Viņš noskaidroja ari, ka biroja darbinieki ierodas astoņos no rīta. Ta kā te bija divas darbinieku maiņas, kas daļēji sakrita, neviens nevarēja būt pilnīgi pārliecināts, ka tādu vai citu lēmumu pieņēmis otrs darbinieks, kas sēdēja pie šī galda. Tāpat viņš izdibināja, ka veikals dalījumiem tiek atvērts katru rītu desmitos. Un viņš daudz uzzināja par preču plūsmu iekšā, ap un ārā no veikala. Viņš manīja, ar ko varbūt varētu nodarboties, un tas likās jauki.
Tad viņš paskatījās uz pulksteni pie sienas, un viņš te bija pavadījis jau pusotru stundu! Un kas zin’, cik ilgi tur lejā. Viņš bija solījis satikt Pegu pēc stundas. Nu vajadzēja būt jau vismaz divām stundām, iespējams, pat vairāk.
Nē, nē, nē; dzīve Pegai jau tā bija grūta, dzīvojot kopā ar kādu, ko nevarēja redzēt. Nebija jēgas likt viņai sēdēt mūžīgi atklātā stāvvietā, kas tika pakļauta karstajai saulei. Bija laiks no šejienes pazust.
Fredijs devās projām tik steidzīgi, ka metās lejā pa kāpnēm,neskatī-damies, tad pavērās, un, lūk, uz augšu maršēja Gass. Savilcis pieri uz rēķiniem, ko sažņaudzis turēja savā dūrē, košļājot neredzamo cigāru, iekalts zābakos, klaudzinādams tos pakāpienu pēc pakāpiena uz augšu uz otro stāvu.
Par vēlu doties atpakaļ. Par vēlu kam citam, bet ne bēgšanai.
Ievilcis elpu, šausmās saviebies, Fredijs aizspraucās garām uz leju starp Gasu un sienu.
Atvainojiet, nepaskatījies noņurdēja Gass.
— Atvainojiet, — Fredijs viņam atteica.
Abi turpināja savu ceļu.
Pega neievēroja, kā plūst laiks, jo viņa kala plānus. Bija nonākusi pie secinājuma un tāpēc plānoja, izstrādāja terminus, izdomāja, ko tieši darīt, ko sacīt un kad to darīt un teikt.
Viņa, nolādēts, mīlēja Frediju un viņai patika būt ar viņu kopā, bet tikai tad, kad bija ar viņu kopā. Ja bija jādzīvo ar viņa balsi un dažām drēbēm, lateksa maskām un Playtex cimdiem, tas nebija gluži tas pats. Zinot, ka naktīs nedrīkstēja ieslēgt vai ikvienu gaismu, esot gultā, izrādījās nemaz ar nejauki. Nemitīgā saspringtība atstāja savas pēdas uz meitenes sejas krāsu, gremošanu un stāju.
Pagājušās nedēļas postošais piedzīvojums, kas nolēma neveiksmei katras pūles tikai iziet uz normālu randiņu un restorānā ieturēt vakariņas, bija tik tiešām pēdējais piliens. Šī neveiksme restorānā bija notikusi pagājušajā piektdienā, Ceturtā jūlija nedēļas nogales sākumā. Kopš tā laika viņa bija pavadījusi pārdomājot, ko darīt, sēdēdama pie peldbaseina, zem saulessarga un ar «Sailesu Māmeru»,” kamēr tas neredzamais valis viļņoja no vienas peldbaseina malas uz otru.
Protams, viņa jau zināja, ko darīt, zināja jau labu laiku, kas bija šī vienīgā iespēja, taču vilcinājās, atturējās un atkal vilcinājās. Un viņa zināja, ka tas viss ietekmēja viņu attiecības, ja vien tās var saukt par attiecībām, paliekot kopā ar vīrieti, kura nav.
Ta nebija Fredija vaina, ka viņš nokļuvis šādā situācijā, un viņa to zināja, taču joprojām viņu vainoja, lai gan juta, ka viņš varētu būt redzams, ja vien pats to gribētu, un ka viņš bija neredzams tikai tāpēc, lai paliktu gudrs muļķis. Zināmā mērā Fredijs, protams, bija gudrs muļķis, kas šim apvainojumam piešķīra nedaudz ticamības; vairāk ticamības kā Fredijain pašam šajās dienās bija.
Man jāturas kopā ar viņu, vismaz šīs afēras laikā, Pega pie sevis noteica. Negribu viņu novirzīt, runājot par to tagad, bet, tiklīdz šī zādzība būs galā un viņam būs daudz naudas un nodrošinājies kādam labam laikam, es visu viņam paskaidrošu. — Fredij, — teikšu, — tā neies cauri. Tas sastindzina manu mīlestību pret tevi, Fredij, iestrēgušai te, dziļajā mežā, kopā ar tevi, kad vispār ar tevi neesmu. Mums vajadzētu, man žēl, Fredij, taču mums vajadzētu pamēģināt padzīvot atsevišķi. Es atgriezīšos Beiridžā, tu paliec tepat, bet mēs sazvanīsimies. Varbūt reizēm es pat tevi apciemošu, un, ja tu kādreiz vispār atgūsi savu redzamību, es būšu tepat, un to tu zini. Bet tā, saldumiņ, tā ir pārāk liela piepūle. Man žēl, bet tā tas ir.
Pega nopūtās. Viņai bija skumji. Jā, tomēr.
Pasažieru durvis atvērās. Pasažieru sēdeklī un uz atzveltnes parādījās bedrītes. Pasažieru durvis aizcirtās. Kāda garāmejoša māte, dodoties uz Lielo S, pat neatskatījās, bet viņas trīs sīkie bērneļi ar netīrām mutēm blenza un blenza, vilcinoties nopakaļ, līdz māte visiem trim iebelza pa pakausi. Tad viss bariņš devās uz veikala pusi, bļaujot un vaimanājot.
* Angļu rakstnieka Džordža Eliota (īst. v. Mērija Anna Evansa) (1819-1890) romāns.
Aizelsusies Fredija balss sauca: — Ai, piedod, Peg. Es pilnīgi tur pazaudēju laika izjūtu.
Viņa pasmaidīja uz vietu, kur, kā viņai likās, vajadzēja būt viņa galvai. Viņai vajadzētu apieties jauki, pirms viņa pārrauj attiecības. Atstāt viņam jaukas atmiņas. Galu galā, viņa šo puisi vai to, kas no viņa bija palicis, tiešām mīlēja. — Ir jau labi, saldumiņ, — viņa teica.
— Es te vienkārši sēdēju un domāju, tas viss.
— Nebiju domājis tik ilgi būt projām.
— Par to nerūpējies. Vai viss būs labi?
— Viss būs vienkārši brīnišķīgi! Pacilātība viņa balsī viņai vēlreiz lika nožēlot to, ka neredz viņa seju. — Viss, kas man jādara, — viņš viņai teica, — veikalā jāpavada nakts un no rīta jāizved pusveikals.
— Tas ir kolosāli, Fredij.
— Tikko būsim mājās, mums atliek tikai piezvanīt Džersijas Džošam un noskaidrot, kādu preču furgonu viņš vēlētos — un arī pašu furgonu viņš varētu pievākt — un tad sveiki.
— Lieliski.
— Un tad mēs varam atgriezties te, — viņš teica, burbuļojot pāri malām, — un atpūsties visu vasaru. Mums tas izdosies, Peg.
Kaut kas aizskāra viņas labo kāju. Viņa zināja, ka tā ir Fredija roka, un pat nesarāvās. — Tas ir brīnišķīgi, saldumiņ, — viņa noteica.
— Kā būtu, ja tu tagad ietu un aizmugurē apģērbtos?
— Ļauj man tevi vispirms noskūpstīt.
Viņa aizvēra acis.
39
Trešdien pēc Ceturtā jūlija nedēļas nogales, kamēr Fredijs Nūns izpētīja Lielo S pavalsts ziemeļos, Mordons Līts, atrazdamies Ņujorkas pilsētā, turpināja nodarboties ar Fredija lietām. Tas sākās no paša rita, tieši pēc tam, kad Mordons bija novietojis savu mašīnu ar nodokļiem neapliktajā stāvvietā viņa biroja ēkas pagrabā. Izdzirdot, ka aizcērtas vēl citas blakus esošās automašīnas durvis, viņš jau zināja, vēl neatskatījies, ka būs tāda kā vēl viena satikšanās ar Bāmiju Beileru.
Jā. Te nu viņš nāca, šis sīkstais resnulis, spraucoties starp mašīnām uz Mordona pusi, smaidot savu ciešo smaidu un sakot: — Labrīt, Advokāta kungs. Vai pavadījāt jauku nedēļas nogali?
Kas par jautājumu! To neievērojis, Mordons atteica: — Bāmij, lūdzu, sakiet, ka esat atradis Frediju Nūnu.
— Nu, varētu jau to teikt, — Bāmijs atbildēja, — bet tad es melotu. Ienāciet manā birojā, saliksim prātus kopā.
Mordons smagiem soļiem, taču nenovēršami sekoja Bāmijam uz šodienas mašīnu — burgundieša krāsas Daimleru. Kamēr Bāmijs atvēra aizmugurējās durvis, Mordons jautāja: — Vai esat nolēmis izmēģināt pasēdēt katrā šīs garāžas mašīnā?
— Sauciet mani par Zeltmatīti, atcirta Bārnijs, nelikdamies traucēts. Vai tas tik neiespējami, ka mēģinu iegādāties jaunus riteņus. Iekāpiet, Advokāta kungs.
Pārsteidzošā kārtā Daimlerā bija nedaudz mazāk vietas kā citās mašīnās, ko Bāmijs bija izvēlējies. Mordons sajuta, ka ir nepatīkami tuvu otram vīrietim, kas,aizcirtis durvis, apsvempās pret viņu, pasmaidīja un teica: — Dzirdēju, ka jūsu ģimenē notikusi nelaime.