Viņi sēdēja pie garā galda kā darba devēju un darba ņēmēju pārrunu dalībnieki, katrā pusē pa divi, ar skatu vienam pret otru, sakrustotām rokām, ar elkoņiem uz galda, neuzticīgās acis, saudzējot no dienas-gaismām, sarauca pierēs. īso klusuma brīdi pārtrauca Lūmiss, sacīdams Mordonam: — Godīgi jāsaka, ka tad, kad šorīt piezvanījāt, domājām, ka runāsim par Merilu Fulertonu un viņa idejām.
— Jā, gribu arī to skart, — Mordons piekrita. — Varbūt, ka vajadzētu to pārrunāt vispirms. Paskatīdamies uz Bārnija nepatīkamo profilu, jautāja: — Bāmij, jūs taču neiebildīsiet?
— Manis pēc.
Mordons pievērsās ārstiem. — Par šo projektu, lai kā ari to sauca.
— Cilvēka genoma projekts, atteica Lūmiss, un Heimhokers piebilda: Tāds tik tiešām pastāv. Taču neizklausījās, ka viņš to pilnīgi apstiprinātu.
— Un vai tā to arī Merils dēvēja?
— Savā ziņā, — sacīja Heimhokers, un Lūmiss piebilda: — Tas cilvēks, zināt, ir jucis. Runāt par megamāniju.
— Cik zinu, biznesa aprindās to sauc par «domā plaši», — Mordons teica. — Tatad esat ielūkojušies šajā džeroma projektā?
— Genoma, sacīja Heimhokers, no vārda gēns. Cilvēka genoma projekts ir Savienoto Valstu valdības visdārgākais pasākums kopš Man-hetenas projekta.’
— Tik tiešām?
— Mani pārsteidz, — sacīja Lūmiss, — cik ļoti maz par to zināms.
— Nu bet protams, norādīja Mordons, ari Manhetenas projekts, izgudrojot atombumbu, nebija tajā laikā neko daudz pazīstamāks.
— Taisnība, — sacīja Heimhokers, bet Lūmiss piebilda: — Tas bija kara laiks, un Heimhokers teica: Tas varētu būt pārāk sarežģīts stāsts, ko presei izskaidrot lielam, neaptēstam pūlim, un Lūmiss apstiprināja: Ta ir.
— Bet šāds projekts tik tiešām ir, — sacīja Mordons, — un tam ir saistība ar DNS ķēdēm…
— Plānošanu, sacīja Heimhokers. Kā jau norādīja jūsu draugs Merils. Un tādējādi atrod slimību iezīmes. Bet šis, saprotat, ir valdības projekts un nevis kaut kas, kur jūs varat ielavīties, ietekmēt vai apvienot.
* Slepens amerikāņu zinātnisks projekts, kas iesākts 1942. gadā, lai izveidotu atombumbu.
— Bet tagad, jau no paša rīta, — Lūmiss ar tādu kā vaimanu balsī teica, mēs ar kurjeru saņēmām vēstuli no šī Merila Fulertona ar Dr. Arčera Emorija pavadvēstuli, paziņojot, ka mūsu melanomas pētījumi tiek pārtraukti! Tik vienkārši!
— Nelaimīgie, — murmināja Mordons.
— Mēs bijām tik tuvu, Lūmiss iekliedzās.
Heimhokers daudz mierīgāk teica: — Vai nu bijām tuvu, vai arī nē, kompānijas acīs, acīmredzot, vienmēr esam bijuši nekas vairāk kā dzīves īstenības maskētāji. Un nu viņiem pārgājusi patikšana pēc šīs neīstās sejas un tāpēc viņi to izmet.
— Jūtamies tik ļoti izmantoti, — sauca Lūmiss.
— Un mēs jūtamies, — piebilda Heimhokers, — arī ļoti pievilti. Vēstulē tiek teikts, ka mūsu pētniecības iestādei ir dota atļauja darboties tālāk kā iepriekš, bet tikai, ja mērķi tiks pārveidoti un ja mūsu mērķi tagad ir tie, ko sauc par tabakas drošības ģenētisko pastiprināšanu.
— Un kā jums patīk šis eifēmisms? — uzstāja Lūmiss.
— Domāju, ka tas ir diezgan jauks, — atzinās Mordons.
— Taču, turpināja Heimhokers, kā lai mēs to paveicam? Pat ja atrastu neredzamo cilvēku…
— Ko arī izdarīsim, — sacīja Bāmijs.
— Jā, nekādu šaubu, Heimhokers paņirgājās par viņu, tad atkal uzrunāja Mordonu, sacīdams: Pat ja viņu atrodam, pat ja pārliecinām viņu strādāt kopā ar mums un pat ja viņš pamanīsies būt piesardzīgs valdības laboratorijās tā, ka viņu nenoķer, neiejaucot mūs…
— Nekad neesmu vēlējies izdarīt kādu valstisku noziegumu, -atzinās Lūmiss.
— Tieši tā, sacīja Heimhokers. — Un tā, Līta kungs, es saprotu, ka jūs pārstāvat pretējo pusi lietā, taču man šķita, ka jutāties tikpat iebiedēts, kā mēs tajā limuzīnā, klausoties tajā vīrietī…
— Ne visai, — atbildēja Mordons. — Esmu diezgan bieži iepriekš uzklausījis biznesmeņu sapņus. Bet jūs gribat zināt, kā turpināsiet pārtikt no NAABOR, ja NAABOR uzstāj, lai jūs darītu kaut ko nelegālu.
— Man prātā bija vārds neiespējami, teica Heimhokers, un Lūmiss atbalstīja: — Neiespējami un nelegāli, neētiski un amorāli.
Mordons pamāja. — Viss cits, tikai ne uzbarošanās. Kungi, es gribētu, lai jūs saprastu, ka šis ieteikums nenāk no manis, bet vai nedomājat, ka labu laiku varētu strādāt pie šī jaunā projekta, nekad nenonākot pie kāda gala slēdziena? Es domāju, cik bieži gan iesniedzāt kādus ziņojumus par jūsu melanomas projektu?
— Patiesībā nekad, — atzinās Heimhokers, taču Lūmiss nepiekrita: — Tajau nu gluži nav, Pīter. Mēs sagatavojām ikgada ziņojumu akcionāru brošūrai, no jauna informējot par mūsu mērķiem un tā tālāk, norādot projektus, kam esam veltījuši laiku iepriekšējā finansu gadā.
— Tikai to? — prasīja Mordons.
— Tikai to — neko, — teica Heimhokers, un Lūmiss piebilda: — Bet mēs bijām tik tuvu, bijām uz atradumu sliekšņa, par to esam pārliecināti, un tāpēc tik dedzīgi gribējām izmēģināt vienu no mūsu formulām ar to zagli.
— Un ja runājam par viņu, sacīja Bāmijs, vai iebilstu, ja tā darītu?
— Lūdzu, — Heimhokers bilda, izkliedējot saspīlējumu, lai nomierinātu Bāmiju (kas, protams, panāktu tieši pretējo), ļaujiet man vispirms pabeigt šo tematu. Mordonam viņš teica: — Lai gan šis nav jūsu priekšlikums, jūsu ieteikumu mēs saprotam — vienkārši sekojam Merila Fulertona idejām, cik labi vien spējam, nenonākot sadursmēs ar likumu. Bez protesta, bez strīdiem.
— Ja jūs protestēsiet vai strīdēsieties, — sacīja Mordons, — jūs tiksiet aizvietoti. Ir daudz pētnieku, kas gribētu paši savu laboratoriju. Ja jūs tūlīt sāksiet ārdīties, pazaudēsiet dotācijas. Un droši vien ari šo ēku.
Lūmiss jautāja: Un kā būs ar mūsu melanomas pētījumiem?
Mordons paraustīja plecus. — Turpiniet. Savās finansu atskaitēs nosauciet to kaut kā citādi. Grāmatvežiem, kas apmaksā jūsu izdevumus, tik un tā nav ne jausmas, ar ko jūs nodarbojaties.
Heimhokers un Lūmiss saskatījās. Beidzot Heimhokers bilda: — Mēs varbūt varētu viņam laiku pa laikam iesniegt nedaudz informācijas.
— Bet ne tā, — sacīja Lūmiss, — lai viņš varētu pa īstam nopostīt.
— Protams, — atbildēja Mordons.
Heimhokers paskatījās uz Mordonu ar medīta cilvēka skatu. Lai gan atbaidošs veids, kā dzīvot, viņš noteica.
— Visi dzīvesveidi ir atbaidoši, — Mordons viņu mierināja. — Iedomājieties, ka dzīvojat tā, kā to, piemēram, dara šis Bāmijs, kas ir bijis ļoti pacietīgs un kurš grib ko teikt par Fredriku Nūnu. Sāciet, Bāmij.
Bāmijs savilka pieri Mordona profilam. — Kas vainas tam, kā es dzīvoju?
— Nekas. Jūs izskatāties ar to ļoti apmierināts. Izstāstiet ārstiem par Nūnu.
Bāmijs apdomāja un nolēma uzsākt. Pagriezies pret ārstiem, viņš jautāja: — Vai Nūns ar jums abiem ir vēl sazinājies?
— Nē, atbildēja Heimhokers, un Lūmiss sauca: Mēs gan gribētu!
Bāmijs noraizējās: Vai par to esat pārliecināti? Pat neviens nieka
telefona zvans?
— Protams, ka nē, — aizvainots atrauca Heimhokers, kamēr Lūmiss pārsteigumā sauca: — Katru reizi, kad iezvanās telefons, mēs ceram, ka tas ir viņš! Dieva dēļ!
— Tāpēc ka viņš zvanīs, — sacīja Bāmijs un pameta skatu uz Mor-donu. — Vai tiesa, Advokāta kungs?