Patiesībā visviltīgākais uzdevums bija atrast drošu telefonu. Tiklīdz viņš to dabūja maksas telefonu neparedzētā apkaimē vai kādas personas, kas netika turēta aizdomās un kas bija darbā, mājas telefonu, viņš to pievienoja savam nelielajam, digitālajam magnetofonam, tad piezvanīja lieliski noslēptajiem, mazajiem mīlulīšiem uz viņu atrašanās vietām visā pilsētā, un mazo mīļumiņu automātiskā balss bez kavēšanās atskaņoja visu, kas telefonlīnijā bija sacīts kopš viņa pēdējā zvana, pie reizes sevi izdzēšot. Ja kopš iepriekšējās ražas novākšanas nebija nevienas sarunas, mīlulītis to paziņoja ar diviem pīkstieniem un atvienojās.
Kopā ņemot, šie septiņi mīlulīši bija grandioza rotaļlieta un bieži ārkārtīgi lietderīga, un vienīgais, ko Bāmijs nožēloja, ka to nebija astoņi. Viņš ar saviem draugiem bija pārrunājis ārstu Lūmisa un Heim-hokera pievienošanu savam radio teātrim. Tas galu galā arī notika, bet tādas lietas vienmēr prasīja laiku. Viņš lūgumu bija iesniedzis trešdien, kad bija pametis Mordonu Lītu un ārstus viņu pētniecības birojā, un viņa sakarnieki informēja, ka noklausīšanās ierīces, iespējams, tiks uzstādītas kaut kad ap nedēļas nogali — nedēļas nogales ir visizdevī-gākais laiks, kad paspēlēties ar telefonu aparātiem — un būs lietojamas ne vēlāk kā pirmdien no rīta. Viņam atlika vienīgi cerēt, ka ārsti šonedēļ nebūs sacījuši neko īpaši interesantu, un pa to laiku turpināt noklausīties tos septiņus, kas jau atradās savās vietās.
Divi no šiem septiņiem jau kādu labu laiku bija neaktīvi vai tam nolādēti tuvu, bet viena no noklausīšanās iekārtām bija pievienota Pegas Brisko tālrunim Beiridžā. Vai viņa jebkad atgriezīsies? Viņa vēl arvien maksāja dzīvokļa īri, un uz viņas vārda vēl aizvien bija arī telefons un elektrība, bet vai tas ko nozīmēja? Varbūt, ka nē, bet ja viņa kādu dienu atgriezīsies, Bārnijs gribēja būt pirmais, kas par to uzzinās. Un tā, trīs reizes nedēļā, kad vien pārbaudīja savus mīlulīšus, nekad neaizmirsa ari Pegu Brisko, bet uzklausīja tikai divus pīkstienus un devās tālāk.
Bet ne šodien. Šodien, piektdien, 7. jūlijā, vienpadsmitos no rīta Bāmijs izgāja cauri noklausītajām telefonsarunām, atskaņojot pilnīgi visu (visvērtīgākās ziņas viņš atlasīja vēlāk, kādā brīvākā brīdī), un, sasniedzis Pegas Brisko numuru, viņš izdzirdēja: — Dr. Lopakna birojs.
Bāmijs pie galda iztaisnojās. Šodien viņš bija iekārtojies kāda apdrošināšanas aģenta birojā Vudsaidā, Kvīnsā, pie vīra, kas bija izkāris paziņojumu uz savām biroja ārdurvīm, ka uz divām nedēļām dodas atvaļinājumā. Bārnijs, izpletis elkoņus uz apdrošināšanas aģenta pieteikumu veidlapām, kāri klausījās nākamajā balsī, un -kā tad!
— Te Pega Brisko. Vai tur būtu ārsts?
— Pie viņa pašlaik ir pacients.
— Es kādreiz strādāju pie viņa par zobu tehniķi un…
— Jā, zinu. Te Hilda.
— A, Hilda, čau! Nepazinu tavu balsi.
— Es tavu gan.
— Nu, jā, bet es tev pateicu savu vārdu. Lai nu paliek, zvanu, lai uzzinātu, vai es gadījumā nebūtu atkal vajadzīga ārstam?
— Mums ir kāds, kas strādā uz pusslodzi, un nav sevišķi…
— Pusslodze būtu jauka.
— Kad varētu sākt?
— No nākamās nedēļas, vienalga kad.
— Vai ārsts var tev piezvanīt?
— Nē, man visādas iešanas. Zini ko, kā būtu, ja piezvanītu pirmdien no rīta? Vai tā varētu?
— Labi. Būtu jauki, ja tu atkal būtu pie mums, Pega.
— Paldies, Hilda, būs jauki būt atpakaļ.
Tad automātiskā vīrieša balss ar neskaidru dienvidrietumu akcentu: Piektdiena, 7. jūlijs, pulksten deviņi nulle četri no rīta.
1
Rips Van Vinkls (Vašingtona Ērvinga stāsta varonis) dīkdienis, kas aizmidzis nogulēja divdesmit gadus, pēc tam brīnījās, kā pasaule pārvērtusies.
Pl, pl.
Pirms divām stundām.
— Vai drikstu jums jautāt, kas zvana?
— Bāmijs.
— Bāmija kungs, vai drīkst zināt kādā jautājumā?
— Nē, nedrīkstat vis. Bet drīkstat vienkārši pateikt Līta kungam, ka zvana Bāmijs. To viņš gribēs zināt.
Garš klusuma bridis, šausmīgi garš, trīs minūtes, četras minūtes gaidīšanas. Sapuvušais kuņas bērns. Bāmija pirkstu nagi tip tip tipināja pa apdrošināšanas vīra veidlapām, atstājot sīkus, tādus kā līka austrumnieku zobena nospiedumus.
— Bāmij?
— Nu tad beidzot?
— Ko, pie velna, pateicāt manai sekretārei?
— Es teicu viņai, ka aizšūšu katru viņas ķermeņa atvērumu, ja viņa jūs nepasauks pie telefona.
— Gandrīz noticēju.
— Pierakstiet šo numuru. Septiņi, viens, astoņi, septiņi, deviņi, septiņi, septiņi, deviņi, trīs, trīs. Aizejiet līdz automātam. Piezvaniet man, ātri.
Bāmijs nolika klausuli. Viņš piecēlās un soļoja šurpu turpu pa istabu starp pilnajām skapīšu atvilknēm un žalūzijām, kas aizsedza skatu uz — un no — Rūzvelta bulvāra.
Iezvanījās telefons. Bārnijs aizleca, lai to satvertu pie pirmā zvana, pirms apdrošināšanas vīra automātiskais atbildētājs to pārtvertu. — Jā!
— Bāmij, ceru, ka tas ir to vērts…
— Brisko ir atgriezusies.
No maksas tālruņa dvesa apmierinošs klusums.
Bārnijs pasmaidīja. Es jau domāju, ka tas jūs ieinteresēs. Viņa pirms divām stundām zvanīja no sava Beiridžas dzīvokļa, mēģinādama atgūt savu veco darbu. Vai jums, tabakas ļaudīm, ir arī algoti slepkavas?
— Piedodiet, kas?
— Sīkstie veči. Kaušļi. Kā gan jūs, koledžās izglītotie ļaudis, saucat tādus?
— Labi, labi, saprotu.
— Nevēlamies, lai viņš atkal mums izslīd. Mums jārīkojas un jāizpēta viss, ātri un pamatīgi. Nāciet jūs līdzi un divi, tris, četri…
— Es? Bāmij, es neesmu…
— Neesat tīrs, Līt, un netielējieties. Ar jums būs tik liels skaits karavīru, cik tabakas firma var atļauties. Ir, nolādēts, nu jau divdesmit minūtes pāri vienpadsmitiem. Vai varat te būt vienos? Uz stūra, kur atrodas spāņu pārtikas veikals?
— Mēs tur būsim, — apsolīja Līts.
Kaušļi uzvalkos; vai brīnumi nekad nebeigsies? Viegla auduma vasaras uzvalki, gaišas vasaras kaklasaites un balti krekliņi ar īsām piedurknēm. Bāmijs apskatīja trīs vīrus, ko Līts bija atvedis, un viņiem visiem, ja neievēroja mazā lorda Fauntleroja formas, kakli bija resnāki nekā ausu attālums, šaurām pierēm, bet rokas un kājas izskatījās kā sētas mieti. Bāmijs iesmējās. Man patīk jūsu stils, veči, viņš sacīja un pagriezās pret Lītu. — Vai viņi zina, kas par lietu?
— Es pats neesmu pārliecināts, vai es zinu, kas notiek.
— Vai viņi zina, ka viņš ir neredzams ? — uzstāja Bārnijs, kļūstot neiecietīgs.
Viens no sīkstajiem večiem atbildēja: — Jā. Mēs tam neticam, bet zinām.
— Ticiet vien, — Bārnijs viņam sacīja. — Darīsim tā — lauzīsimies tieši iekšā. Tas ir trešā stāva sētas pusē, ar gaisa šahtu, kas nevienam nav noderīga, bet ar logiem uz pagalmu. Mēs ielaužamies, ātri aiz sevis aizveram durvis. Jūs, Līt, apsēdieties uz grīdas ar muguru pret durvīm un kliedziet, ja kas notiek.
— Esmu pārliecināts, ka kliegšu.
— Mēs pārējie aizslēgsim logus. Gādāsim, lai neviens neiziet tikmēr, kamēr mēs ienākam vai izejam pa kādu citu izeju, ko varētu izmantot. Un kad būsim dzīvokli nodrošinājuši, mēs atradīsim Neredzamā cilvēka kungu.
— Izklausās labi, — sacīja skeptiķis.
— Nav labāka brīža kā šis, sauca Bāmijs un uzsāka uzbrukumu.