Bija jābūt kādai ejai uz turieni. Fredijs devās uz kādu kases aparāta nodalījumu, kas nedarbojās, un apsēdās metāls, atspiežot pakaļgalu, arī bija auksts, — sirsnīgi pateicos, — bet vismaz viņa kājas tika paceltas no aukstās grīdas — viņš gaidīja, skatījās un vēroja, un drīz aptvēra, kā tas darbojas.
Nauda caur šiem kases aparātiem neplūda. Cilvēki pirka vairumā un maksāja ar čekiem nekādām kredītkartēm. Laiku pa laikam kāds darbinieks atnāca līdz nodalījuma līnijai, savāca visus čekus, ievietoja melnā auduma maisiņā ar rāvējslēdzēju, tad ar maisiņu devās līdz ēkas ēkā durvīm tālajā kreisajā stūrī, tieši aiz sīkpreču veikala. Tur šis cilvēks piespieda pogu, pēc pāris sekundēm atgrūda vaļā durvis un iegāja, un, pirms tās aizcirtās, tās palika atvērtas pietiekami ilgi, lai Fredijs pamanītu kāpņu posmu, kas veda uz augšu.
Fredijs vēlējās tur nokļūt. Jautājums tikai bija kā? Triks ar Dimantu biržas durvīm, ko viņš atgrūda, te nenostrādātu, ne jau ar vienu cilvēku un durvīm ar atsperi. Neizskatījās, ka ir kāds cits ceļš uz augšu, kā, piemēram, ugunsgrēka avārijas kāpnes, bet žēl, jo kaut kas, kā, piemēram, ārējās avārijas kāpnes būtu tieši kā priekš neredzama cilvēka. Bet nekā.
Cilvēks, kas savāca čekus no kases aparāta nodalījumiem, nebija vienīgais, kas izgāja caur šīm durvīm, kāpelēja lejā un augšā pa trepēm. Bija arī citi, ģērbušies balti zilās cepurēs, halātos un darbinieku atpazīšanas emblēmās — SVEIKI! MANI SAUC LANA, KĀ VARU JUMS ŠODIEN PALĪDZĒT? kas tur staigāja iekšā un ārā, vairumā nesdami papīru kaudzes, rēķinus, pasūtījumu veidlapas, visāda veida dokumentus. Tranzīta vēstules. Šie ļaudis Fredijam likās interesantāki nekā čeku pārnēsātāji; viņš gribēja zināt tieši, ko viņi dara un kā to dara.
Nu, varbūt, vispirms būtu jādara, lūk, kas viņiem sekot no pretējā gala. Fredijs gaidīja, līdz ieraudzīja skarba paskata vecāku vīru — SVEIKI! MANI SAUC GASS, KĀ VARU JUMS ŠODIEN PALĪDZĒT? -
uzejam līdz birojam un atkal nonākam lejā, iznesot citādu papīru kaudzi. Fredijs tad nolēca no sava kases aparāta nodalījuma un taisnā līnijā sekoja Gasam līdz pat veikala pašam dibenam.
Interesanti. la kā viss iekārtojums bija līdzīgs noliktavai, viņiem patiesībā nemaz nebija nevienas dziļākas telpas precēm. Ta vietā viņiem pa visu ēkas aizmuguri stiepās augsta garāžu durvju rinda, no kurām dažas bija vaļā, citas — ciet. Aiz aizvērtajām durvīm stāvēja traktoru-treileru aprīkojuma piekabes, un tās tika izmantotas kā preču noliktavas, kur uz paletēm bija preces, bet čaļi ar autokrāvējiem preču kaudzes no piekabēm vilka pa grīdu cauri veikalam, kur tās tika novietotas apskatei.
Bet tas viss tomēr bija daudz sarežģītāk. Ar šāda veida darbību inventarizācijas kontrolei vajadzētu būt nolādēti apgrūtinātai, tāpēc viņi šad tad preču pielādētās paletes pārbīdīja tikai no vienas piekabes uz citu īpaši, ja garāžas durvis aizvēra tā, lai iztukšoto piekabi varētu acīmredzot aizvest — un viņš pat ievēroja pāris gadījumus, kad preču paletes nāk atpakaļ no izkraušanas, visticamāk, lai atbrīvotu vietu precēm, kas paredzētas pārdošanai, vai arī neiztirgotajām precēm, kad izpārdošana bija galā.
1
Vācu vai. Alabaster, gr. vai. alabastros — «slkgraudains minerāls», savukārt, «albīts» (no latiņu vai. albus, balts) balts izvirdumiežu minerāls ar dažādām nokrāsām.
2
Angļu rakstnieka Čārlza Dikensa (1812-1870) romāns.
1 O ЈL
3
Masačūsetsas tehnoloģijas institūts.
4
Edgars Alans Po (1809-1849) amerikāņu rakstnieks.
5
Franču tēlnieka Ogista Rodēna (1840-1917) skulptūra.
6
Apaļīga, veca vīrieša formā darināts kauss ar trīsstūrainu cepuri — vāku.
7
Angļu vai. doll — «lelle».
8
Lielveikals, kas 20. gadsimta sākumā pēc katalogiem apgādāja fermerus ar visām vajadzībām, bet vēlāk izveidoja lielveikalu ķēdi visā ASV.
Gass sev līdzi bija atnesis pasūtījumu, tāpēc dažas paletes tika izvilktas un pārceltas, un tagad viņš pavadīja daudz laika kliedzot uz savu autokrāvēju komandu un mētāja roku, satvēris rēķinu žūksni. Vērojot viņu, Fredijs pamanīja, ka Gass nepārtraukti kaut ko dīvainu valstīja mutē, kaut ko viļņainu un nedaudz riebīgu, taču beidzot saprata, kas tas bija. Gass, īstais Gass, pasaulē, kas ļoti daudz pazaudējusi no savas gasivitātes, košļāja neredzamu cigāru.
Fredijs, sajuzdams biedriskumu, atplauka smaidā. Tur bija neredzams cigārs, te vesels neredzams cilvēks; tā bija saikne. (Fredijs, atskārstot arvien pieaugošo atšķirtību no cilvēces, meklēja saiknes, kur vien tās spēja atrast.)
Apguvis visu no Gasa, Fredijs atgriezās veikala priekšgalā.
— Sveiki, papu.
— Sveiki, dēliņ.
— Ar ko gan tu runā?
Šoreiz viņš nosprieda, lai iet pie velna, vienkārši rīkosies. Un tā, viņš pagāja garām kases aparātu nodalījumiem līdz pat durvīm aiz sīkpreču veikala, sataustīja pogu, to piespieda, un pēc pāris sekundēm tika atalgots ar dūcošu skaņu. Atgrūda durvis vaļā tādā platumā, lai ātri caur tām izslīdētu, tad ļautu tām aiz sevis aizvērties un gaidīja, vērsdamies uz augšu.
Trepju galā neviens nebija redzams, tikai pavīdēja griesti ar dienas-gaismām, kas bija ievietotas olu kastīšu formas armatūras. Balsu sanēšana, biroja mašīnu klaboņa. Cilvēks, kas atbildēja par dūcēju, kā vairums šādu ļaužu, darbojās kā autopilots; dzird zvanu, atbild.
Fredijs ļoti apmierināts cilpoja augšā pa kāpnēm, jo kāpnes bija noklātas ar paklāju. Raupju, rūpnieciski ražotu paklāju, bet tomēr paklāju, un siltu.
Uzkāpis augšā, viņš atklāja, ka otrais stāvs bija tikai un vienīgi liela telpa, kas radīja tādu kā neskaidru zemūdens sajūtu. Rūpnieciski ražotais paklājs bija gaiši zaļš, sienas un griesti krēmkrāsā, dienasgaismas nedaudz iezaļganas, biroja mēbeles pelēkas. Viņi varētu būt zemūdenē Nautilus, un ārpusē aiz žalūzijām varētu būt pats dziļais okeāns, un zemūdenes spēcīgo prožektoru gaismā varētu peldēt milzīgi astoņkāji.
Ta vietā, protams, tas bija Lielais S komandas centrs — gara, ar zemiem griestiem, kondicionēta un sanoša telpa pilna ar biroja darbiniekiem, vairumā sievietēm, bet tālajā galā atradās norobežota vadītāja biroja telpa. Fredijs paskatījās apkārt un redzēja, ka uz galda tuvu kāpnēm novietots neliels televizora monitors, kas bija vērsts uz telpas durvju priekšu lejā. Sieviete, kas pie galda sēdēja, ievadīja savā datorā nebeidzamas skaitļu rindas, lasīdama no divu collu biezas, sārtas maksājumu rēķinu kaudzes. Tikmēr Fredijs vēroja; kāds darbinieks parādījās monitorā un piespieda pogu; ari šeit, tāpat kā lejā, atskanēja dūcoša skaņa; sieviete pie galda pat nepacēla acis no rēķinu kaudzes, tikai pasniedzās, piespieda pogu monitora priekšā un turpināja rakstīt.
Rutīna ir drošības pasākumu nāve.
Nu Fredijs laiku pavadīja, klejojot pa biroju, skatīdamies pār cilvēku pleciem, kamēr viņi strādāja, lasīdams veidlapas, izpētīdams tabulas pie sienām, un daudz uzzināja par šīs iestādes darbības sfēru. Uzzināja, ka darbadienās veikals strādāja līdz astoņiem, bet biroja darbinieki palika birojā līdz desmitiem, bet vienpadsmitos ieradās apkopēju komanda, ka visu nakti dežūrēja četri apsargi, bet bez suņiem, kas varētu būt bīstami. (Neredzamība suņus neapmulsinātu; viņi vairāk uzticas saviem deguniem nekā acīm.)