Bārnijs diezgan ilgi piņķerējās ap atslēgām, kamēr dabūja tās, kas derētu Brisko ēkas ārdurvīm un Brisko dzīvoklim. Ja jau bija iespējams ielavīties klusi, ielenkt objektu, pirms šis objekts aptver, kas notiek, kāpēc gan ne? Kāpēc būtu jātrokšņo, ja tas nebija vajadzīgs? Kāpēc neatstāt tādus gājienus federālajiem dienestiem?
Protams, šie bandīti uzvalkos neprata būt klusi, pat vienkārši kāpjot pa kāpnēm. Viņi izklausījās tā, it kā kaut kur tuvākajā apkaimē tiktu demolēts. Bārnijs, kas gāja pa priekšu, rokā nesa abas atslēgas un atslēdza abas slēdzenes tad, kad ieradās kaušļi, tāpēc viņiem pat nebija tām jāizlaužas cauri.
Bāmijs atgrūda durvis un ātri iedrāzās, neskatoties ne pa labi, ne kreisi, un, skriedams kā nobarojies vecis, kas viņš ari bija, nonāca tieši guļamistabā, to šķērsojot atspiedās ar muguru pret vienu no aizvērtajiem logiem. Viens no bandītiem atspiedās pret otru logu. Līts, jādomā, bija paklausījis rīkojumam un tagad sēdēja dzīvojamajā istabā uz grīdas ar muguru pret aizvērtajām ieejas durvīm. Dzīvojamās istabas logi izgāja uz neizmantojamo gaisa šahtu — kurn nevarēja ne pacelt, ne nolaist — bet abiem pārējiem slepkavām tagad bija jābūt pie abiem pārējiem gan virtuves, gan vannasistabas logiem.
Bet Brisko te nebija. Sākumā Bārnijs par neko citu nebija norūpējies, kā tikai par dzīvokļa nodrošināšanu, bet tagad to izpildījis, varēja apsvērt to, ka, ienākot, nebija pamanījis Brisko un nedzirdēja viņu kliedzam ne virtuvē, ne vannasistabā. Tatad viņas te nebija.
Aizbraukusi pusdienot? Abi logi jūlija svelmē bija ciet, bet istaba nebija pārāk sasmakusi. Ir te bijusi nesen, kā liecināja noklausīšanās ierīce. Atkal prom? Vai Fredijs Nūns vēl arvien bija te?
Noejot nost no sava loga, Bāmijs kauslim pie otra pavēlēja: — Ejiet un atnesiet to krēslu. Ja vien kāds no logiem sāk vērties, aizgrūdiet krēslu tam priekšā un sauciet palīgā.
— Skaidrs.
Bāmijs izgāja no guļamistabas, iebāza galvu vannasistabā un redzēja, ka bandīts stāv vannā, jo tikai tā varēja nosegt logu, kas arī bija aizvērts. — Labi, — viņš kauslim notejca, kurš izskatījās nedaudz samulsis kā zilonis, kam kāja iesprūdusi spainī.
Bāmijs devās uz virtuvi. Logs bija ciet. Ledusskapis ieslēgts, bet tajā nekā nebija. Ledus gabaliņu trauciņi saldētavā ar šķidru ūdeni, kas vēl nebija pārvērties ledū. No letes līdzās ledusskapim viņš pacēla saņurcītu trauku dvieli ar gariem, vertikāliem un dziļiem locījumiem un saprata, ko tas nozīmē. Viņi bija ledusskapi izslēguši, paredzēdami, ka būs prom ilgi. Atvērtās durvis bija atbalstījuši, tad atvēruši saldētavu, sasienot ledusskapja un saldētavas rokturus kopā ar trauku dvieli.
Tad, šorīt, Pega Brisko bija piepildījusi ledus trauciņus, ieslēgusi ledusskapi un nometusi trauku dvieli uz letes.
Bārnijs nometa trauku dvieli uz letes. Viņa ir te bijusi. Nu viņa bija projām. Bet viņa atgriezīsies.
Virtuves uzraugs bija atspiedis muguru pret virtuves logu, sakrustojis rokas un vēroja, kā Bāmijs darbojas. Šis bija skeptiķis, un nekas neliecināja, ka viņa skepse mazinātos. Bet tas Bārniju it nemaz neuztrauca. Okei, — Bāmijs viņam teica, iziesim no šejienes roku rokās.
Bandīts paklausīgi ieķērās Bāmija elkonī un devās uz virtuves durvīm, pie kam abu otra roka atvēzējās pret sānu sienām. — Te viņa nav, — Bāmijs secināja un aizvēra virtuves durvis.
— Šķiet, ka nav, sacīja skeptiķis.
Bāmijs noņurdēja: — Gaidiet guļamistabā.
Skeptiķis pacēla izbrīnā acis, tad tomēr aizgāja uz guļamistabu, bet Bāmijs pa to laiku savāca no vannas ziloni, un abi devās ārā no vannasistabas tā, ka neviens neredzamais nevarētu paslīdēt garām.
Nonācis ārpusē, Bāmijs aizvēra arī šīs durvis, tad abi ar ziloni iegāja guļamistabā, kur Bārnijs vispirms pārmeklēja gandrīz tukšos sienas skapjus, kamēr viens no bandītiem, vicinot slotas kātu, pārliecinājās, ka zem gultas neviena nav, un tad visi četri apskatīja istabu un atgriezās dzīvojamajā istabā, kur Līts bija sabrucis uz grīdas kā zemestrīces upuris, apsverot, kuru iesūdzēt tiesā.
— Vēl palikusi viena istaba, — Bāmijs noteica, aiz sevis aizverot guļamistabas durvis.
No vietas, kur sēdēja Līts, varēja pārskatīt visas aizvērtās durvis, kamēr Bāmijs un trīs bandīti pāri istabai nodejoja pārveidotu versiju no pasaulslaveno Radio City Music Hall rokešu līnijdeju snieguma, kura nobeigumā visi sapulcējās ap cerību zaudējušā Līta tā, it kā viņi būtu kovboji un viņš ugunsgrēks.
Līts paskatījās uz augšu ar tādu izteiksmi, kas bija tikpat skeptiska kā skeptiskajam kauslim. — Nu, vai ir jautri, Bāmij?
— Viņa šorīt te bija, atbildēja Bāmijs.
— Pašlaik viņas te nav.
— Nedz arī viņas čalis, — teica skeptiķis.
Bāmijs teica: — Darbavietā, kurā viņa grib atgriezties, viņa teica, ka piezvanīs pirmdien no rīta. Viņa tikko te ieslēdza ledusskapi, ko uz laiku bija atvienojusi. Viņa būs atpakaļ. No kurienes viņa pirmdienas ritā zvanīs? No šejienes. Kur mēs pirmdienas ritā būsim, Līta kungs? Trīs reizes varat minēt.
42
Pa to laiku, kamēr Bāmijs un viņa draugi gatavojās sajaukt Pegas Brisko dzīvokli, divas mašīnas no Ņujorkas pilsētas brauca uz ziemeļiem. Viena no tām bija Pegas busiņš, ko vadīja pati Pega, kurai blakus pilnīgi apģērbies sēdēja Fredijs. Dievs vien zina, kāpēc šodien bija izvēlējies būt ajatola Homeinī. Vai varbūt Allāhs zināja? Otra mašīna bija noīrēta no Herca firmas un dabūta ar pamatīgu atlaidi, kas tika piedāvāta NAABOR izpildvaras pārstāvjiem, un to vadīja Dr. Pīters Heimhokers, viņam līdzās pasažieru sēdeklī sēdēja Dr. Deivids Lūmiss.
Dzīvojot Ņujorkā, Pīteram un Deividam nebija nekādas vajadzības pašiem pēc savas mašīnas. Ierastajā notikumu gaitā mašīna būtu gandrīz pastāvīga ķibele un izdevumu avots — ar novietošanu, apdrošināšanu, remontiem un visu citu, kas ar to saistās. Tajos retajos gadījumos, visbiežāk vasarā, kad bija radusies vajadzība pēc mašīnas, viņi vienkārši pasūtīja nospodrinātu, tīru, ar kondicionieri aprīkotu četrvietīgu pikapu no Herca, izmantojot lielo atlaidi, ko viņiem bija nokārtojis Dr. Ārčers Emorijs. (Tik daudz būtu zaudēts, ja viņi sarautu attiecības ar NAABOR; nevarēja ne uzskaitīt.)
Pega, Fredijs un busiņš atstāja Beiridžu piektdienas ritā, neilgi pēc desmitiem, manevrējot pa pilsētas ielām līdz Bruklinas—Kvīnsas maģistrālei, tad izbraucot cauri Bruklinai un Kvīnsai līdz Triborovas tiltam, tā pilnīgi apbraucot Manhetenu. Tieši tad, kad viņu busiņš devās no Bruklinas uz Kvīnsu, Deividam piezvanīja Mārtiņš — Roberts un Mārtiņš, sacīdami, ja reiz viņi nevarēja atbraukt pagājušajā nedēļas nogalē to smieklīgo bēru dēļ, par kurām Mārtiņš vēlējās uzzināt pilnīgi visu, tad kāpēc gan neatbraukt šajā nedēļas nogalē, kam Deivids piekrita, pat neapspriežoties ar Pīteru, un tad piezvanīja Hercam. Un tikai tad pateica Pīteram, kas bija tikpat sajūsmināts kā viņš. Tad šīs labās ziņas nodeva Šananai, nosaucot tālruņa numuru, pa kuru viņus varēs sazvanīt nedēļas nogalē, un nododot rīkojumu viņai aizslēgt veikalu un tajā pašā laikā sūtīt mājās divus laboratorijas asistentus, ko viņi bija nolīguši no Ņujorkas universitātes Veselības centra pēc tam, kad šī vērtīgā veselības aprūpes iestāde bija saņēmusi NAABOR augstsirdīgo ieguldījumu. Tad piezvanīja savai kaķa auklei, sasaiņoja savas matrožu somiņas, ar taksīti aizbrauca līdz tuvākajam Istsaidas Herca birojam, kur burvju paklājs šodien bija spilgti sarkans Ford Taurus ar paceļamu jumtu, kas vēlāk izrādījās pārpratums, jo necaurredzamais panelis, ko varēja aizvilkt saulei priekšā, bija salūzis; laimīgā kārtā, abi bija paņēmuši līdzi cepures. Katrā gadījumā vienpadsmitos viņi bija savā spīdīgajā un visai jaunajā mašīnā, devās uz ziemeļiem pa FDR lielceļu uz Manhetenas salas austrumu piekrasti laikā, kad Pega uz Triborovas tilta maksāja braukšanas naudu cilvēkam, kas pāri viņai mēģināja lūrēt uz ajatolu Homeinī.