Patrulējot nelielos elektriskos divričos. Apķērīgi. Fredijs sēdēja, nositot laiku, gaidīdams līdz vakariņas būs beigušas savu pazušanas aktu, kad, prr, nelielie ratiņi, kas līdzinājās golfa braucamajiem, pabrauca garām ar diviem nolīgtajiem sargiem, kas apsprieda sportu. Viņu formas bija tumši zilas, gandrīz melnas un atgādināja policijas stilu. Makstīs, kur policistiem bija pistoles, viņiem bija rācijas, bet savas policijas stila cepures nēsāja vairāk uz pakauša, nekā to darīja parastie policisti. Neizskatījās, ka viņi gaidītu nepatikšanas.
Nu, kas attiecās uz Frediju Nūnu, viņiem nekādu sarežģījumu nebūs, vismaz ne jau no viņa. Pārliecinājies, ka atkal ir neredzams, un atstājot aiz sevis netīros traukus, kas no rīta izraisīs strīdu restorāna darbinieku starpā, izgāja no restorāna, uz bridi apstājās, lai pārbaudītu apkārtni, pirms doties atpakaļ apskatīt furgonu 21409.
Šur un tur dzirdēja elektrisko ratiņu dūkšanu, un to troksnis atbalsojās no jumta metāla spārēm. Acīmredzot, darbībā bija tikai vieni ratiņi, bija tajos divi no četriem naktssargiem. Virzoties no restorāna uz priekšu, paskatīdamies atpakaļ un uz augšu, redzēja, ka augšstāva birojos dega gaisma, bija viena no žalūzijām pacelta. Tur pie loga sēdēja sargs, skatījās pa to. Tas bija ļoti saprātīgi laba vieta, kur ierikot posteni. Ceturto sargu viņš vēl nebija redzējis.
Nekādu problēmu. Fredijs aizcilpoja uz veikala aizmuguri, izvairīdamies no elektriskajiem ratiņiem, un furgons 21409 bija pilns. Jā, ser. Salicis īkšķus un rādītāja pirkstus «viss kārtībā» zīmē, cik nu tādā situācijā varēja, Fredijam likās, ka viņa pasūtījums pēc vēstules izpildīts pilnībā. Šajā laupīšanā visu smagumu bija pacēlis kāds cits, kam tā arī bija jābūt, un tagad japāņu videopleijeriem, kas jau bija atradušies furgonā, klāt bija nācis viss pārējais, ko Džersijas Džošs bija pieprasījis: personīgo datoru termināli, magnetofoni un, Dievs vien zināja kāpēc, veļas mazgājamās mašīnas. (Džersijas Džošam pašam pēc tās nebija nekādas vajadzības.)
Un tur tad Fredijs uzdūrās ceturtajam sargam, kas radīja zināmus šķēršļus. Šis puisis bija atlaidies krēslā pret ēkas dziļāko sienu starp divām atvērtajām garāžas durvīm un risināja mīklas kādā krustvārdu mīklu žurnālā.
Problēmu radīja Fredija vēlme gan nolaist, gan aizvērt furgona 21409 un garāžas durvis, kuru priekšā tas stāvēja, bet neko no tā viņš nevarēja izdarīt, kamēr sargs tur sēdēja. Varbūt, gandrīz vai vienīgais, ko varēja darīt — pasniegties pēc furgona viegli šūpojošās ādas siksnas un tās pavilkt, jo tādējādi durvis, laizdamies uz leju, varētu neizraisīt tādu troksni, ja vien viņš to darītu lēni un uzmanīgi. Taču garāžas durvis darbojās ar elektrību un tās žvadzēja; viņš šo žvadzoņu bija dzirdējis iepriekš, kad tās bija atvēris un aizvēris.
Nu, tad jau būs jāpiemērojas. Atstājot abas durvis atvērtas un sargu ar viņa mīklām, turpinot izvairīties no elektriskajiem ratiņiem, kas nesakarīgā veidā dūcināja apkārt un uz riņķi, Fredijs devās uz veikala vidu, kur bija ievērojis desmit pēdu augstu spilvenu krāvumu, kas atradās no stieplēm veidotā grozā, kura malas bija šur tur vaļā tā, lai pircēji varētu iebāzt roku un izvilkt tādus spilvenus, kādus vēlējās. Fredijs uzkāpa pa grozu līdz augšai — stieple bija asa un sāpīgi griezās viņa basajās kājās, un, kad uzrāpās, iegāzās spilvenos un vārtījās pa tiem, līdz iekārtojās pa īstam, un tad gulēja, veroties griestos un gaidot, kad ieradīsies apkopēju brigāde. Viņš jutās tik ērti, kā nekad savā dzīvē vēl nebija juties, un viņš bija visai pārliecināts, ka neaizmiiiiiiii…
Bija vienpadsmit. Apkopēju brigāde bija klāt. Fredijs zināja, ka ir vienpadsmit, un zināja arī to, ka apkopēji ir ieradušies, jo pēkšņais troksnis, ko viņi radīja, bija tik skaļš un tik šausmīgs, ka viņš izlēca no miega kā briedis jūsu automašīnas uguņu kūlī, spārdoties un mētājoties tādā panikā, ka ap to laiku, kad viņš atjēdzās, bija visai dziļi ierakts groza spilvenos. Tad aizcīnījās līdz virspusei, un, elsodams, kādu laiku tur gulēja, ieklausīdamies troksnī.
Nē, ēka nebija sagruvusi, la bija tikai apkopēju brigāde, kas ar saviem putekļu sūcējiem un preses mašīnām virzījās uz priekšu pa celiņiem, kā uzbrūkoša tanku armija.
Fredijs piesardzīgi pacēla galvu, mēģinādams noorientēties, kas notiek, un tālu virs ejām, aiz nezāļu iznīcināšanas mašīnu ierindām, darba zābaku bataljoniem un mīkstu, pūkainu čībiņu maigajiem izvirdumiem, vēl aizvien palika apgaismotais logs otrajā stāvā, tādā pašā līmenī, kā viņš uz saviem spilveniem, bet bezkaislīgais saīgs tur vēl arvien sēdēja, skatījās tieši uz Frediju un pat nepamirkšķināja acis.
Labi. Laiks ķerties pie darba.
Nokāpis no groza lejā uz betona grīdas, ar apkopēju radīto troksni ausīs, Fredijs saprata, ka pa ceļam būs vienreiz, ārkārtējas nepieciešamības dēļ, jāapstājas, bet, kad atrada kungu istabu, izrādījās tā ir pilna ar apkopējiem. Viņš šos cilvēkus varētu izbiedēt, ja vien to būtu gribējis, bet tā vietā izmantoja dāmu istabu, aizmirsās un norāva kloķi, kas viņu pašu izbiedēja. Viņš tikko bija iznācis no dāmu istabas, kad viņas visas tur iedrāzās, godbijīgi skatīdamās.
Mīklu minētājs — sargs bija ne vien pametis savu posteni, bet arī mīklas; žurnāls un zīmulis tagad atradās uz krēsla viņa vietā. Varbūt bija aizgājis pārmīt kādu vārdu — sasaukties ar apkopēju komandu.
Galu galā sargs atgriezīsies tikai tāpēc, lai savāktu savu žurnālu. Aizdrāzies līdz piekabei 21409, Fredijs novilka uz leju tās durvis, unj ja arī tās izraisīja kādu troksni, pat Fredijs to nedzirdēja. Tad nospieda garāžas durvju pogu, un durvis, pats par sevi saprotams, šķindēdamas un spiegdamas laidās uz leju, bet kuru gan tas uztrauca?
Nākamais uzdevums — tikt no šejienes ārā. Fredijs virzījās uz priekšgalu, un tur pie galvenās ieejas tagad krēslā sēdēja ceturtais sargs. Tatad tādai vajadzēja būt viņa dienas kārtībai; tā kā apkopēju komandai darba laikā bija vairākkārt jāstaigā iekšā un ārā, šis sargs atstāja savu parasto posteni, lai uzmanītu neaizslēgtās durvis, kamēr viņi bija šeit, lai novērstu nepiederošu personu ienākšanu un lai atturētu apkopēju komandu aptīrīt veikalu pārāk dedzīgi.
Ārkārtīgi vienkārši. Fredijs pagāja garām sargam, nogaidīja, līdz kāds zaļā darba apģērbā tērpts apkopēju komandas puisis izgāja pēc kaut kā uz savu furgonu, un tad viegli iztipināja tieši aiz viņa.
Bija jūlijs, bet vakari vēl aizvien bija vēsi. Juzdamies nedaudz nemīlīgi. Fredijs skraidīja līdz pat ēkas galam, kas prasīja daudz laika, jo tā bija ļoti milzīga ēka. Viņi ar Pegu iepriekšējo reizi bija braukuši,
kas gandrīz nemaz nebija paņēmis laiku, un bija noskatījis iekārtojumu, kas līdz šim brīdim nebija mainījies. Piekabes bija pieglaudušās ēkas aizmugurei, un vietās, kur vispār nebija nevienas piekabes, garāžas durvis bija aizvērtas. Pāris milzīgu prožektoru, kas atradās ēkas dziļākā gala abos stūros, veidoja ainavu ar spilgti baltām un dziļi melnām, pretrunīgām ēnām. Asfaltētais stāvvietu laukums te bija mazāks un netīrāks nekā ēkas priekšpusē, aizmugurē iestiepjoties vārgulīgos, plānos kociņos un krūmeļos, pie kuriem bija novietots pusducis lielu, atklātu ratu šo piekabju vilkšanai.
Fredijs jau agrāk bija piedalījies furgonu laupīšanā (lai arī pilnīgi nekad viens pats). Ta kā viņš zināja, ko darīt tālāk, proti, bija jāuzlec uz kādām no ratu stieplēm, atmuguriski jāpiebrauc pie piekabes 21409 un jāizslēdz motors. Tad, vēlreiz pārbaudot, ka šī tik tiešām ir piekabe ar numuru 21409, kā to apstiprināja rozā ceļojuma lapa, kas bija piestiprināta sānos — viņš negribētu aizvākt nepareizo piekabi pa atvērtajām garāžas durvīm, jo tas varētu sacelt trauksmi —, savienoja elektriskos un hidrauliskos vadus ar ratiem un piekabi, atkal ieslēdza motoru un ļoti lēnām pabrauca dažas pēdas uz priekšu, lai tikai pilnīgi pārliecinātos, ka aiz viņa ir aizvērtās garāžas durvis, ko redzēja sānspogulī — tā bija. Tad viņš pārbaudīja apgaismojumu un bremzes, un šķita, ka viss bija kārtībā.