— Viņa neredzamība, šķiet, nebeigsies, — Mordons teica ārstiem. — Līdz šim esam noskaidrojuši, ka viņš vēl arvien ir pilnīgi neredzams.
— Nu, protams, — sacīja Lūmiss, un Heimhokers piebilda: — To jau mēs bijām paredzējuši.
Mordons pacēla uzaci. — Jūs to paredzējāt? Tas, ka viņš vēl aizvien būs neredzams? Bez jūsu zālēm, taču neredzams?
— Katrā ziņā, — Heimhokers sacīja, un Lūmiss piebilda: — Nav ne mazāko šaubu. Vai ne mazāko šaubu par Nūnu, ja jau par to runājam.
Bāmijs teica: — Un tāpēc viņš jums zvanīs. Kādu dienu, kādu no šiem vakariem, viņš būs sakrājis tik daudz naudas, cik vēlas, un gribēs atkal kļūt redzams, lai dzīvotu kā normāls čalis, un viņš jums abiem zvanīs un mēģinās kaut ko sarunāt.
— Par to, — sacīja Lūmiss, — jau arī esam lūgušies.
— Un tad, kad tas notiks, — Bāmijs teica, — mēs gribam to zināt. Līta kungs un es — mēs abi bez kavēšanās gribam to zināt.
— Kā lai to saka, — atteica Heimhokers.
— Pie velna, kas gan te, ko teikt, — sauca Bāmijs, bet Mordons uz brīdi satvēra Bāmija roku, sacīdams: Mieru, Bāmij, ļaujiet man viņiem to izskaidrot. Pievērsās atkal ārstiem. — Situācija tāda. Šobrīd esat norūpējušies par jūsu finansējumu, esat uztraukušies par savu likumīgo un nešaubīgi vērtīgo pētniecības darbu šajā ēkā. Un zināt, ka bez NAABOR palīdzības nespēsiet turpināt. Manos spēkos ir atvieglot jums dzīvi šeit NAABOR, vai arī padarīt jūsu dzīvi te neiespējamu. Es jums apgalvoju, ka nevienam, pat ne vienam no mums — ne Bār-nijam, ne man pašam, pat ne Merilam Fulertonam nav padomā nodarīt ko ļaunu Fredrikam Nūnam. Mēs visi gribam viņu izmantot, tiesa, bet jūs taču arī. Jums pienāksies katra iespēja, lai turpinātu veikt eksperimentu ar viņu…
Novērošanu, pārlaboja Heimhokers.
— Novērošanu. Nav nekāda iemesla ar mums nesadarboties, un līdz ar to man nav iemesla jums radīt nepatikšanas ar NAABOR. Vai mēs saprotam viens otru?
Baidos, ka jā, atbildēja Heimhokers.
Un tātad, kad Nūna kungs piezvanīs, turpināja Mordons, jūs ar viņu sarunāsiet tikšanos…
— Un viņu nepazaudēsiet, — piebilda Bāmijs.
Tieši tā, piekrita Mordons. Uzturēsiet ar viņu sakarus un mūs bez kavēšanās informēsiet. Labi?
Abi ārsti nopūtās. Abi pamāja. Heimhokers noteica: — Labi.
Bāmijs teica: — Un jūs viņu nepadarīsiet redzamu bez mūsu ziņas. Mūsu abu ziņas.
Ārsti uz viņu pārsteigti paskatījās. Lūmiss pārjautāja: Padarīt viņu redzamu? Tas nav iespējams.
Bārnijs jautāja: — Ko?
Mordons iejaucās: Vārdu sakot, tas nav maināms?
Pilnīgi noteikti nav, sacīja Lūmiss, un Heimhokers turpināja:
Datormodeļi to norāda ļoti skaidri.
Mordons jautāja: Esat par to droši?
— Ta ir kā vienvirziena iela, — Lūmiss paskaidroja, bet Heimhokers teica: — Fredija Nūna neredzamība ir neatgriežama.
— Neatgriežama?
— Iedomāsimies albīnismu, sacīja Lūmiss, bet Heimhokers teica:
Tas ir cita veida pigmentācijas zudums, Lūmiss sacīja: Ne tik pilnīgs, ne tik smags, Heimhokers piebilda: Taču tikpat nelabojams, — bet Lūmiss: — Jūs nevar nokrāsot kādu no alblniem un cerēt, ka krāsa saglabāsies, — un Heimhokers pabeidza: — Tas pats pilnīgi noteikti attiecas uz Frediju Nūnu, turklāt, uz visiem laikiem.
— Filmās varam redzēt, — sacīja Bāmijs, — ka, tiklīdz kāds ir beigts, viņš atkal parādās.
Heimhokers savilka lūpu. — Man nav ne jausmas, kāds zinātnisks pamats šādam pieņēmumam varētu būt, — viņš noteica.
— Uz visiem laikiem neredzams, — Mordons noteica. Viņš vēl arvien centās pierast pie šīs domas.
— Diemžēl tā tas ir.
Bāmijs nokrekšķinājās. — Zināt, ko teikšu? — viņš ieminējās. — Kad Fredijs Nūns jums večiem piezvana, nepieminiet šo sarunu, ja saprotat, ko es ar to domāju.
— Varat mani saukt par nemiera garu, ja vēlaties, — sacīja Bāmijs.
Viņi atradās uz ietves pie Lūmisa-Heimhokera Pētniecības
institūta. Mordons jautāja: — Kāpēc man tas būtu jādara, Bāmij?
Bāmijs iedūra īkšķi jaukajā, mazajā namiņā, ko tikko bija atstājuši un no kura Šanana turpināja novērot viņus caur savu lodziņu. — Es iekārtošu noklausīšanās ierīces viņu telefonos, — viņš paziņoja.
— Dariet tā, sacīja Mordons.
40
Fredijs ievalsēja Lielajā S veikalā ceturtdienas vakarā bez piecām minūtēm astoņos, divas dienas pēc tam, kad bija pamatīgi apskatījis veikalu, un piecas minūtes pirms tas tiks aizslēgts uz nakti. Kopš pēdējo reizi bija te iegriezies, viņš bija piezvanījis Džersijas Džošam, lai izteiktu piedāvājumu Džošs bija norūcis par furgonu, bet beigās piekritis, jo varēs to pārdot un tāpēc to pirks — viņš bija visu izplānojis, un nu Pega bija izlaidusi viņu pie parādes durvīm, un viņš bija gatavs rikoties.
Pirmā vieta, uz kurieni viņš devās, bija veikala aizmugure, tur, kur atradās visas garāžu durvis, dažas aizvērtas, citas atvērtas, atklājot lielo piekabju iekšpuses, kas tika izmantotas kā glabātuves. Lēkājot ap strādniekiem, uz un no autokrāvējiem, Fredijs nopētīja dažu piekabju sastāvu un beidzot nolēma, ka sestā no labās puses būs vislietderīgākā. Acumirklī tā bija tikai līdz ceturtdaļai pilna ar japāņu videopleijeriem, kas sakrauti uz paletēm līdz pat griestiem tālajā piekabes galā.
Katrai piekabei ārpusē pie sienas blakus garāžas ieejas durvīm bija piekārta dzeltena ceļojumu lapa, kas norādīja katras piekabes identifikācijas numuru un sniedza vēl daudz citu informāciju. Fredijs iegaumēja pa labi esošās sestās piekabes numuru — 21409 — un tad turpināja atlasīt pārējo. Ta kā viņš nevarēja sev neko līdzi nest, pat ne zīmuli vai papīra lapu, viņam bija jāatceras viss vajadzīgais, bet tas nekas. Viņam bija laba atmiņa, un nekas nespēja viņu iztraucēt.
Veikala aizmugurē viņš uzkavējās varbūt kādu pusstundu, tad aizlēkšoja uz priekšu virzienā uz biroju, un izskatījās, ka liktenis šovakar nostāsies viņa pusē. Piemēram, viņam pat nebija jāpiespiež poga, lai nokļūtu kāpņu telpā. Kāds puisis, jaunāks un ne tik liels cigāru pīpētājs kā Gass, tikko iznāca ar papīriem rokā, un Fredijs paspēja pieskriet pie viņa un pieturēt durvis tieši, kad tās aizcērtas. Puisis devās tālāk, ar savilktu pieri pētot savus jaunos pasūtījumus, un Fredijs ieslīdēja iekšā un devās uz augšu, kur otrā biroja darbinieku maiņa pavadīja pēdējās divas darba stundas, lielākoties baumojot un vairumā klačojot tikai par cilvēkiem no seriāliem, nevis par tiem, ko patiesībā pazina.
Fredijam bija ļoti vienkārši veikt savu pasūtījumu, pierakstot darba lapās rindiņu te, citām rindiņu tur, ievadot tās datoros, kad vien darbinieki bija novērsušies, kādi viņi bija vienmēr. Desmit pāri deviņiem, kā rādīja lielais pulkstenis pie sienas, viņa papīri bija sakārtoti. Viņš nokāpa lejā garām veikalu rindām līdz restorānam, kas uz nakti bija slēgts, bet aprīkots ar atslēgu. Fredijam tā bija tikai jānoglāsta, lai tiktu iekšā.
Šis restorāns piedāvāja tikai sviestmaizes un kafiju, kas Frediju arī apmierināja. Viņš pagatavoja sev lielu, jauku sviestmaizi, izdzēra glāzi piena, uzkoda gabaliņu pekanriekstu pīrāga, uzdzēra vēl vienu glāzi piena un apsēdās nodalījumā, kas bija restorāna aizmugurē, kur kur neviens nevarēja redzēt cilājošos dakšiņu un glāzi. Toties viņam bija iespēja redzēt, kā darbinieki aiziet. Uz savu vēderu viņš neskatījās.
Bija desmit. Te nu viņi nāca — nelielās grupiņās, paejot garām restorāna spoguļstiklu logiem pa ceļam uz izeju, vēl arvien pārrunādami seriālus. Tad pēdējie bija aizgājuši, un pārdošanas nodalījumā apgaismojums mainījās, jo vairums gaismas tika izslēgtas, atstājot tikai tik, lai sargi patrulējot varētu redzēt, ko dara.