Maz ticams, ka ļaudis iekšpusē varētu sadzirdēt šīs mašīnas motoru, ne jau nu tad, kad tur strādāja apkopēju brigāde. Fredijs pārslēdza uz lēnāko ātrumu, ar grūtībām sagrieza stūri un galu galā izripināja milzīgo piekabi ārā.
Viņš nebrauca gar ēkas priekšpusi, bet nogrieza pretējā virzienā, šķērsām pāri tukšajai autostāvvietai, tad nogriezās uz sānu ieliņu, tad no turienes uz lielo krustojumu, kur dega sarkanās satiksmes gaismas. Neviens nebrauca garām. Neviens nebrauca garām. Neviens nebrauca garām. Iedegās zaļā gaisma. Fredijs nogriezās un brauca prom.
Viņi bija norunājuši satikties pulksten vienos pie nodegušās ēstuves, taču Pega bija pārāk uzvilkta, lai paliktu mājās, ne jau pēc ziņām pulksten vienpadsmitos, kad nebija vairs nekādas citas izklaides. Viņa gribēja zināt, kā Fredijam bija klājies, bet ari viņai bija kas ārkārtīgi svarīgs paziņojams, kad vakara darbiņš būs padarits.
Bet tikai tajā gadījumā, ja nebūtu nekādu problēmu. Ja tādas būtu radušās, viņa nekādā ziņā nevarētu nabaga zēnam pasliktināt situāciju ar bēdīgām ziņām. Tāpēc viņa, protams, cerēja, ka nebūs nekādas aizķeršanās, un šī, kā arī daudzu citu iemeslu dēļ, viņa vairs nespēja nosēdēt mājās un, galu galā, izmetās pa parādes durvīm, iekāpa busiņā un tāpēc sasniedza nodegušo ēstuvi četrdesmit piecas minūtes ātrāk, un viņa tur, protams, nebija.
Viņa novietoja busiņu aiz ēstuves, izslēdza gaismas, kā bija vienojušies, un sēdēja tumsā, praktizējoties, kā viņa to pateiks — vārds vārdā savu un viņa runu, un pēc divdesmit minūtēm uz ceļa pie ēstuves parādījās gaismas stari. Tātad viņš bija ieradies divdesmit minūtes ātrāk, ja tas bija viņš. Bet ja nu nebija, viņa cerēja, ka tie vismaz nav pavalsts policisti, lai te vai nu ierīkotu novērošanu, vai arī pārbaudītu busiņu, kas te tumsā bija novietots.
Bet tas bija Fredijs. Tas ir, kad atvērās pasažieru durvis un neviens neizkāpa, tam bija jābūt Fredijam. Tādām lietām viņa vairs gandrīz nepievērsa uzmanību, tāpēc Pega jautāja: — Kā gāja?
— Lieliski, — viņa peldošā balss atbildēja, kamēr busiņš nosēdās un sašūpojās, jo Fredijs bija iekāpis un rāpoja pāri sēdeklim uz aizmuguri, kur bija viņa drēbes. — Vispār nekādu problēmu. Es pat kādu laiku iesnaudos.
— Lieliski, — viņa atbildēja, klausoties slīdēšanā un šļūkšanā, kamēr viņš tur aizmugurē ģērbās, un tad viņai piebiedrojās Diks Treisijs ar rozā Playtex cimdiem un cieši aizpogātu kreklu ar garām rokām, haki biksēm, blāvām zeķēm un iešļūcenēm. — Čau, Fredij, — viņa teica.
— Cik tas bija vienkārši, Peg, — viņš teica, Dika Treisija sejai uzpūšoties un saraujoties, kad viņš runāja. — Šķiet, ka varētu ik nedēļu aplaupīt vienu no šiem veikaliem gar visu austrumu krastmalu — no augšas līdz lejai.
— Labāk pabeigsim šo vienu? — viņa ieminējās.
— Labi. Pa vienam uzreiz.
— Tieši tā.
— Seko man, — viņš, izkāpjot no busiņa, sauca.
Pega iedarbināja motoru, ieslēdza gaismas un piebrauca no ēstuves ieejas puses, un kas tur ārā bija par milzīgu furgonu! Ak mūžs, ak mūžs. — Kaut kas neredzēts, — viņa čukstēja, cieši nopētīja, cik tas bija augsts, cik tālu no zemes līdz tā pašai augšai atradās dzeltenie lukturi. Un cik tas bija garš. Dzeltenās gaismas tam bija ari gar malām un sarkanās — aizmugurē, tāpat sarkanās un dzeltenās gaismas — uz ratiem, bet priekšpusē vareni, lieli lukturi. Tas vairāk izskatījās pēc tvaika kuģa nevis furgona, pēc milzīga kravas kuģa, kas dodas apkārt pasaulei.
Viņa piepīpināja, lai viņš zinātu, ka ir gatava, un milzīgais braucamrīks lēni sakustējās, pārslēdzot ātrumus un uzbraucot uz tukšā lauku ceļa tumsā, kamēr Pega savā busiņā lēni sekoja.
Viņiem bija jāšķērso Hudzonas upe, viņi izvēlējās Ripa Van Vinkla tiltu, kas bija tā nekas, jo nepagāja ne divdesmit gadu, kad viņi bija otrā upes krastā.1 Viņi brauca uz rietumiem, līdz nonāca uz Ņujorkas pavalsts maģistrāles, kur Dika Treisija maskai un Playtex cimdiem šonakt būs vairākkārt jāiziet cauri pārbaudījumiem. Šī bija pirmā reize, kad viņi devās uz kaut kurieni, kad Pega nevarēja aizstāt Frediju pie stūres un nevarēja ari paredzēt, kas no tā iznāks. Un tā, tikai lai nodrošinātos, Pega atpogāja vēl vienu blūzes podziņu, gaidīdama aiz furgona, kamēr Fredijs no veča nodokļu iekasējumu būdiņā saņēma talonu, un kad piebrauca, lai saņemtu savu talonu, viņa tā mazliet noliecās uz priekšu, smaidīdama.
Vecim nodokļu kabīnē parādījās visdīvainākā sejas izteiksme, it kā sev jautātu: kas gan, pie velna, tas bija? Bet tad pamanīja Pegu un caur viņas atpogāto blūzīti saskatīja ēnas, tūlīt pat aizmirstot iepriekšējo šoferi. — Nu, tad sveiki, — viņš teica, pasniedzot Pegai talonu.
— Sveiki, — viņa vēl nedaudz pasmaidīja.
— Jauka nakts, — viņš vedināja tālāk.
— Svelmaina, — viņa atbildēja, valstot «1» skaņu pa muti kā gatavu zemeni, un devās pakaļ Fredijam.
Viņi bija vairāk nekā simts jūdzes tālu no Ņujorkas. Fredijs iebrauca ar milzīgo furgonu labajā joslā un turējās pie pieļaujamā piecdesmit piecas jūdzes stundā ātruma, nevēloties piesaistīt kāda policista uzmanību. Pega iebrauca aiz viņa, ieslēdza radio un iekārtojās garajam un garlaicīgajam braucienam.
Lejā pa maģistrāli, ar ļoti retu (un vairumā kravas automašīnu) satiksmi. Tuvojoties Ņujorkai, viņi nogriezās uz Ņūdžersijas galveno maģistrāli, un tas nozīmēja, ka gaidīja vēl divi maksas iekasētāji, kurus Fredijs apstulbināja, bet Pega iepriecināja. Pa galveno maģistrāli cauri Ņūdžersijai līdz pagriezienam pie Linkolna tuneļa, un vēl diviem maksas iekasētājiem, no kuriem viena (pie tuneļa) bija sieviete. Te ar Pegas viltību nekas netiks līdzēts. Taču, no otras puses, šī sieviete iekasēja maksu Linkolna tuneļa Ņūdžersijas pusē un tāpēc neko dīvainu treilera-furgona šoferī vispār nepamanīja, patiesībā, ja viņai prasītu, viņš izskatījās daudz normālāks nekā vairums.
Fredijs Džersijas Džošam bija teicis, ka droši vien piezvanīs kaut kad starp trijiem un četriem no rīta, un bija kādas piecpadsmit minūtes pāri trijiem, kad, sasniedzot Devīto avēniju Manhetenā, Fredijs pieturēja lielo furgonu ietves malā, vietā, kur mašīnas nedrīkstēja novietot, bet Pega piebrauca aiz viņa. Izkāpusi no busiņa, staipīdamās, stīva un smeldzošām malām, viņa aizgāja līdz ratiem, paskatījās uz augšu, nopūtās un teica: — Fredij, uzliec galvu.
— A. Piedod. Pie nodokļu kabīnēm atcerējos.
Viņa skatījās, kā atkal parādījās Diks Treisijs. — Vai tu ar to gribi teikt, ka līdz šejienei visu ceļu brauci bez galvas?
— Kļūst ļoti karsts, Peg.
— Brīnos, kā aiz sevis neizraisījām simtiem avāriju.
— Tik augstu naktī nevar redzēt, sacīja Diks. — Bet tas mums izdevās, vai ne?
— Skaidrs. Bet tagad man jāpiezvana Džošam, ko?
— Jā, — Playtex cimds norādīja. — Novietoju furgonu pie telefona būdiņas. Ja vien tas darbotos.