādā citādā veidā — smaržu, siltumu, gaisa strāvu vai ar sīkiem cilvēka kustību trokšņiem — un ne vien bija sajutis, ka krustceļā atrodas vēl kāds cits, bet bija uztvēris, ka šis cilvēks bija vīrietis, droši vien jauns. Un, dabiski, tad bija jāparāda, kas viņš bija par velna zelli. Sveiki, dēliņi
Fredijs teica: — Šķiet, jums gan nav iepirkumu saraksta, ko?
— Tas ir manai meitai, vecais piešķieba galvu, ieklausīdamies. — Liekas, ka te jau viņa nāk.
Fredijs paskatījās, un no ejas labās puses soļoja tukla, piecdesmitgadīga sieviete ar skābu seju, stumdama pamatīgi piekrautus iepirkumu ratiņus. — Jā, te nu viņa nāk, — Fredijs apstiprināja.
Vecais vīrs teica: — Droši vien jums par vecu, bet vai gribat, lai iepazīstinu?
— Nē, ir jau labi, — sacīja Fredijs. — Man jāsāk iepirkties. Bija jauki ar jums parunāt. Un nogriezās pa kreisi.
— Uz redzi, dēliņ, — vecais vīrs sauca viņam nopakaļ, un tad Fredijs dzirdēja, ka sieviete jautā: — Ar ko tu, papu, runāji?
— Ar to jauno puisi, tur, — vecais vīrs atbildēja. — Laikam steidzās, kā visi.
Fredijs nogriezās ap stūri un neko vairāk nedzirdēja. Tad palēnināja gaitu, domājot par veco vīru, un atskārta, cik gan tas bija jauki normāli parunāties ar otru cilvēku. Šajās dienās tā viņam nebija nemaz tik bieža izdevība. Varbūt biežāk vajadzētu satikties ar aklajiem, apmeklēt viņu sanāksmes un tamlīdzīgi.
la pārdomājot, Fredijs attapās celiņa galā veikala priekšgalā, pie kases aparātu nodalījuma platās līnijas, kas izskatījās kā pasaules garākā lielceļa nodokļu iekasējuma kabīne, vai arī kā Mažino līnija, kas kādreiz bija paredzēta, lai atturētu Vācijas iebrukumu Francijā. Aiz kases aparātiem, no kuriem šodien daudzi bija slēgti, galvenā izeja no veikala atradās pa labi. Rīrējo vietu veikala priekšā aizņēma divstāvu ēka ēkā, ar vinilu apšūta būve, kas gluži nesniedzās līdz noliktavas griestiem, bet kurai bija pašai savs plakans segums. Šīs būves apakšstāvā atradās restorāns, video īre, valūtas maiņas būdiņa un sīkpreču veikals ar aptieku, kamēr augšā logos, kas bija aizvērti ar žalūzijām, acīmredzot, atradās biroji.