la pat nebija būdiņa, tikai telefons uz staba, bet tas darbojās. Pega uzgrieza numuru, un gandrfz vai pēc piecpadsmit zvaniem balss beidzot atbildēja: — U?
— Cau, Džoš, Pega ar pamatīgu uzspēlētu draudzīgumu sacīja. Te Pega, Fredijs lūdza piezvanīt.
— A, — viņš neizklausījās laimīgs.
— Esam ieradušies ar preci. Satiksimies, kur sarunāts, labi?
— Satikt Frediju?
— Mūs abus, Džoš.
— A, — viņš, izklausoties sarūgtināts, atteica un nolika klausuli.
Pirms kādiem daudziem, daudziem gadiem Manhetenā, dienvidos aiz Griničvilidžas līdzās Hudzonas upei, atradās īsta lopkautuve. Deviņpadsmitajā gadsimtā pa Piekto avēniju cilvēki dzina liellopus, triecot govis uz lopkautuvi, bet tad uzbūvēja dzelzceļa līniju, kas daļēji atradās pa ceļam starp Desmito un Vienpadsmito avēniju, ko vēl arvien izmanto vilcieni, kas no ziemeļiem dodas uz Pensilvānijas staciju Rietumu Trīsdesmitajā kvartālā. Virzoties no šejienes uz leju, vecā dzelzceļa līnija bija pacelta virszemē līdz pat otrā stāva līmenim, un tā noveda līdz pilsētas tirdzniecības centram, vilcieni, kas aizgādāja nolemtās govis, ripoja uz dienvidiem un dienvidiem, līdz kamēr ap sliežu ceļiem tika saceltas ēkas un izauga vesels rajons. Šur un tur virszemes dzelzceļa maršruts iestiepās pat ēkās.
Tad tam visam pienāca gals. Lopkautuvi slēdza, un Manhetenas pašā dienvidu galā palika arvien mazāk ražotņu, un arvien retāk un retāk no Eiropas ienākušie kravas kuģi tur izkrāvās, tāpēc arī vairs nebija vajadzības pēc dzelzceļa līnijas, kas stiepās cauri Manhetenas Pensilvānijas stacijas dienvidiem. Bet senā virszemes līnija bija būvēta no dzelzs un bija diezgan izturīga, lai pa to varētu pārvietoties vairāku tonnu smagi vilcieni un liellopi, un nebija īpaši viegli šo veco monstru nojaukt, tāpēc tā lielāko tiesu saglabāja. Šur un tur, kad sāka būvēt jaunas celtnes, radās doma, ka vecās līnijas daļa jānojauc, bet tās lielākā daļa vēl arvien ir turpat. Ta tur ir vēl šodien tieši virs jūsu galvām — melna, veca, bieza dzelzs, savienojot veco ēku ar citu senāku ēku — gandrīz vai kultūras piemineklis no senākiem un daudz varenākiem laikiem.
Lejā pie Rietumvilidžas masīva ķieģeļu noliktava jau sen bija pacēlusies visapkārt dzelzceļa līnijai, iekļaujot ēkā ari pašas dzelzceļa sliedes. Ric Otrā pasaules kara, kad noliktava tika pārbūvēta par dzīvojamo namu, visi vecie iekraušanas doki un citas pieejas dzelzceļam tika aizmūrētas ar betona blokiem un pārvērstā puse tika nostiprināta ar akmens vates plāksnēm.
Neapgaismotais un neizbūvētais nama pirmais stāvs zem dzelzceļa tika izmantots kā apkārtējo uzņēmēju, sanitārtehniķa un atslēdznieka, un vēl kāda vai pāris citu autostāvvieta, bet gadu gaitā šis nelielais skabūzītis kļuva par satikšanās vietu tādiem, kam bija ko teikt tikai par anonīmo seksu. Tur atgadījās arī dažas laupīšanas, daži uzbrukumi un tad mēneša laikā divas nāvīgas saduršanas, un šajā bridī pilsēta iesūdzēja tiesā nama pārvaldes firmu, kas bija pirmā reize, kad firmai aci pret aci jāsatiekas ar neķītri riebeklīgo elles caurumu zem vecā dzelzceļa sliedēm, kas tik tiešām bija viņu īpašuma sastāvdaļa. Tā viņi vienu galu aizmūrēja ar betona blokiem un otrā galā uzstādīja augstu stiepļu sētu, kam pa virsu vēl bija dzeloņdrātis, bet vārtu atslēgas bija tikai nama pārvaldniekiem, kas nozīmēja to, ka sešu mēnešu laikā pusducim vissliktāko apkaimes noziedznieku bija katram sava vārtu atslēga.
Viens no šiem cilvēkiem bija Džersijas Džoša Kuskiosko līdzgaitnieks. Tas bija viņš, kam Džersijas Džošs nogādās furgonu un visas preces par jauku nakts darba peļņu, jo bija norunāts, ka Fredijs Nūns saņems četrdesmit tūkstošus dolāru, ja būs tieši tas furgons un preces, par ko bija stāstīts, turpretim Džersijas Džoša sabiedrotais Džersijas Džošam tad maksās simts tūkstošus dolāru. Tas ir, tiklīdz furgons un tā sastāvs būs ieslēgts drošībā — aiz vārtiem, dzīvojamajā namā, zem vecajām dzelzceļa sliedēm.
Fredijam nav bijis līdz šim īpaši daudz pieredzes monstra manevrēšanā pa ielām, kas bija tik mazas, šauras un nelīdzenas kā Rietum-vilidžā. Ikreiz, kad nogriezās, vismaz viena riepa nobrauca pa ietves malu. Tas, ka neiebrauca nevienā no novietotajām mašīnām, bija tīrais brīnums. Pega, kas viņam sekoja, vēl arvien turēja acis aizvērtas, gaidīdama avāriju, ko tā arī nepieredzēja.
Tad Fredijs to ieraudzīja — veco dzelzceļa līniju, melno dzelzs Nībe-lungu terasi, melno tiltu, kas pāri ielai savienoja vienu deviņpadsmitā gadsimta ķieģeļu fabriku ar otru, bet zem apmākušajām debesīm vīdēja Ņujorkas līča drūmie ūdeņi.
Radījums, kas laiski gozējās dziļi tumsā zem balstiem, visticamāk, bija Džersijas Džošs; furgona priekšējās ugunis kaut kā, šķiet, izvairījās izgaismot tieši viņu. Divi veči, kas bija ar viņu, tiklab varēja būt nībelungi: brutāli, nejauki un īsi.
Fredijs nebija radis domāt par braucamā augstumu, ar kuru viņš pārvietojās, līdz brīdim, kad vēlāk bija no tā izkāpis un aptvēris, ka, pabraucot zem dzelzceļa tilta, palika vēl tikai trīs collu sprauga. Kas, saprotams, bija tikpat kā jūdze.
Katrā ziņā, Fredijs pabrauca ar furgonu zem tilta un vēl tālāk, pieturot tikai tad, kad pats piekabes pakaļgals bija zem tilta. Tad, norāpojis no ratiem, sajuta stīvumu un sāpes pēc garā ceļojuma, ko bija pavadījis nedabīgā pozā, Pega iebrauca ar busiņu šaurajā spraugā starp furgonu un mašīnām, kas bija novietotas ietves malā, un apstājās līdzās Džersijas Džošam, kas, stāvot starp mašīnām, blenza uz milzīgo piekabi tā, it kā būtu gaidījis kaut ko mazāku, varbūt kabatas lieluma piekabi.
Sveiki, Džoš, sacīja Pega.
Džošs uz viņu paskatījās un neatbildēja. Abi rokaspuiši, dzimuši rokaspuiši — abi divi — stāvēja aizmugurē uz ietves pie dzelzs vārtiem un neteica neko. Fredijs tuvojās savā Dika Treisija galvā un Playtex cimdos.
Cik vien pašpārliecināti varēja, Pega jautāja: Vai jums ir nauda, Džoš?
— Čeks, — Džošs atbildēja.
Pega papurināja galvu: Mēs čekus nepieņemam, Džoš.
Viņš ar netīru un strupu pirkstu norādīja uz piekabi: — Pārbaudiet furgonu. Tajā brīdī pienāca Fredijs. Džoš, viņš teica, labi zināt, ka tur ir viss. Viss, ko prasījāt. Patiesībā pat divas liekas veļas mazgājamās mašīnas. Tas es atmetu jums par brīvu.
Džošs pagrieza galvu, lai paskatītos uz Fredija balsi, un tad šausmās novērsās no tā, ko ieraudzīja, atsitoties ar pēcpusi pret mašīnas motora pārsegu sev aiz muguras. — Kas U tāds? — viņš kliedza.
Fredijs ar Playtex cimdā iemauktu roku pamāja uz rokaspuišiem: — Jūs uzticaties puišiem, jo viņi jums ir čomi, — viņš teica, kaut tās bija nepārprotamas muļķības. — Bet vai es viņus pazīstu? Nē. Un tāpēc nevēlos, lai šie veči uzzina, kas es esmu.
— Es zinu, kas esat, — viens no rokaspuišiem sacīja. — Diks Treisijs.
Otrs rokaspuisis jautāja: — Bet kāpēc kruķis?
Ja mani apturēs īsts policists, paskaidroja Fredijs, — viņš domās, ka esmu viņu pusē.
— Cimdi, — norādīja Džošs, norādot uz tiem.
— Pirkstu nospiedumu dēļ.
Džošs papurināja galvu, kā parasti apjucis par cilvēces nebeidzamo ķēmošanos.
— Naudu, sacīja Pega, pa logu izstiepdama graciozu roku.
Džošs viņu ignorēja. Norādot ar labo roku uz furgonu, bet kreiso -
uz Frediju, viņš teica: — Ievest. Tad ar abām rokām norādīja uz dzelzs vārtiem, ko viens no rokaspuišiem pašlaik atslēdza.
Otrs rokaspuisis panāca uz priekšu un teica: — Mēs aizvāksim mašīnas, tās ir mūsu, — domājot tās, kas aizsprostoja ieeju pazemes noliktavā.