Neizpratnē Mordons vaicāja: — Manā?
— Fulertonu ģimenē.
— A, jā, tik tiešām.
— Un tā, mans pirmais jautājums ir, — iesāka Bāmijs, — vai tas puisis, kas pārņems amatu, ir tikpat dedzīgs atgūt Frediju Nūnu kā iepriekšējais?
— Pat vairāk, Bāmij, — Mordons apgalvoja. — Pat vairāk.
— Labi. Tas mani stipri nomāca. Lūk, par ko esmu domājis.
-Jā?
— Iedomājos sevi Fredija Nūna vietā, saprotat? Bāmijs, runājot, pamāja ar galvu un skatījās pāri priekšējam sēdeklim uz aizsargstiklu tā, it kā tur atrastos Fredijs Urbāns Nūns, ko viņš ārpusē varēja redzēt, un nevis kāda mēļa Lexus pēcpuse pāri ielai. Sākumā šim čalim, -Bāmijs teica, bija jāuztraucas, varbūt, ka nomirs, varbūt, ka mitēsies būt neredzams, varbūt, ka atgadīsies vēl kas. Bet nekas nenotika. Mēs to zinām, jo viņš nedēļas laikā, pēc tam, kad kļuva neredzams, paveica divas veiklas ielaušanās. Un mēs zinām arī, ka viņš vēl arvien bija neredzams, kad pēc nedēļas šis kuņas bērns izvalsēja no Beiridžas
dzīvokļa tieši mūsu degunu priekšā un vēlāk mani apstrādāja pavalsts ziemeļos.
— Izskatās, ka viņš, sacīja Mordons, ir pārliecināts, kas attiecas uz neredzamību.
— Tā ir, — piebilda Bāmijs. — Un nu viņš vairs nav tik norūpējies, ka kaut kas varētu notikt. Taču tagad viņš ir stadijā, kad sāk uztraukties, ja nekas nenotiks.
— Nesaprotu, par ko jūs runājat, — Mordons atzina.
— Nu, paskatieties, atbildēja Bāmijs, vai šis puisis visu savu mūžu gribēs palikt neredzams? Vai jūs gribētu? Vai es? Nē.
— Tas, toties, viņam ir noderīgi, — ieminējās Mordons, — vismaz jau nu viņa darba laukā.
— Protams. Tāpēc jau zog vairumā, pamatīgi un bieži. Divas liela apmēra zādzības vienas nedēļas laikā. Ap šo laiku, jādomā, vēl vairāk, bet, ja nu viņš piestrādā ārpus pilsētas, tad man būs grūtāk tam izsekot. Ja es būtu viņš, zināt, tas ir vienīgais veids būt par policistu, detektīvu, kas faktiski ari esmu, un lai tie liekuļi iet drātēties, — ja es būtu viņš, skatītos ar viņa acīm un domātu ar viņa galvu, man šķiet, ka īsā laika sprīdī izdarītu pamatīgi daudz zādzību, savāktu pulka daudz naudas, tad kļūtu redzams un aizietu pensijā.
— Kā? Kā gan atkal kļūt redzamam?
Bāmijs nepatīkami tuvu Mordona degunam paluncināja pirkstu. — Tas tad arī ir tas, ko gribēju teikt, — viņš atbildēja, — iemesls, kāpēc te šodien esmu. Ārsti.
— Ārsti.
—Ārsti. Agrāk vai vēlāk mūsu draugs Fredijs mēģinās ar viņiem sazināties.
Mordons par to nebija iedomājies, bet tagad to izdarīja un lēnām pamāja ar galvu. — Saprotu, ko domājat. Panākt ar viņiem vienošanos, palīdzēt pabeigt eksperimentu, ja viņi apsola viņu atgriezt sākotnējā stāvoklī. Status quo ante."
— Tieši tā. Viņš zvanīs ārstiem, — Bāmijs, iepriecināts par savu slēdzienu, pamāja. — Vai, — viņš turpināja, — ir jau varbūt to darījis? Vai par to vispār esat domājis?
* Latīņu vai. «stāvoklis pirms tam».
— Domājat, ja viņš sazinātos ar viņiem, viņi man par to neko neteiktu?
— Tikai tad, ja jūs pajautātu.
Mordons to atkal pārlika savā prātā, un viņam atkal reiz bija jāatzīst, ka Bārnijam taisnība. — Taču attiecības starp mani un ārstiem, — viņš atļāvās ieminēties, — patiesībā starp ārstiem un NAABOR vispār, iespējams, nav tik labas, kādām tām vajadzētu būt.
— Esmu ar mieru derēt, ka tā ir.
— Nu, — Mordons teica, — faktiski šodien tik un tā biju ārstiem nodomājis piezvanīt, sarunāt tikšanos, lai pārrunātu dažus priekšlikumus, kas tika izteikti nedēļas nogalē. To varētu pieminēt kā otru tematu.
— Jā, to varētu gan, piekrita Bārnijs. Un jūs varētu mani ņemt līdzi kā otru dalībnieku.
— Jūs gribat nākt līdzi? Mordons pārsteigts jautāja. Satikt ārstus? Lai viņi iepazīstas ar jums?
— Tieši tā.
— Kāpēc?
— Nu, pirmkārt, Bāmijs atbildēja, jūs pārrunāsiet situāciju ar ārstiem, kāpēc viņiem būtu jāsadarbojas, legalitāti , viņu atbildību un tā tālāk. Tad turpināšu es, Bāmijs beidza un pasmaidīja, un viņus pabiedēšu.
Melnā sekretāre Šanana šoreiz Mordonu atpazina, ieraugot viņu pa lodziņu līdzās rakstāmgaldam, sāka smaidīt, bet tad ieraudzīja Bārniju. Viņas izteiksme nomācās un no jauna nopētīja Mordonu ar šaubām; lai kā, viņa nospieda pogu, kas atvēra durvis, un viņus ielaida.
— Vienlīdzīgu tiesību darba devēja, — dūkšanai atskanot, piezīmēja Bāmijs.
— Es nenovērtētu šo meiteni par zemu, — Mordons viņam teica, atgrūzdams durvis un palaizdams Bārniju pa priekšu.
Šanana bija atnākusi līdz biroja durvīm. — Labrīt, Līta kungs, — viņa teica. Mordons ievēroja, ka viņa bija gatava izlikties, ka Bāmija patiesībā nav, tā, it kā viņš būtu apgrūtinājums, ko viņa gribēja Mordo-nam aiztaupīt, lai tas viņam nebūtu jāatzīst.
Vairāk nekā gatavs šo domu atbalstīt, Mordons pasmaidīja savu gandrīz cilvēcisko smaidu un teica: Labrit, Šanana. Ārsti mani gaida.
-Jā, es zinu. Pateikšu viņiem, ka esat ieradies. Viņa pamāja ar slaidu, graciozu, tumšu roku. Jūs taču atceraties, kur atrodas konferenču telpa?
Mordons izskatījās sadrūmis. — Un nevis jaukā telpa augšstāvā?
Viņa bija uzjautrināta, līdzcietīga. — Diemžēl, nē, — viņa atteica un nozuda savā birojā.
Mordons devās uz konferenču telpu, un Bāmijs sekoja, piebilstot: — Ar šito jūs diezgan labi tikāt galā.
— Es tieku galā ar kuru katru, Bāmij, — atteica Mordons.
Bāmijs viņu noskatīja. — Vai pats tam tiešām ticat?
Mordons negrasījās atbildēt. Viņi iegāja dienasgaismas apņemtā konferenču telpā, Bāmijs pavērās visapkārt un sauca: — Okei, es atzīstos. Kur man jāparakstās?
— Jā, tai trūkst ērtību, vairāk Vai mazāk, — Mordons piekrita.
Bāmijs izpleta rokas. — Te nu esam asteroīdu joslā, viņš atteica,
un tajā brīdī ienāca abi ārsti.
Bāmijs un abi ārsti satikās pirmo reizi, protams, un Mordonam bija interesanti pavērot, cik pēkšņa un instinktīva bija abu pušu nepatika. Jau ar ķermeņa kustību pietika, lai nostādītu pretī apkārtnes seis-mogrāfus, ja tur tādi būtu. Mordons vēroja, kā divi zālēdāji paši savā teritorijā sastop gaļēdāju, un acu bolīšana, lūpu šķobīšana un nagu sišana pret zemi bija apdullinoša.
Taču Mordons, it kā nekas nebūtu noticis, iepazīstināja: — Dr. Pīter Heimhoker, Dr. Deivid Lūmis, vēlos jūs iepazīstināt ar Ņujorkas pilsētas policijas detektīvu Bāmiju Beileru.
— Sveiki? — ieņurdējās Bāmijs.
Lūmiss iepleta platas acis un klusēja, kamēr Heimhokers noskatīja Bāmiju no galvas līdz papēžiem, pacēla pret Mordonu acis un pabrīni-jās «ak, jūs, palaidni» stilā: — Tiešām?
— Bāmijs, — Mordons paskaidroja, — ir palīdzējis mums Fredrika Nūna meklēšanā. Mēs domājām, ka būtu labi mums visiem satikties.
— Ak tā gan, noteica Heimhokers.
Mordons norādīja uz tukšo konferenču galdu. — Vai apsēdīsimies?
— Protams, Heimhokers atteica, atcerēdamies savas manieres.
Arī Lūmiss, atminoties savus uzvedības pamatlikumus, jautāja: —
Vai Šanana jums piedāvāja bezalkoholiskos dzērienus? Kafiju? Vai ko citu?
— Nav nepieciešams, — Mordons apgalvoja. — Bet, vienalga, pateicos.