Taču Fredijs iebilda: — Ne jau nu es, Džoš. Jums ir ļaudis, kas zina, kā ar šiem bērnu ratiņiem pienācīgi apieties. Es šo monstru nespētu padzīt atpakaļ, pat ja gribētu.
— Ta bija norunāts.
— Nē, Džoš. Noruna bija, ka es to atvedīšu. Gribat, lai to iebraucu atpakaļgaitā pa vārtiem? Es droši vien sagāzīšu visu māju, un pirmais, kas pēc tam notiks — klāt būs kruķi, lai uzzinātu, kas te notiek.
Sīkumi parasti izmaina vēstures gaitu. Džošs bija gatavs pildīt norunu, taču, no otras puses, pāris pēdējās satikšanas reizēs Fredijs un Pega bija viņu sakāvuši, un tas mutē bez jau tā ierasti sliktās garšas bija atstājis vēl sliktāku. Turklāt, viņš allaž bija gatavs nodevībai, ja apstākļi likās daudzsološi. Un nu Fredijs atteicās iebraukt ar furgonu atpakaļgaitā.
— Nekāda noruna, — sacīja Džošs.
— Vai ar to gribat sacīt, lai furgonu vedu atkal projām.
— Tas paliks.
— Mēs furgonu paturēsim, — teica viens no rokaspuišiem, ātri izprotot situāciju.
— Brauciet jūs prom, — sacīja otrs, kas arī ātri apķēra.
Pega jautāja: — Bez mūsu naudas?
Džošs viņai nejauki pasmaidīja. Atriebība, viņš noteica.
Abi rokaspuiši no havajiešu stila kreklu apakšas izvilka pistoles. Varbūt, sacīja viens, paturēsim arī šo fidiņu.
Fredijs teica: — Džoš, jums ir trīs sekundes laika nākt pie saprāta.
Džošs uz viņu noskatījās ar drūmu apmierinājumu. — Ū varētu nomirt, — viņš atbildēja.
— Peg, — sauca Fredijs, — apbrauc kvartālu, — un pats jau rāva nost galvu, cimdus, kad nometās lejā un paripoja zem furgona.
Rokaspuiši kliedza, tikmēr Pega paātrināja gaitu, bet Džošam līdz viņas rokas locītavai, ko gribēja satvert, pietrūka milimetrs. Busiņš aizdrāzās pa kvartālu uz leju. Rokaspuiši aizskrēja katrs uz savu furgona galu. Džošs pieliecās, lai paskatītos zem piekabes, kur neviena nebija, pie viena izvelkot savu veco un daudz lietoto pistoli, ja Fredijs gadījumā veltos atpakaļ.
Rokaspuiši satikās otrā pusē un apstājās pie drēbju kaudzes uz ietves. — Viņš ir kails, — viens no viņiem teica.
— Aāaa, — novilka otrs un nokrita.
Pirmais rokaspuisis blenza. Tas bija ķieģelis, liels, netīrs ķieģelis, lūk, kas tas bija, kas pats mētājās pa gaisu, un nu tas tuvojās viņam. Viņš kāpās atpakaļ, paklupa aiz Fredija drēbju kaudzes, panikā nometās uz viena ceļgala un šāva uz nolādēto ķieģeli, bet lode aizspindza garām un trāpīja pa dzelzceļa zembūvi, un tad vēl kādu laiku trakoja un sitās pret metālu.
Novaidējies, rokaspuisis nometa pistoli, sašūpojās un mēģināja bēgt uz visām četrām, kas nozīmēja, ka viņam krītot nebija augstu jākrīt.
Džošs vēl arvien bija pieplacis pie zemes furgona otrā pusē. Viņš dzirdēja, ka pretējā pusē kaut kas notiek, bet nezināja, ko tas varētu nozīmēt. Tad atskanēja šāviens, kas viņam nepatika; ja vēl būs kādi septiņi vai astoņi, tad kāds piezvanīs policijai. Tad iestājās klusums, un tas jau bija labāk, bet tas ne par ko nevēstīja. Džošs gaidīja un gaidīja, un tad kaut kas auksts un ciets aizskāra viņa labo vaigu, kad pabolīja acis uz augšu un pa labi ievēroja, ka tas ir pistoles stobrs. Viņš sastinga.
— Džoš, es jau sāku ar jums zaudēt pacietību.
Kaut kā aiz muguras bija uzradies Fredijs. Kur palikuši rokaspuiši? Džošs palika sastindzis.
— Piecelieties, Džoš!
Džošs piecēlās.
— Vai jums maz ir nauda, stulbeni?
— Mašīnā, — Džošs atbildēja, paceļot neko citu kā roku, norādot aiz sevis pa labi uz vienu no mašīnām, kas bija aizsprostojusi iekļūšanu pa vārtiem.
— Vai tā ir aizslēgta?
— Ne jau nauda. Nav mana.
Tad atgriezās busiņš, apbraucis apkārt kvartālam un apstājās līdzās Džošam. — Fredij, vai tas esi tu? — Pega prasīja.
-Jā. Piekabes otrā pusē ir manas drēbes, vai tu nevarētu tās savākt?
— Protams.
Kamēr Pega izkāpa no busiņa un aizrikšoja projām, Džošs cieši raudzījās un mirkšķināja acis uz piekabes pusi, skatījās un bolīja acis, baidīdamies pagriezties. Fredijs bija kails? Kāpēc?
Pega atgriezās ar kaudzi saburzītu drēbju un lateksu, iesvieda to visu busiņā un tad jautāja: — Ko tagad?
— Viņš saka, ka tur tajā mašīnā ir nauda. Vai tā ir ieslēgta?
Pega aizgāja un pārbaudīja: — Nē.
— Kāda uzticība!
— Uz aizmugurējā sēdekļa ir trīs lielas biezas aploksnes.
— F! — kliedza Džošs. — F! F!
Pega sacīja: — Uz vienas no aploksnēm rakstīts F.
— Fredijam, — kliedza Džošs.
— Vai tajā ir nauda?
— Nauda ir visās trijās.
— Ņem tās visas.
-Tikai F! Jo pārējās divās aploksnēs bija sešdesmit tūkstoši dolāru, ar norādi vai aizlocītu stūri — Džošam.
— Aizverieties, Džoš.
Džošs, kas bija mocīts vairāk kā spēja izturēt, apmetās uz otru pusi, lai protestētu, apstrīdētu, izrādītu savu taisnību, bet skatiens atdūrās pret ķieģeļu sienu pāri ietvei. Viņš izvalbīja acis. — Kas? Kas? Tad pamanīja pistoli, kas karājās gaisā un bija nomērķēta pret viņa seju. Viņš automātiski izstiepa roku, un tā atsitās pret kaut ko, kas tur nemaz nebija: miesu, krūtīm. Aāaaa!
Klusi un bīstami skanēja Fredija balss tieši drebošā Džoša priekšā; savā sejā sajuta silto elpu. — Nu jūs zināt noslēpumu, ko neviens nezina, lai paliktu dzīvs.
Tajā bridī Džošs noģība. Un tad Fredijam šis blusu apsēstais ķermenis bija jānovelk malā, tuvāk ietvei, lai busiņš tiktu garām.
— Simts tūkstoši dolāru, — apmierināti sacīja Fredijs un nometa pēdējo no trim aploksnēm uz grīdas aiz pasažieru sēdekļa. Viņš bija atkal savā nekārtīgajā apģērbā un lateksā blakus Pegai, kas sēdēja pie stūres.
— Lieliski, Fredij. Ta tevi nodrošinās ilgākam laikam.
— Nodrošinās mūs.
— Fredij, a-a, redzi, man tev kaut kas ir…
— Peg, — viņi brauca uz ziemeļiem pa Desmito avēniju, un Fredijs uzstāja, Peg, nedomāju, ka mums vajadzētu mēģināt šonakt braukt atpakaļ uz pavalsts ziemeļiem.
— Tu tā domā?
— Jā. Ir gandrīz četri no rīta, esam visu nakti pastrādājuši un abi esam beigti. Brauksim uz mājām, uz dzīvokli, labi izgulēsimies un brauksim atpakaļ rīt.
— Iespējams, tev taisnība, — viņa nolēma.
— Es zinu.
— Okei. Viņa nogriezās pa labi Četrdesmit otrajā ielā.
Viņš jautāja: Vai tu gribēji man ko teikt?
— Tas pagaidīs, — viņa atteica.
41
Vairāku iemeslu dēļ, kas gāzās pāri vairākiem viņa dzīves duļķainākajiem nostūriem, Bārnijs Beilers pašlaik nodarbojās ar septiņām dažādām tālruņu noklausīšanās iekārtām, aptverot Ņujorkas pilsētas piecus atsevišķos rajonus, turklāt katru no tiem nelikumīgi. Tas nozīmēja, ka viņam nebija nekādu priekšrocību neierobežotam darbaspēkam, kādu viņš labprāt vēlētos, ja vien noklausīšanās iekārtas būtu pasūtītas pie kompetentiem speciālistiem un ar tiesnešu svētību.
Taču Bāmijam šajās aprindās bija draugi, kas bija speciālisti šādās lietās un kas par zināmu atlīdzību sagādāja viņam neoficiālu stundas darbu, aizlienētas oficiālas iekārtas un lietpratīgu uzstādīšanu, turklāt, pateicoties modernās tehnoloģijas brīnumdarbiem, viņam pat pašam nebija jāierodas noklausīšanās vietās, lai atgūtu vienalga kādas telefonsarunas, ko lentes varētu būt uztvērušas. Tas bija tikpat viegli, kā savākt ziņas no automātiskā atbildētāja, kad neesat mājās.